ТОП просматриваемых книг сайта:
Kaisle zem Tasmānijas debesīm. Kimberlija Frīmena
Читать онлайн.Название Kaisle zem Tasmānijas debesīm
Год выпуска 2010
isbn 978-9984-35-671-6
Автор произведения Kimberlija Frīmena
Жанр Зарубежные любовные романы
Издательство Apgāds KONTINENTS
Taču viņa iztēles uzburtajā simfonijā bija pārāk daudz šķību nošu. Viņam vajadzēja strādāt kopā ar Billiju Vailderu. Viņa sieva varētu tos uzmeklēt. Un viņš nebija spējis mīlēties ar viņas grūtnieces ķermeni.
– Tas nekas, – viņš bija nomurminājis, uzmanīgi noraidīdams Bītijas tuvošanās mēģinājumus. – Tagad tu izskaties savādāk, tas arī viss. Tu vairs neesi mana Bītija. Kad bērns būs piedzimis, viss atkal būs tāpat kā agrāk.
Ja Henrijs nebūtu atbraucis viņai pakaļ, viņa vēl aizvien atrastos Morkombā un tāpat kā visas pārējās meitenes gaidītu dzemdības, lai pēc tam nodotu bērnu adopcijai. Bītija uzlika roku uz vēdera. Kāpēc viņa nespēja izbēgt no šīs biedējošās divdomības? Vienā brīdī viņa vēlējās Henriju, bērnu, jauno dzīvi. Nākamajā brīdī viņa vairs to nevēlējās. Viņa vēlējās, lai tas nekad nebūtu noticis.
Taču tas bija noticis.
Te jau viņš bija, nevērīgi nākdams pa ielu. Viņš bija veicis pēdējos sagatavošanās darbus pirms brauciena un no sava drauga Tedija Padingtonā dabūjis veselu maisu ar vaļīgām kleitām Bītijai. Viņai nebija nekā, atskaitot to, ar ko viņa bija aizbēgusi no pludmales, un pēc kāda laika tas viņai vairs nederēs.
Henrijs paraudzījās augšup uz logu, ieraudzīja Bītiju vērojam un pacēla roku sveicienam. Viņš nesmaidīja. Tas nebija Henrija garā.
Viņa nedrīkstēja ļauties šaubām, tikai ne tagad. Viņa bija pieņēmusi lēmumu vai, pareizāk, to bija pieņēmusi viņas sirds.
Rīt vajadzēja sākties ceļojumam. Rīt atpakaļceļa vairs nebūs.
Piektā nodaļa
Es kavējos, taču pieņēmu, ka Džošs jau būs pie tā pieradis. Mēģinājums bija beidzies precīzi noteiktajā laikā, es biju saģērbusies un paķērusi no skapīša somiņu. Biju devusies projām no Šaftsberijas avēnijas studijas ar labiem nodomiem – neapstāties un neskatīties ne uz ko, neapstāties, lai ko nopirktu –, taču Jūstonroudā mani atpazina.
– Atvainojiet! Atvainojiet! – sīrupainā balss man aiz muguras kļuva skaļāka.
Es apstājos un pagriezos.
Pusmūža sieviete un viņas neveiklā pusaugu meita steidzās man klāt.
– Sveiki, – es sacīju.
– Jūs esat Emma Blakslenda–Hantere, vai ne? – sieviete apvaicājās, nogludinādama savus svārkus, itin kā gatavodamās saviesīgam vakaram.
– Jā. Priecājos iepazīties.
Sieviete paraudzījās uz savu meitu un tad atkal pievērsās man.
– Tā ir mana meita, Glenisa. Viņai patīk dejot. Vai varat dot viņai kādu padomu? Viņa grib būt tāda kā jūs.
– Mammu! – Glenisa iesaucās, juzdamās satriekta par šo sīkumu tā, kā to spēj tikai divpadsmitgadīga pusaudze.
Šajā brīdī man vajadzēja pieklājīgi pasmaidīt, atkāpties, atvainoties un paziņot, ka esmu briesmīgi aizņemta un tā tālāk. Taču es to nespēju. Vecmāmiņa allaž teica, ka savā veiksmē ir jādalās, jo tā nebūs mūžīga. Londona man bērnībā bija sapņu pilsēta. Dzīvot un strādāt šeit, kļūt par izcilību savā darbā bija gods, un tik aizrautīga uzņemšana no pilsētas iedzīvotāju puses bija kas tāds, kas mani nekad nespēja nogurdināt. Man nepiemita dabas dots talants saprasties ar cilvēkiem, it īpaši ar bērniem, taču tas prasīja tikai divdesmit minūtes no manas dzīves. Tāpēc, mašīnām traucoties garām un garajai vasaras pēcpusdienai ievelkoties, es sarunājos ar Glenisu, devu viņai dažus padomus, dejoju kopā ar viņu uz ietves, kur iztrūcinātie piepilsētu iedzīvotāji steidzās garām uz Kingskrosas vai Senpankrasas staciju. Glenisa ātri vien atbrīvojās no kautrības, un viņas acis aizrautīgi iemirdzējās. Beigās es viņai uzšņāpu autogrāfu uz vecas aploksnes un mudināju turpināt dejot.
