LITMIR.BIZ

Скачать книгу

tu ej pārāk ātri.

      Henrijs palēnināja soli un saspieda meitas mīksto plaukstu.

      – Piedod, mīlulīt.

      – Mammīte man ļauj vākt akmeņus.

      – Šodien mums nav laika. – Tomēr salīdzinājums ar Bītiju lika viņam mainīt domas. – Ak, es kļūstu par īgņu. Aiziet, Lūsij. Meklē savus skaistos akmentiņus.

      Meitas siltie pirksti atlaidās, un viņa pieskrēja pie ceļa malas. Henrijs vēroja viņu ar smaidu sejā, apzinādamies, ka bērns viņu pataisa par idiotu. Katru reizi, kad viņš to uzlūkoja, kaut vai domāja par viņu, sirds pārvērtās siltā pankūkā. Tonakt, kad viņa bija piedzimusi – pēc velnišķīgi asiņainiem skatiem un ķermeņa spazmām, kuras viņš nespēja aizmirst, lūkojoties uz Bītiju, – tā vien likās, ka Lūsija iekritusi viņam tieši rokās, itin kā gribēdama sacīt: “Es esmu tava, nelaid mani vaļā.”

      Viņi nonāca elles priekškambarī. Veikals bija tukšs kā jau vēlā pēcpusdienā. Lielākā sieviete, Leslija, nesa iekšā reklāmas, kamēr Džīna sēdēja pie kases. Lūsija aizskrēja uz tālāko stūri pie lellēm, bet Henrijs piegāja pie letes.

      Džīna pacēla galvu un pat nepasmaidīja.

      – Makonela kungs? Ceru, ka esat atnācis, lai samaksātu rēķinu.

      Henrijs nepiederēja pie tiem, kas mēdza smaidīt, lai apburtu cilvēkus. Viņš ierunājās sausi un ar pašcieņu:

      – Šobrīd es nevaru samaksāt. Gribu pagarināt mūsu kredītu līdz trīsdesmitajam aprīlim, kad samaksāšu pilnībā. – Tā. To nemaz nenācās tik grūti pateikt – kāpēc Bītija bija tā spītējusies?

      – Nē.

      Henrijs sarāvās.

      – Kā, lūdzu?

      – Nē. Es negrasos pagarināt kredītus sliktiem parādniekiem. Daudzas ģimenes atrodas finansiālās grūtībās, Makonela kungs. Patiesās grūtībās. Taču jūsējā ir vienīgā, kas prasa vairāk, nekā mēs varam jums dot.

      Henrijs juta, kā viņā sāk kūsāt dusmas. Ko viņa gribēja teikt ar vārdu “patiesās”? Vai Bītija viņām bija stāstījusi par viņa kāršu parādiem? Vai viņa nevarēja turēt mēli aiz zobiem? Tas muļķa skuķis! Henrijs savilka plaukstas dūrēs, un viņu pārņēma vēlēšanās sadauzīt leti, uz kuras tās atradās, lai sadzirdētu stikla šķindoņu.

      – Redzu, ka jums nepatīk mani vārdi, – Džīna sacīja, – taču nekas nespēs mainīt manu viedokli. Ja nu vienīgi jūs atdosiet kādu daļu no naudas, kuru esat man parādā.

      Henrijs saņēmās. Viņš pamāja un tad klusējot apcirtās uz papēža. Henrijs devās uz tumšo stūri, kur Lūsija ar milzīgām, lielām acīm skatījās uz mazo lellīšu kolekciju, kuru nespēja aizsniegt.

      – Tēti, – viņa sacīja, – bērniņš.

      Henrijs palūkojās un ieraudzīja mazu lellīti, kas bija mazāka par viņa plaukstu, ģērbtu sarkanā. Lūsija lūkojās uz viņu ar lūdzošām acīm. Henrijs klusībā nolamājās. Ja viņš nebūtu tik daudz zaudējis Billijam – sasodītais Billijs, visas nelaimes cēlās no viņa! – tad varētu nopirkt savam bērnam šo mazo rotaļlietu. Bet tagad…

      Henrijs pameta skatienu atpakaļ. Džīna skaitīja naudu, Leslija vēl aizvien atradās ārā, veikala stūris bija tumšs.

      Ar vienu strauju kustību lelle atradās viņa kabatā. Viņš aši izstūma Lūsiju ārā, kušinādams viņas sajūsminātos smieklus. Henrijs pacēla meitu uz rokām un steidzās lejā pa kalnu uz tukšā tirgus laukuma pusi, kur abi rotaļādamies pārbaudīja visas viņa kabatas, līdz Lūsija atrada lelli.

      Tad viņa apvija savas mazās rociņas ap Henrija kaklu un priekā iespiedzās.

