Скачать книгу

Otrajā piektdienas pēcpusdienā Adelaide vairs nespēja valdīt mēli.

      – Tu to dari jau divas nedēļas. Tu zini, ka tas tev nenāk par labu.

      – Mēģinājumu nekad nevar būt par daudz.

      – Ķermeni nevar nomocīt par daudz. Ja Braiens uzzinātu…

      – Neuzdrošinies stāstīt Braienam! – Braiens Lidke bija mākslinieciskais vadītājs. Pēdējā reizē, izvēloties mani, viņš bija uzsvērti jautājis, cik man gadu. – Man tas ir jādara, Adelaide. Esmu pavadījusi pārāk daudz laika ar Džošu, izlaidusi mēģinājumus, zaudējusi formu.

      – Tu ne reizes neesi izlaidusi nevienu pašu mēģinājumu, Emma. Es rūpējos par tavu grafiku un to zinātu.

      – Man būtu vajadzējis mēģināt papildus.

      Viņa ciniski iesmējās.

      – Dieva dēļ – tevis pašas dēļ, ej mājās.

      Mājās. Uz tukšo dzīvokli, kuru es daudz ilgāk vairs nevarēju atļauties.

      – Vēl vienu stundu.

      Adelaide uzmeta plecā somiņu un devās uz durvīm. Es atvairīju vainas apziņu un devos pie stieņa. Muskuļi smeldza. Augšā.

      Tovakar es trenējos īpaši aizrautīgi. Sākumā neievēroju to, ka nedzirdu Tomasa putekļusūcēju. Kad biju beigusi un ķērusies pie noslēguma vingrinājumiem, man lēnām sāka pielēkt, ka teātris patiešām atrodas tikai manā rīcībā. Piegāju pie durvīm un palūkojos ārā. Parasti koka paneļus un platās kāpnes apgaismoja lampiņas. Tagad tur valdīja piķa melna tumsa. Vai nu Tomass nebija ieradies, vai arī bija agri devies projām un aizmirsis par mani. Visticamāk, es biju ieslēgta.

      Manī norisinājās iekšējs karš: raudāt vai smieties. Galu galā nedarīju ne vienu, ne otru. Man vajadzēja tikt pie skapīša, kur atradās manas ikdienas drēbes, tāpēc atstāju zāles durvis vaļā cerībā, ka kāds gaismas atspīdums sekos man līdzi uz ģērbtuvēm. Tumsā man nekad neizdevās iedabūt atslēgu slēdzenē, tāpēc nolēmu vispirms doties lejā un palūkoties, vai varēšu atvērt durvis no iekšpuses. Ja nē, nolēmu pavadīt nakti, saritinājusies uz grīdas, bez kādas vajadzības pārģērbties. Šī doma nez kāpēc saderējās ar manu nožēlojamo, vientulīgo noskaņojumu. Iedomājos par savu skapītī atstāto mobilo telefonu, taču zināju, ka tas nebūs uzlādēts. Patiesībā es nebiju tam pieskārusies kādu nedēļu.

      Devos uz priekšu pa gaiteni. Gaisma izbeidzās īsi pirms kāpnēm, taču es ar labo roku sataustīju margas un lēnītēm taustījos pēc nākamā pakāpiena. Un tad pēc nākamā.

      Taču aiznākamā tur nebija. Vismaz es to nespēju sataustīt ar pirkstgalu, un tumsā notika kas dīvains. Mani muskuļi, noguruši pēc nedēļu ilgās mocīšanas, bija zaudējuši modrību un nespēja kompensēt piepešo pamata zudumu. Šajā brīdī es atcerējos, ka kāpnes pagriežas pa kreisi, taču manam krītošajam ķermenim jau bija par vēlu.

      Tas viss notika biedējoši strauji, lai arī vēlāk man likās, ka tas ildzis veselu mūžību. Noslīdēju lejā pa kāpnēm un novēlos uz raupjā paklāja gluži kā lelle, kuru nometis nevērīgs bērns.

      Sāpes nenāca uzreiz. Pēc tam likās, ka nav tik traki. Bet kāpēc gan mana sirds sitās tik strauji, kā zinādama ko tādu, ko nezināja smadzenes? Es mēģināju piecelties.

      Un mans labais ceļgals saļima zem manis, it kā man vispār nebūtu ceļgala. Sāpes parādījās no visām pusēm, liekot man iekliegties. Locītava sāka pietūkt gluži kā balons, kas piepildās ar ūdeni.

      Ko es esmu izdarījusi? Ko es esmu izdarījusi? Tas nevarēja notikt. Asinis dunēja ausīs, pakrūtē sakāpa nelabums. Es sabruku zemē, saķērusi ceļgalu, un saucu pēc palīdzības tumšajā, tukšajā teātrī.

