LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ka izskatīšos pēc augstprātīgas kazas. Pa veikalu nedēļām ilgi klīdīs runas par to, ka Emma Blakslenda–Hantere ienākusi, lai apskatītu preces, un nav gribējusi pārmīt ne pāris vārdus.

      – Piedošanu, – es sacīju. – Man ir jābūt kaut kur citur… – Es atkāpos, gandrīz apgāzdama manekenu, kura kājas bija tādas pašas kā pārdevējai. – Man ļoti žēl.

      Aizbēgu, steigdamās projām pa cilvēku pilno ielu. Man žņaudza pakrūtē. Ieniru Bondstrītas metro stacijā un devos mājās.

      Katru reizi, atverot durvis, mana sirds aizturēja elpu, cerēdama, ka Džošs būs atgriezies. Taču nē, dzīvoklis bija tumšs un tukšs. Uzkarināju atslēgas uz āķa un ieslēdzu gaismu. Telefonā mirguļoja signāllampiņa, kas vēstīja par atstātu ziņu. Jādomā, ka šoreiz tā būs no Džoša. Šī muļķīgā rotaļa bija pārāk ievilkusies. Es noklausījos ziņu. Tā nebija no Džoša, bet gan no Adelaides, manas pusslodzes privātsekretāres.

      – Piezvani man. Tas ir svarīgi. Ļoti svarīgi. Nav saistībā ar darbu, bet tik un tā svarīgi. Gribu, lai tu to uzzinātu no manis.

      Saraucu pieri un noliku klausuli. Man negribējās viņai zvanīt. Viņa izklausījās satraukta. It kā viņai būtu sliktas ziņas. Ķēros pie visu logu atvēršanas dzīvoklī: iekšā negribīgi ieplūda silta gaisa plūsma, kas oda pēc izplūdes gāzēm. Ielēju sev glāzi vīna. Ielūkojos pieliekamajā, lai atrastu ko ēdamu. Tur nekā nebija. Kad es pēdējoreiz biju iepirkusies? Pametu skatienu uz telefonu. Ļoti svarīgi. Es negribēju to zināt:

      baidījos no tā, ko varētu izdzirdēt.

      Visbeidzot es piegāju pie telefona, nocēlu klausuli un uzgriezu numuru.

      Adelaide atsaucās pēc pirmā signāla.

      – Emma?

      – Kā tu zināji? – Mana sirds pamira.

      – Numura noteicējs. Vai tu sēdi?

      Apsēdos uz dīvāna paroceņa.

      – Tagad jā.

      – Es šovakar satiku Džošu.

      – Džošu? Manu Džošu? Vai viņš… – Gatavojas atgriezties? Taču pēc Adelaides balss toņa sapratu, ka viņš negatavojas atgriezties un ka ziņas nebūs nekādas priecīgās.

      – Viņš bija kopā ar kādu citu, Emma. Man ļoti žēl.

      Mana pakrūte sažņaudzās. Cieši ieķēros dīvāna malā ar brīvo roku.

      – Tu gribi teikt..?

      – Ar sievieti, jā. Un tā nebija kura katra sieviete. Tā bija Sāra, viņa sekretāre.

      Tik tikko viņu atcerējos un jutos pārsteigta, ka Adelaide atceras. Taču, bez šaubām, viņas droši vien kopā bija organizējušas tikšanās. Mēs ar Džošu bijām ļoti aizņemti cilvēki.

      Man nez kā izdevās saglabāt mieru.

      – Paldies, ka pateici.

      – Man ļoti žēl, ka nevarēju tev pateikt neko labu.

      – Nē, nē. Man prieks, ka tu man izstāstīji. – Vai tā bija? Vai arī tā bija tukša banalitāte, ko izmantoja cilvēki, kad viņu sirds bija izrauta no krūtīm un iemīdīta dubļos? – Tiksimies mēģinājumu zālē.

      Noliku klausuli un ieslīdēju dīvānā ar aizvērtām acīm. Džošs un viņa sekretāre. Cik briesmīga klišeja. Viņš bija rīkojies ātri: nepilnas divas nedēļas kopš mēs…

      Paga. Sāra. Tagad es atcerējos. Viņai bija skarba seja, nepavisam ne skaista. Mūsu sarunās viņas vārds bija uzpeldējis daudzas reizes, lai gan es tam nepievērsu lielu uzmanību. Un nu izskatījās, ka būšu palaidusi garām dažus ļoti svarīgus faktus. Džoša aizkavēšanos birojā, vismaz vienu komandējumu mēnesī, nebeidzamo turēšanos pie sava BlackBerry telefona, aizrautīgi drukājot ziņas ar abiem īkšķiem jebkurā dienas un nakts laikā. Vai viņam visu laiku bija romāns? Vai viņa ultimāts bija iespēja, kā beidzot izšķirties starp mani un Sāru?

