ТОП просматриваемых книг сайта:
Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija Frīmena
Читать онлайн.Название Kaisle zem Tasmānijas debesīm
Год выпуска 2010
isbn 978-9984-35-671-6
Автор произведения Kimberlija Frīmena
Жанр Зарубежные любовные романы
Издательство Apgāds KONTINENTS
– Tā vecā māja? – mamma iejautājās. – Man likās, ka viņa to pārdevusi jau pirms daudziem gadiem. Vai tas ir viss? Jūs esat pārliecināts?
– Pateicos, – es sacīju Hibērda kungam, pasizdama mapi padusē. – Nezinu gan, ko ar to iesākt. Vai tā ir gatava pārdošanai? Tas ir, man taču nav obligāti jābrauc uz turieni, ko?
Hibērda kunga balss atmaiga.
– Tava vecmāmiņa ļoti gribēja, lai tu aizbrauktu, taču viņa zināja, ka nevar tevi piespiest. Kā jau pirmīt teicu, tu vari to pārdot pēc sešiem mēnešiem, bet ne ātrāk. Domāju, viņa cerēja, ka tu pavadīsi tur kādu laiku.
– Tasmānijā?
– Jā. Tur ir ļoti skaisti. Tev tur patiktu.
Protams, es zināju par vecmāmiņas aitu fermu. Vienas no manām visagrākajām atmiņām saistījās ar nakšņošanu vecmāmiņas mājā, nakts vidū pamostoties no bailēm. Biju aizskrējusi uz mūzikas istabu, kur viņa vēlu sēdēja un lasīja. Viņa bija ielikusi manu galvu savā klēpī un ieteikusi palūkoties uz gleznu ar eikaliptu, kas viņai tik ļoti patika. Tas bija viņas iemīļotākais skats no fermas, viņa man bija sacījusi, un viņa allaž sajutās mierīga un laimīga, to uzlūkojot. Skatījos uz gleznu ļoti uzmanīgi ilgāku laiku, kamēr viņa glāstīja manus matus, līdz es atkal aizmigu.
Man gribējās redzēt šo vietu. Nogulēt visu ceļu no Londonas līdz Sidnejai bija viens. Bet doties uz salu, kas bija pilna ar fermām, kaut kur pasaules galā…
– Vienkārši pārdod to, – mamma man pusbalsī ieteica.
– Tu nevari turp braukt savā pašreizējā stāvoklī. Man tevi jāpieskata. Tu varētu par to dabūt glītu summiņu.
Iedomājos par mammu un tēvoci Maiku, kuri abi man ieteica, ko darīt, cenšoties iegūt kontroli pār pēdējo mazo daļiņu no vecmāmiņas īpašumiem. Un es iedomājos par vecmāmiņu: ko viņa bija mēģinājusi man pateikt, atstājot šo māju – es zināju, cik daudz tā viņai nozīmē, un nospriedu, ka labāk uzklausīšu vecmāmiņu nekā mammu.
– Es braukšu, – sacīju.
Paldies dievam, mamma no pārsteiguma apklusa. Hibērda kungs pasmaidīja, un šoreiz izrādījās, ka es spēju atbildēt uz šo smaidu.
– Man ir liels prieks, Emma, – viņš sacīja. – Bītija arī priecātos. Varbūt tu spēsi iedvest dzīvību tajā vecajā mājā.
– Es aizbraukšu un palūkošos uz to, tas arī viss, – atbildēju, izstiepdama sev priekšā rokas ar pavērtām plaukstām.
– Negrasos tur palikt ilgi.
Izskatījās, ka viņš grib teikt vēl kaut ko, taču tad aprāvās. Sakārtoja kaklasaiti.
– Tur nenotika mantu izpārdošana, tāpēc māja vēl aizvien ir visai… pilna. Kādam vajadzēs izšķirot mantas.
– Kādas mantas? Grāmatas? Suvenīrus?
– Patiesībā tur vēl ir visas mēbeles. Jādomā, ka pārklātas ar putekļu kārtu. Daudzas kastes ar… es nezinu, ar ko. Viņa turp sūtīja daudzas savas lietas uzglabāšanai. Tev var nākties grūti to visu sašķirot.
– Vai gribi, lai braucu tev līdzi? – mamma jautāja.
– Nē, – es atbildēju, varbūt pārāk ātri. Sirsnīgi pieskāros viņas rokai. – Nē, viss būs kārtībā. Patiesībā es to gaidu ar nepacietību.
Astotā nodaļa
Bītija kāra veļu uz tievās auklas starp mājas dzegām un žogu, kad sadzirdēja no ielas pastnieka svilpošanu. Šī skaņa, lai cik nevainīga, pēdējā laikā lika viņai šausmās sarauties, jo, parādiem augot augumā, kreditori bija sākuši aizvien uzstājīgāk atgādināt, tieši cik viņiem ir jāmaksā.
