LITMIR.BIZ

Скачать книгу

man to nevarējāt pateikt jau agrāk, – es sacīju.

      – Mēs nezinām, cik, – mamma izgrūda. – Tur tas joks. Hibērda kungs teica…

      – Mēs tev nevarējām pateikt, tāpēc ka tava omīte Bītija bija iekļāvusi testamentā muļķīgu noteikumu.

      – Viņa pastāvēja uz to, mīļā, ka tev jāatgriežas Austrālijā, pirms tu kaut ko saņemsi. Vai kaut vai uzzināsi par mantojumu. – Mamma enerģiski maisīja savu tēju. – Tas bija domāts kā dāvana pēc tavas… aiziešanas pensijā.

      Manī atdzīvojās atmiņas. Kā es sēdēju kopā ar vecmāmiņu viņas lielās mājas mūzikas istabā Pointpaiperā. Balerīnas nedejo mūžīgi. Visi nervi manā ķermenī sacēlās sašutumā.

      – Es neeju pensijā, – nikni noteicu. – Un es negribu neko saņemt no vecmāmiņas. Tas šā vai tā būs kaut kas mazs. Viņa atdeva naudu labdarībai, un jums abiem nāksies ar to samierināties. Es nebūšu nekāda mantiniece. Man kļūs labāk, un es atgriezīšos Londonā, lai turpinātu dejot.

      Manai tirādei sekoja klusums. Tēvocis Maikls sastinga ar alus skārdeni pusceļā uz lūpām. Ja vien es to fiziski spētu, tad mestos projām. Tagad atlika vienīgi uzmanīgi piecelties no krēsla un aizklibot.

      – Nāc atpakaļ, Emma, – mamma sacīja.

      – Lai viņa nomierinās, Lūize, – tēvocis Maiks noteica.

      – Mums tiešām vajadzētu par to parunāt, – mamma uzsauca.

      Taču es nepagriezos un neatskatījos. Ja es to izdarītu, viņi būtu ieraudzījuši manas asaras.

      Ieslēdzos savā istabā. It kā man atkal būtu četrpadsmit gadu. Nenokāpu lejā, izdzirdot tēta automašīnu piebraucam pie mājas, un arī ne tad, kad sajutu ķiploku smaržu, un pat ne tad, kad mamma pieklauvēja pie durvīm un uzsauca:

      – Vai tu ēdīsi?

      Mana klusēšana lika viņai doties projām.

      Vakars pārvērtās naktī, un es sēdēju uz gultas pie puspavērta loga, ieklausīdamās cikāžu sisināšanā, no šosejas skanošajā tālīnajā riepu švīkstoņā un pie strauta paralēli ielai augošo milzīgo lauru koku lapu čaboņā. Aizvien tumšāks un vēsāks. Es neieslēdzu gaismu. Tā vien likās, ka esmu paralizēta, nespējot vienlaicīgi domāt un kustēties. Tomēr patiesībā es nedomāju. Centos nedomāt.

      Dzirdēju, kā vecāki skatās televīziju. Dzirdēju, kā tētis uznāk augšā pa kāpnēm, kā vannas istabā noguldz caurules, viņam ejot dušā. Dzirdēju, kā mamma aizslēdz ārdurvis un izslēdz gaismu. Dzirdēju, kā viņi dodas pie miera, klusas balsis tumsā. Jādomā, ka viņi runāja par mani. Par to, ka esmu zaudējusi saikni ar realitāti, nekāroju pēc mantojumiem, bet vēl aizvien ticu, ka spēšu dejot.

      Pusnaktī es vēl aizvien biju kā statuja. Visbeidzot piecēlos. Pusmēness ārpusē deva man pietiekoši daudz gaismas, lai sameklētu koferi zem loga. Vēl nebiju to izkravājusi. Noliegums. Sānos atlasa kārbiņā atradu savus apavus. Jaunas krievu puantes, pietiekoši ievalkātas, lai būtu ērtas un elastīgas, bet ne tik ļoti, lai sāktu plīst. Ideāli apavi. Tiem līdzās atradās diadēma, kuru biju valkājusi “Gulbju ezerā” Dienvidslāvijā pirms gada. To īpaši man bija radījis čehu juvelieris, un, lai arī dārgakmeņi nebija īsti, tā bija izcila. Iespraudu to matos un apsēdos uz grīdas, savilkdama svārkus līdz gurniem, lai sasietu puantes. Kustības bija mierinoši pazīstamas: nebiju valkājusi baletkurpes kopš nelaimes gadījuma. Tad es mēģināju pietrausties kājās. Arī agrāk biju dejojusi, pārvarot sāpes.

      Viegli izstiepu katru kāju un tad… augšā.

