LITMIR.BIZ

Скачать книгу

un atbalstījos pret treliņiem.

      – Ardievu, ardievu, – es sacīju Londonas debesīm un upei, un automašīnām, un cilvēkiem, un sapnim, un manī viss iekšēji sagriezās no bēdām. – Es braukšu mājās.

      Septītā nodaļa

      Mammai par godu jāteic, ka viņa nogaidīja nedēļu – pietiekoši ilgi, lai es atgūtos no pārlidojuma radītās laika nobīdes un atrastu no pretsāpju līdzekļiem, – lai atklātu savu patieso motīvu. Varbūt viņa būtu gaidījusi vēl ilgāk, taču tēvocis Maiks negaidīti atnāca ciemos un tikpat negaidīti pateica to, ko nevajadzēja teikt.

      Sidnejā valdīja pavasaris, un gaisu atdzīvināja mammas audzēto jasmīnu smarža. Es biju sākusi apmeklēt fizioterapijas nodarbības pie tēva paziņas un pēc viņas ieteikuma apņēmīgi staigāju šurp un turp pa vestibilu, izvairīdamās no pārmērīgi draudzīgā vācu aitu sugas kucēna Tīģera miklā purniņa: tēvs viņu bija uzdāvinājis mammai Ziemassvētkos. Bez pretsāpju līdzekļiem es labāk spēju sajust locītavu, iepazīt to. Fizioterapeite man nebija devusi nekādas tukšas cerības. Viņa teica, ka mans ievainojums esot nelaimes gadījums, kāds gadoties vienā reizē no miljona, nemaz nerunājot par dejotājiem. Tomēr viņa man bija devusi labu padomu: pievērsties tikai šodienai. Domāšana par rītdienu mani pārņemtu un neļautu koncentrēties. Šobrīd vajadzēja staigāt. Atjaunot kāju muskuļus. Dzīvot tagadnē gadījumam, ja domas par pagātni vai nākotni mani pārāk nomāktu.

      Tēvs bija darbā savā dzelzslietu veikalā. Mamma un tētis tā arī nebija apprecējušies, un tāpēc man tika piešķirts mammas dubultais uzvārds. Laiku pa laikam viņi kaut ko ierunājās par “savas mīlestības nosvinēšanu”: šī doma mani reizē mulsināja un piepildīja ar sentimentālu laimes apziņu.

      Uz priekšu un atpakaļ pa priekšnamu.

      Klauvējiens pie durvīm.

      – Tēvoci Maik! – Piesardzīgi viņu apskāvu, domās lūgdamās, kaut nu viņš nesāktu izpildīt kādu no saviem tēvoča Maika gājieniem ar manis pacelšanu un kratīšanu. Viņš bija liels kā lācis un slavens ar saviem sarežģītajiem joku rokasspiedieniem un straujo niršanu baseinos.

      – Emma! Tāds prieks tevi redzēt. Tu izskaties brīnišķīgi.

      Tādā gadījumā Austrālijas saule nāk tev par labu.

      Es viņam neteicu, ka nešķērsoju ceļu bez cepures un pretiedeguma krēma. Man patika mana ziloņkaula krāsas āda.

      Tā vietā es noteicu:

      – Ir patīkami būt mājās.

      – Cik ilgi tu paliksi? – Viņš aizvēra aiz sevis durvis un devās uz virtuves pusi, negaidīdams atbildi. – Vai Hibērds jau tevi ir apgaismojis? Kas tur īsti slēpjas?

      Nezināju, par ko viņš runā, taču tēvocim Maikam nebija nekas neparasts dīvaini izturēties un runāt par ko tādu, ko saprata vienīgi viņš pats. Lēnām viņam sekoju, panākot tēvoci brīdī, kad viņš izņēma no ledusskapja alu un novietoja to uz marmora galda virsmas.

      – Gribi? – viņš jautāja.

      – Mammu! – es uzsaucu, zinādama, ka viņa gribēs uzzināt par tēvoča Maika klātbūtni. Vai viņa vēlēsies tēvoci redzēt, tas bija cits jautājums. – Ciemiņš.

      Tēvocis Maiks atkorķēja alus pudeles vāciņu un atbalstījās pret pretējo krēslu.

      – Nu, ko tu uzzināji?

      – Uzzināju?

      – Hibērds. Tavas omītes Bītijas advokāts.

      – Omīte Bītija. Neesmu viņu tā saukusi kopš astoņu gadu vecuma. – Papurināju galvu. – Man nav ne jausmas, par ko tu runā.

      – Jēzīt, tu izklausies pēc anglietes. Mums vajadzēs tevi atbrīvot no tā akcenta.