Viņa sasprauda Henrija kreklus ar koka knaģiem, noslaucīja rokas gar priekšautu – pēc rīta uzkopšanas un drēbju cilāšanas vārāmajā katlā pirkstu kauliņi bija sarkani un ieplaisājuši – un, sirdij drebot, devās pie pastkastītes.
Bija jauks marta rīts, pagaidām vēl vēss, taču debesis izskatījās plašas un saulainas. Dorisa Penija kaimiņos dauzīja paklāju mājas priekšā, un ritmiskie pletnes sitieni atbalsojās starp mājām šaurajā ielā, sūtot putekļu mākoņus gaisā, pretī saulei. Bītija izņēma no vēstuļu kastītes vienu vienīgu aploksni, apgrieza to otrādi un redzēja, ka uz tās nav neviena kreditora vārds. Viņas atvieglojums bija īss. Tāpēc ka vārds bija daudz ļaunāks par kādu no tiem.
– Sveika! – Dorisa uzsauca cerību pilnā balsī.
Bītija iebāza vēstuli priekšauta kabatā un atgriezās mājā ar noliektu galvu. Henrijs bija skaidri izteicies, ka viņa nedrīkst ne ar vienu iedraudzēties, nedrīkst ne ar vienu pārāk ilgi runāt, kamēr nav atklāts viņu noslēpums. Dorisa bija enerģiski centusies izveidot attiecības, taču Bītija izvairījās ar steidzīgu atvainošanos, paceltu roku žestā, kas varēja būt gan sveiciens, gan brīdinājums turēties tālāk. Tāpat Bītijai nebija ļauts sazināties ar kādu no mājās palicējiem – lai arī ar Billija starpniecību viņa bija nosūtījusi divas vēstules Korai. Draudzene nebija atbildējusi. Bītija ilgojās pēc mājām, ilgojās pēc saviem draugiem, ilgojās pēc vecākiem. Viņa ilgojās pēc iespējas atklāt kādam savu sirdi, taču Henrijs bija to aizliedzis.
Durvis aiz viņas aizcirtās, un Bītija iegāja mazajā virtuvītē, lai apsēstos pie galda un izņemtu no aploksnes vēstuli. Viņa vēlreiz izlasīja sūtītājas vārdu. Mollija Makonela. Henrija sieva. Viņa īstā sieva, nevis šķietamā sieva, par kādu Bītija uzdevās jau vairāk nekā trīs gadus. Viņas pirksti izmisīgi vēlējās to atvērt, taču Bītija neuzdrošinājās. Henrija reakcija bija neprognozējama un, padziļinoties viņu finansiālajām grūtībām, kļuva aizvien neprognozējamāka. Un, jo vairāk padziļinājās viņu finansiālās grūtības, jo vairāk Henrijs dzēra, lai aizmirstu, cik grūti viņiem klājas, jo vairāk viņš spēlēja cerībā izkļūt no šīs bedres.
Bītija uzmanīgi atbalstīja vēstuli pret kamīna dzegu. Viņai nāksies sagaidīt, kad Henrijs pārnāks mājās, izlasīs to un pastāstīs, ko tā nozīmē. Acīmredzot viņi bija atklāti: ja Mollija bija papūlējusies vīru sameklēt, tad varbūt vēlējās viņu atgūt. Uz mirkli Bītija sajutās vainīga: doma par to, ka Henrijs varētu kļūt par kādas citas problēmu, uz mirkli sagādāja atvieglojumu, noveļot no krūtīm smagumu. Taču, bez šaubām, viņa vēl aizvien mīlēja Henriju. Un tagad viņus saistīja arī lipīgs sarežģījumu tīkls.
Gaiteņa galā atvērās durvis. Tad parādījās miegaina bērna sejiņa.
– Mammu?
Bītija piecēlās, satvēra Lūsiju rokās un noskūpstīja viņas silto vaidziņu.
– Vai labi izgulējies, mīļā?
Lūsija pamāja, izberzēdama acis ar savām mīkstajām dūrītēm.
– Es gribu ēst.
Bītija nosēdināja Lūsiju pie virtuves galda un ķērās pie plānas sviestmaizes gatavošanas no atlikušā ēdiena. Viņa to sagrieza četros gabaliņos un novietoja priekšā Lūsijai, kura sarauca deguntiņu un noteica:
– Man tas nepatīk.
– Tu neesi to pagaršojusi. Tur ir siers un marinēti gurķi.
Lūsija papurināja galvu, bet viņas vaigos parādījās bedrītes.
– Tās