      Sajutu, kā es pamazām iekšēji sabrūku, pārvērzdamās smiltīs. Man negribējās palikt vienai, taču man bija tik maz draugu. Divas draudzenes ārzemēs ar baleta trupu. Viena sena draudzene no Austrālijas, kura šobrīd dzīvoja… Kur īsti tas bija? Un pirmo reizi kopš ļoti ilga laika es gribēju aprunāties ar mammu. Viņa man šajā brīdī bija ļoti vajadzīga.

      Atkal paķēru telefonu un uzgriezu numuru, pirms biju paguvusi pārdomāt. Vada otrā galā, tūkstošiem jūdžu attālumā telefons zvanīja. Un zvanīja. Aptvēru, ka jutīšos briesmīgi vīlusies, ja neviens neatbildēs. Par spīti tam, ka māte mani mudinās braukt mājās, man tik un tā izmisīgi gribējās sadzirdēt viņas balsi.

      Kad es jau gatavojos padoties, klausule tika nocelta.

      – Hallo? – Bez elpas.

      – Mammu? – es ierunājos aizlūstošā balsī.

      – Ak, Emma, kas noticis? Tu izklausies…

      – Džošs mani pameta. – No krūtīm izlauzās skaļi šņuksti, pirmie kopš brīža, kad Džošs bija mani pametis restorānā. – Viņš ir sameties kopā ar savu sekretāri.

      – Mīļā, man ļoti žēl, – mamma sacīja, un, kamēr es raudāju, viņa turpināja izdot mierinošas skaņas un vārdus. Pirmo reizi daudzu gadu laikā man patiešām gribējās atrasties mājās Sidnejā, lai es varētu pieglaust vaigu viņas vēsajam kaklam un saņemt mierinājumu gluži kā bērns. Mums ar mammu bija saspringtas attiecības, konflikti, kurus mēs nebijām spējušas atrisināt. Un tomēr viņa bija mana mamma, cilvēks, kurš bija līmējis plāksterus uz maniem sagrieztajiem ceļgaliem un vadājis mani uz visām baleta nodarbībām.

      Visbeidzot man izdevās savaldīt asaras.

      – Ak kungs, mammu, vienā mirklī man šķiet, ka es dzīvoju ideālu dzīvi, un nākamajā viss sabrūk.

      – Tu varētu atgriezties mājās, – māte ierosināja.

      Pazīstamais aizkaitinājuma impulss.

      – Nē.

      – Tikai ciemos. Tu neesi te bijusi kopš vecmāmiņas nāves.

      – Es nevaru. Šobrīd notiek izrādes mēģinājumi.

      – Pēc tam.

      – Būs jauna izrāde.

      Nopūta klausulē.

      – Emma, tev ir gandrīz trīsdesmit divi gadi. Tu nevari dejot mūžīgi.

      Taču es varēju: tur jau bija tas joks. Mans ķermenis vēl aizvien bija kārtībā. Ja ne mūžīgi, es cerēju nodejot vēl vismaz desmit gadus. Varbūt vairāk. Biju redzējusi Maiju Pļisecku dejojam sešdesmit triju gadu vecumā. Kopš bērnu dienām es nevēlējos darīt neko citu, kā vienīgi dejot: es nespēju pat iztēloties, ka varētu to pamest. Nezināju, kā to pamest.

      – Mammu, – es sacīju, – apsolu, ka atgriezīšos mājās, kad beigšu dejot. Taču pagaidām tā vēl aizvien ir mana dzīve. – Patiesībā tagad tas bija vienīgais, kas man bija atlicis.

      Savā mūžā biju dzirdējusi izteicienu “salauzta sirds” simtiem reižu. Taču tagad ar katru muskuli un nervu savā ķermenī sapratu, ko tas patiesībā nozīmē. Mana sirds, šis svarīgais orgāns, kas apgādāja ar asinīm visu manu ķermeni un piepildīja to ar mīlestību un ilgām, nebeidza sāpēt. No rīta es pamodos ar sāpēm un vakarā gāju ar tām gulēt. Lēju asaras pie vannas istabas izlietnes, gatavodamās doties uz darbu. Es nespēju sakarīgi padomāt, nepazinu pati sevi.

      Vienīgā man zināmā iespēja, kā atbrīvoties no briesmīgajām sajūtām, bija kustēšanās.

Скачать книгу