      Kamēr Lūsija spēlējās ar savu lelli, viņiem apkārt bira papeļu lapas, laivas lēnām devās uz savām piestātnēm ostā, un Henrija dusmas norima, līdz viņš atkal sajutās kā parasti. Un mazliet nokaunējies. Zagt rotaļlietas savai meitai. Vai tik tālu viņš bija nolaidies? Reiz viņš zināja, ko iesākt ar sevi un savu dzīvi. Taču tad bija uzradusies Bītija ar savām lielajām zilajām acīm un maigo, balto ādu… Ilgu laiku viņš domāja, ka Bītija ir viņa lielā mīlestība. Tagad viņa bija kļuvusi par lielo nožēlu.

      Jo īpaši tagad, kad Mollija bija viņu atradusi. Jo īpaši tagad, kad Mollija bija viņam uzrakstījusi, lai pavēstītu, ka viņas tēvs Īrijā beidzot nomiris un atstājis viņai nelielu bagātību. Viņa vēl aizvien vēlējās, lai viņš atgrieztos, par spīti visam. Tāda bija Mollija. Viņa bija labsirdīga kā eņģelis.

      Henrijs noskurinājās. Tā vairs nebija viņa dzīve. Šī te gan bija. Viņš pavēroja Lūsiju mazliet ilgāk, atkal pasmaidīdams. Šis bērns sagādāja viņam tādu laimi, ka ikviens pieņemtais lēmums, kas bija atvedis viņu šurp, līdz šim kopības brīdim, bija tā vērts. Viņš varēja iztikt bez Mollijas naudas un bez Bītijas dievināšanas. Mīlestība pret meitu viņam palīdzētu izturēt pilnīgi visu.

      Devītā nodaļa

      Lai arī Henrijs to bija nepārprotami aizliedzis, Bītija tomēr klusītēm pieklauvēja pie kaimiņienes ārdurvīm. Viņa bija izmisusi daudzējādā ziņā, taču visizmisīgāk viņai trūka naudas. Viņas vienīgais kurpju pāris vēl no Glāzgovas laikiem – tās pašas kurpes, kurās viņa bija aizbēgusi no Morkombas, – beidzot vairs nebija remontējamas.

      Bītija negrasījās lūgt Dorisai naudu. Šāda doma viņu pazemotu. Tomēr Bītija zināja, ka pavecā sieviete dzīvo viena pati, un cerēja, ka varbūt viņai atradīsies kāds darbiņš, ko Bītija varētu padarīt viņas vietā par atalgojumu, kamēr Henrijs bija projām un neko par to nezināja.

      Bītija pietupās un sakārtoja Lūsijas kleitas apakšmalu. To atkal vajadzēs palaist garāku. Bērns auga pārāk ātri.

      – Ko mēs te darām, mammīt?

      – Man ir mazliet jāparunā ar dāmu, kura te dzīvo. Viņu sauc Dorisa. – Bītija valdījās, lai nepateiktu: “Tētim tas nav jāzina”, jo tad Lūsija noteikti kaut ko pateiktu. No tēta nevarēja būt nekādu noslēpumu. Drīzāk viņa bija gatava paļauties uz to, ka Lūsija ir pārāk maza un viņas uzmanību ir viegli novērst. Pēcpusdiena tiks pavadīta, spēlējoties ar diegu lellēm no ziepju trauka pagatavotā laivā, un tas liks viņai aizmirst visu pārējo.

      Durvis atvērās, un tajās stāvēja Dorisa, ziņkārīgi viņu uzlūkojot.

      – Makonelas kundze?

      – Bītija, – Bītija noteica, pastiepdama roku. Dorisa to uz mirkli satvēra un pasmaidīja.

      – Cik jauki, ka iegriezies. Vai pagatavot tēju?

      – Es… – Bītija pavilcinājās. Tad nosprieda, ka nevar ar šo sievieti dibināt draudzību tikai pa pusei. – Protams. Pateicos. Ļoti labprāt.

      Viņa pastūma Lūsiju sev pa priekšu un nosēdināja meitu dzīvojamajā istabā ar mazo lellīti, kuru Henrijs viņai bija nopircis – Bītija bija iekodusi mēlē, lai nepateiktu, ka daudzas citas lietas viņiem bija vajadzīgas vairāk nekā lelles, – un tur viņa priecīgi spēlējās, kamēr Dorisa gatavoja tēju un Bītija nopētīja istabu. Tā bija nevainojami tīra. Acīmredzot šai sievietei nebija vajadzīga palīdzība mājas darbos. Ikvienu mirdzošo virsmu gleznoja mazas stikla statujas, porcelāna svečturi, sudraba lādītes. Virs kamīna dzegas karājās smags, izrotāts krucifikss. Uz dzegas iemīļotākā radinieka fotogrāfijas vietā bija atbalstīts akvarelis ar zilacainu un gaišmatainu Jēzu.

      – Man jāteic, – Dorisa sacīja, ielejot tēju, – nebiju

Скачать книгу