      Uz vienu īsu mirkli, varbūt sekundes miljono daļu, viss likās normāli. Muskuļi darīja to, kas tiem bija jādara, padevīgi atkārtojot iemācīto. Taču griezīgās sāpes ātri vien apdzēsa manu cerību dzirksteli. Es iekliedzos un sabruku zemē. Un atļāvos iešņukstēties. Sāpju dēļ. Vilšanās dēļ. Tādēļ, ka biju zaudējusi to, kas man bija vissvarīgākais. Prāts to bija zinājis visu laiku, bet nu to saprata arī sirds. Kad būšu sadziedējusi savu ceļgalu – ja vien tas vispār bija iespējams, es būšu par vecu, lai mani izvēlētos. Pārāk liels risks. Un, tā kā pa pusei profesionāls darbs vai nelielas lomas atradās zem mana goda – tā, nu es to atzinu –, tas nozīmēja, ka mana karjera neapšaubāmi ir beigusies.

      Viegls klauvējiens pie durvīm.

      – Ej prom, – es uzsaucu.

      Taču tas bija tētis. Viņš ienāca iekšā.

      – Emma? Vai tu pakriti? Vai tev nekas nekaiš? – Viņš ieslēdza gaismu: viss kļuva briesmīgi gaišs. Viņš uzmeta man skatienu, palūkojās uz diadēmu man galvā, uz puantēm kājās un piesteidzās, lai mani pieceltu kājās. Es raudāju, piespiedusies viņam pie krūtīm, sejai kļūstot slapjai. Viņš uzmanīgi nosēdināja mani uz gultas. Tik liela auguma vīrietim – īstam milzim – viņš allaž bija izrādījies neiedomājami uzmanīgs.

      – Vai tu savainojies? – viņš jautāja. – Vai izsaukt ārstu?

      – Es nepakritu, – žagodamās atbildēju. – Raudu tāpēc, ka… esmu sapratusi… – nespēju pabeigt teikumu.

      Viņš atglauda manus matus no sakarsušās sejas.

      – Man ļoti žēl, sirsniņ, – viņš sacīja. – Es darītu visu, lai to izlabotu. Taču tas nav manos spēkos.

      Skaidrs, ka tas nebija viņa spēkos. To nevarēja neviens.

      Uzmanīgi noņēmu diadēmu un pasniedzu to tētim.

      – Aizmet to, – es sacīju. – Nekad vairs negribu to redzēt.

      Nākamajā pirmdienā es atrados Hibērda kunga kantorī. Viņš bija mūsu ģimenes advokāts, cik vien es sevi atcerējos. Nekad nebiju dzirdējusi kādu viņu uzrunājam citādi, kā vien par Hibērda kungu, lai arī esmu pārliecināta, ka viņam bija arī vārds, tāpat kā visiem pārējiem. Taču viņam piemita kaut kas vecmodīgs, kas izpaudās viņa rūpīgi izgludinātajos kreklos un kaklasaitēs, kas bija mazliet par platu, lai būtu modernas. Būtu nepareizi uzrunāt viņu citādi.

      Skaidrs, ka mana māte arī bija klāt. Viņai par prieku es nebiju ļāvusi piedalīties tēvocim Maikam. Mamma dīdījās, un tā bija skaidra zīme, ka viņa nervozē. Es nenervozēju. Negaidīju naudu, lai gan mamma neapšaubāmi gaidīja. Gan vecmāmiņa būs rīkojusies tālredzīgāk par naudas novēlēšanu. Drīzāk es gaidīju kādu dārgu rotaslietu vai grāmatu, kurai bija kāda vērtība viņas acīs. Gaidīju kādu piemiņas velti, kas varētu kalpot man par mācību – varbūt tādu mācību, kas mani šobrīd vēl neinteresēja.

      Hibērda kungs ceremoniāli atvēra mapi uz sava ozolkoka galda. Pulksteņi tikšķēja, gleznas nolūkojās, putekļi krājās grāmatplauktos. Viņš jau zināja, kas atrodas mapē, un spēlēja savu lomu gluži kā televīzijas realitātes šova vadītājs. “Un par uzvarētāju kļūst…”

      Mamma sažņaudza savas elegantās plaukstas.

      – Emma, tava vecmāmiņa man deva ļoti skaidrus norādījumus. Viņa tev ir atstājusi ko tādu, kam piemīt liela emocionāla vērtība, taču tā saņemšanai ir izvirzīti noteikumi. Viens no šiem noteikumiem ir tava atgriešanās Austrālijā. – Viņš pasmaidīja. – Apsveicu ar atgriešanos.

      Nespēju ieskatīties viņam acīs. Viņš neko nezināja par manu savainojumu, manu zaudējumu. Manas sāpes acīmredzot bija pārāk labi redzamas. Viņa smaids nozuda no sejas.

      – Lai vai kā, – viņš sabozies turpināja, – minētajam objektam piemīt arī materiāla vērtība, lai gan to nevar pārdot sešus mēnešus pēc tam, kad tas tiks tev nodots.

      – Kas

Скачать книгу