      Sestā nodaļa

      No viena speciālista pie otra cauri sāpēm, un ikviena seja pauda neizturamu nopietnību un līdzjūtību. Līdz pirmās nedēļas beigām biju dzirdējusi stāstu jau simts reižu, otrās nedēļas beigās tūkstoš reižu. Kritiena leņķis bija sarāvis manas saites. Pret to nelīdzēja ledus un atpūta. Saites bija sarautas druskās. Sāpes palīdzēja mazināt tikai spēcīgi pretsāpju līdzekļi. Speciālisti jau tagad kaut ko drūmi murmināja par “neskaidro” prognozi. Kāds ķirurgs ortopēds atvēra manu ceļgalu un tad to atkal aizvēra, lai nosūtītu mani pie cita ķirurga. Šoreiz operācija notika, taču iznākums nebija “tāds, uz kādu mēs cerējām”.

      Bija vajadzīgas pilnas trīs nedēļas – pretsāpju līdzekļu, šoka un ķirurgu lietoto muļķīgo eifēmismu dēļ, – līdz es sapratu, ko viņi grib man pavēstīt: mans celis nav glābjams. Es spēšu staigāt, taču līdz ar gadiem, man kļūstot vārgākai, sāpes varētu progresēt tik tālu, ka vajadzētu izšķirties par mākslīgo locītavu. Runājot par dejošanu… nu, tas nebija iespējams.

      Mana pasaule sabruka.

      Bija noticis visļaunākais, un mani visu laiku pārsteidza tas, ka dzīve turpinājās. Man nācās samierināties ar šo vislielāko ļaunumu savā dzīvē un turpināt dzīvot bez apstājas. Mašīnas turpināja braukt gar manu logu. “Žizeles” uzvedums tika izrādīts ar citu, jaunāku dejotāju galvenajā lomā. Mana sirds nepārstāja pukstēt, ķermenis neaizmirsa ievilkt elpu. Turpināju dzīvot savā dzīvoklī ar aizvilktiem aizkariem, lai sargātos no vasaras spožās saules.

      Es ilgojos pēc dejošanas. Ilgojos tik stipri, ka mana sirds sāpēja vēl stiprāk nekā ceļgals. Nebiju gatava pārstāt dejot, bet vai es kādreiz būtu tam gatava? Patiesībā es nevarēju noliegt to pieaugošo piesardzību, ar kādu man tika piedāvātas lomas, mikroskopisko sastingumu manos gurnos mēģinājumu sākumā, punus uz savām pēdām un čūlas starp kāju pirkstiem, kas bija radušās gadiem ilgas baleta kurpju valkāšanas rezultātā. Pērnā gada “Gulbju ezers” ar tā nebeidzamajiem pas de bourrés bija sarāvis manas kājas krampjos. Man nācās likt pie pēdām ledu, lai uzdabūtu kājās kurpes. Patiesībā varēja gadīties, ka man bija atlikuši vēl kādi pāris, varbūt trīs, profesionālas dejotājas karjeras gadi. Daži dejoja mūžīgi, es to zināju. Varēja gadīties, ka es neesmu viena no viņiem. Taču apstājoties man nebija palicis nekā cita. Nekā.

      Naktī, kad miegs negribēja nākt, es atteicos kavēties pie šīm domām. Tā vietā iztēlojos sevi dejojam. Pagaidām spēju tikai paklibot, taču cerēju, ka mēneša beigās jau varēšu staigāt. Un tad… nu kāpēc man vajadzēja ticēt ārstiem? Ja spēšu staigāt, es spēšu skriet, spēšu lēkt, ja spēšu lēkt, spēšu arī dejot. Varbūt tas prasīs kādu gadu vai divus, vai…

      Un tad es sagrābu savu spilvenu tumsā, baidīdamās no tukšuma, kas pletās manā priekšā.

      Septembra vidū kravāju kastes un gatavojos atvadīties no jumta terases. Īres maksas segšana vienai pašai būtu sarežģīta arī parastos apstākļos, bet, ņemot vērā milzīgo atšķirību starp pēdējo algas čeku un apdrošināšanas izmaksām, tas izrādījās neiespējami.

      Paldies dievam, ka Adelaide ieradās man palīgā. Man likās, ka viņa jūtas vainīga notikušajā. Ja viņa būtu mani pierunājusi tovakar doties mājās, es nebūtu palikusi pēc tumsas iestāšanās un nebūtu pakritusi. Taču es nevainoju Adelaidi, apkopēju vai vēl kādu citu. Labi sapratu, kas notika: man bija iestājusies neveiksmju josla dzīvē, un es gaidīju kā lēcienam sasprindzis kaķis, kad notiks vēl kaut kas slikts.

      Bija pilnīgi skaidrs, ka tas notiks. Biju zaudējusi savu mīļoto, karjeru un mājvietu. Pēc tam vajadzēja nākt kaut kam vēl ļaunākam. Gluži kā apsēsta raizējos par vēzi, autoavārijām, nolaupīšanu, terorismu, planētas sasilšanu, jauna ledus laikmeta iestāšanās iespēju un sugu izmiršanu. Ne uz mirkli nepārstāju raizēties. Tas man ļāva kaut ko iesākt tajās garajās

Скачать книгу