      Sadzirdēju soļus uz kāpņu paklāja. Mamma nāca mani glābt. Viņa iesteidzās virtuvē, izskatīdamās savaldīgāka un spožāka par jebkuru citu cilvēku pēc drēbju gludināšanas.

      Ieraugot tēvoci Maiku, viņas ķermenis saspringa.

      Šajā brīdī es sāku nojaust, ka viņa man nav pateikusi visu.

      – Maik, – viņa noteica.

      – Lūize, – viņš atbildēja.

      – Es tev lūdzu dot Emmai laiku.

      – Laiku? Es esmu viņas tēvocis. Gribēju atnākt un palūkoties, kā viņa jūtas.

      – Nemelo. Es zinu, kāpēc tu te esi.

      – Kādam tas ir jāpasaka. Tu acīmredzot neesi to izdarījusi.

      – Tu esi patmīlīgs muļķis. Mana meita nupat ir pārcietusi divas operācijas un uzzinājusi, ka vairs nekad nevarēs dejot. Pārējais var pagaidīt.

      Tēvocis Maiks iespurdzās.

      – Neizliecies, ka tu viņu pasargā, Lūize. Tu esi tikpat ziņkārīga kā es.

      Vēroju šo vārdu apmaiņu pieaugošā samulsumā.

      – Vai kāds var man pateikt, kas te notiek? – apjautājos ar sausu rīkli.

      Mamma pagriezās pret mani un ar grūtībām pasmaidīja.

      – Viss kārtībā, varam aprunāties par to vēlāk.

      – Nesaprotu, kāpēc mums vajadzētu gaidīt līdz vēlākam laikam, – tēvocis Maiks sacīja. – Mēs esam gaidījuši jau gadiem ilgi.

      Es paraustīju plecus.

      – Tagad mani moka ziņkārība. Es gribu uzzināt.

      Mamma paraudzījās uz tēvoci Maiku. Viņas nāsis viegli iedrebējās: tā bija zīme, ka viņa cenšas savaldīt emocijas.

      – Mēs padzersim tēju dārzā. Tas ir jāizdara pienācīgā veidā.

      Bez šaubām, es nojautu, ka tam ir kāds sakars ar vecmāmiņas īpašumiem. Mamma un tēvocis Maiks tā arī nebija atguvušies no šoka par to, ka viņiem nekas nav atstāts. Vai viņa būtu kaut ko atstājusi man? Nebija nekāds noslēpums, ka viņa mani dievināja. Starp mums allaž bija valdījusi īpaša saprašanās. Dažreiz es pat prātoju, vai tikai mana māte nejūtas greizsirdīga par manām attiecībām ar vecmāmiņu: viņas bija tik asas viena pret otru. Jutos ieintriģēta, bet ne sajūsmināta, iedomājoties par mantojumu. Vienīgais, ko vēlējos, bija atkal dejot. Un varbūt arī atgūt Džošu, taču tikai tad, ja viņš mani nekrāptu. Materiālās vērtības man nekad nebija likušās pārāk svarīgas.

      Bija vēlīna pēcpusdiena. Tālumā dūca zāles pļāvējs, un gaisā valdīja svaigi pļautas zāles smarža. Saulei pārvietojoties debesīs, parādījās vakara priekšnojauta, un manā ceļgalā sāka pulsēt trulas sāpes. Gaidīju mammu un tēvoci Maiku, kuri droši vien ķīvējās, kamēr mamma piepildīja tējkannu un salika uz paplātes tases. Tas izskaidrotu, kāpēc tēja jāgaida tik ilgi. Atzvilu savā krēslā un izstiepu uz priekšu savainoto kāju. Virs galvas aizspurdza putnu bars, neskaidras melnas aprises. Nez kāda iemesla dēļ vakars allaž uzvēdīja nožēlojamas, bezcerīgas izjūtas. Es ilgojos pēc Londonas, pēc Džoša, pēc mēģinājumu zāles. Nenācās grūti atradināties no pretsāpju zālēm un miegazāļu tabletēm, bet no visa pārējā – no tā, kas tik daudzus gadus bija atradies manas laimes pamatā, atradināties bija neiespējami. Mani pārņēma skumjas, un man nebija iespēju tās nekādi izpaust. Allaž biju sevi izteikusi ar ķermeņa kustībām. Visu savu pieauguša cilvēka dzīvi, ja ne vēl agrāk. Biju ievadījusi visas savas spēcīgākās izjūtas muskuļos un dzīslās un tad tās izdejojusi. Nu man bija atlikušas vienīgi asaras, un tās mani garlaikoja līdz nelabumam.

      Pacēlu

Скачать книгу