– Liels paldies, – Glenisa noteica, spiezdama aploksni sev pie krūtīm.
Māte atzinīgi pamāja.
– Bija tik patīkami ar jums iepazīties. Zināt, es jau ilgi esmu jūsu vecmāmiņas zīmola piekritēja. Jūsu ģimenes sievietēm talants acīmredzot ir asinīs. Tāds radošums, tāds uzrāviens.
Iekodu mēlē, lai nepateiktu: “Jūs neesat redzējušas manu māti,” un pagriezos, lai turpinātu ceļu. Nu jau bija par vēlu. Pavisam vēlu.
Tik un tā es ierados restorānā pirms Džoša. Mūsu rezervētais galdiņš gaidīja, un es apsēdos, sajuzdamās neomulīgi salocīto audekla servješu aso stūru un šikā klusuma dēļ.
Pagāja desmit minūtes. Viņš vēl aizvien nebija ieradies. Tas bija neparasti. Mēs dzīvojām plašā īres dzīvoklī Čelsijā sešus mēnešus, un viņš darbojās kā pēc pulksteņa. Nozvanīja modinātājs – viņš piecēlās! Atšķirībā no manis, kas vēl un vēlreiz spieda snaudas taustiņu, tverdamās pie pēdējām miega atliekām, līdz sadzirdēju viņu uzvelkam kurpes pie durvīm un vainas apziņa beidzot lika man slieties augšā. Ja viņš sacīja, ka būs mājās sešos, tad sešos viņš bija mājās: ne ātrāk, ne vēlāk. Ja viņu aizkavēja kas tāds, ko Džošs nespēja kontrolēt – un nebija daudz kā tāda, ko viņš nespētu kontrolēt, – viņš zvanīja un…
Mans telefons! Vai biju to ieslēgusi?
Parakņājos somiņā. Es necietu to sasodīto priekšmetu, taču Džošs bija uzstājis. Es tik tikko zināju, kā tas darbojas, un deviņdesmit procentos gadījumu aizmirsu, ka man tāds vispār pieder. Katru nedēļu manā balss pastā sakrājās dučiem zvanu. Dažreiz es ignorēju nogurdinošo pienākumu tos visus noklausīties: tas bija laiks, ko nācās atraut kam svarīgākam.
Satvēru telefonu… Četri neatbildēti zvani. Es spaidīju pogas, cenzdamās atcerēties, kā tikt klāt balss pastam, kad dzirdēju restorāna durvis atveramies, uz mirkli ielaižot iekšā ielas trokšņus. Pacēlu galvu, zinādama, ka tas būs viņš.
Viņš pasmaidīja. Ak, šis smaids. Ar to viss bija sācies. Smaids bija norādījis uz cilvēku, kas slēpās zem nopulētās virsmas, uz pirmatnējām dziņām un kaislībām, kuras līdzsvaroja nevainojamās manieres. Pirms Džoša man nekad nebija īpaši veicies ar vīriešiem. Protams, man bija draugi, taču parasti izvēlējos tādus, kam bija lieli sapņi un kas nekādi nespēja tos īstenot: topošos māksliniekus un cerību pilnus žurnālistus. Džošs bija godkārīgs un ass kā žilete, strādāja vērtspapīru firmā un bija cēlies no senas bagātnieku dzimtas. Mīlestība, kas bija uzplaukusi manā sirdī pret viņu, izrādījās kvēla.
Taču šovakar viņa smaidā jautās kas atšķirīgs – zināma piesardzība, zināms atturīgums –, un es kļuvu uzmanīga.
– Piedod, ka nokavējos, – viņš noteica, apsēzdamies un pamādams viesmīlim.
– Tas nekas. Tagad zinu, kāda ir sajūta, – es pajokoju.
Viņš nepasmaidīja – likās, ka vispār nav mani sadzirdējis. Džošs paaicināja viesmīli: mēs pasūtījām vīnu, taču teicām, ka vēl dažas minūtes padomāsim par ēdamo. Džošs savija pirkstus kopā un kādu brīdi nolūkojās uz tiem.
– Laba diena? – es apjautājos.
Viņš pacēla galvu.
– Zvanīja