ТОП просматриваемых книг сайта:
Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš
Читать онлайн.Название Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Edgars Auziņš
Издательство Автор
Nora pieklauvēja pie manām durvīm pirms brokastīm. Es tik ļoti nevēlējos runāt ar kādu, ka aizmirsu par savu neseno apņemšanos nodibināt labas attiecības ar visiem, ko vien spēju. Bet vampīrs pārsteidza:
«Pagājušajā naktī es dzirdēju, ka kāds nāk pēc jums.» Neskatieties uz mani tā – es joprojām nespētu jūs no viņiem atņemt. Bet viņa klusi sekoja, ja nu kas nenotiktu. Un es zinu visu, kas tur notika.
Es izbrīnīta skatījos uz viņu. Vai tu pārliecinājies, ka ar mani nekas pārāk briesmīgs nav izdarīts? Ticēt tādai lietai uzreiz bija pāri maniem spēkiem, tāpēc es precizēju:
– Un ko jūs darītu, ja iebiedēšana pārsniegtu visas robežas?
«Un es to darīju,» viņa šokēja vēl vairāk. «Es skrēju pie komandiera un sūdzējos par troksni. Bet tas vecis pamodās, kamēr viņš gatavojās… Vispār viss beidzās, pirms viņš parādījās vīriešu ēkā, un es spēlēju droši. Bet tu esi… Inirans, protams, ir ložņājošs nelāgs, bet, ja viņš teica, ka drīz atcels burvestību, tad to izdarīs. Un viņš to dabūs, jo viss notika viņa istabā! Vismaz mieriniet to.
«Nora…» Es nezināju, kā pabeigt teikumu.
Garastāvoklis bija neticami pacelts. Galu galā es vienkārši negaidīju, ka kāds nav pilnīgi vienaldzīgs pret manu situāciju. Un dēmoni zina, kas viņu pamudināja – banāla zinātkāre vai mana nevaldāmā pateicība asiņu veidā -, taču izrādījās, ka viņai bija vienalga. Es paķēru savu jaku un sekoju viņai uz koridoru. Man šķita, ka ir svarīgi pateikt:
– Paldies. Var būt. Un, lai arī jūs neiejaucāties, pēc tā, ko es šeit redzēju, jūs izskatāties viscilvēcīgākā!
«Neapvainojiet mani ar šādiem salīdzinājumiem,» vampīrs bija sašutis par manu nepārdomāto analoģiju. Un tad viņa klusi piebilda: «Tialla, es tev kaut ko atzīšos.» Man pašam te nav daudz draugu…
Es atkal biju pārsteigts:
– Kā ir ar stāstiem par vampīru nepieredzēto draudzīgumu? Meli?
Šķita, ka viņa domā. Vai arī tā bija tikai parasta pauze viņas gausajā runā.
– Tas nav meli. Bet vampīriem nav nepieciešams pārāk tuvoties vampīriem. Kāda jēga tērēt laiku, ja balvas tik un tā nav, pat teorētiski?
Es iesmējos, pārsteigta par viņas atklāto cinismu. Bet Jānis vakar pareizi pateica – katram sava daba. Nora ir šāda. Tas nav ne slikti, ne labi, ar to vienkārši jāsamierinās. Tāpēc viņa satvēra viņu aiz elkoņa, liekot paātrināt gaitu, un veda uz jau pazīstamo ēdamistabu.
Varbūt daži cilvēki zināja par manu nakts kaunu. Inkubīši ar draudzīgiem smaidiem man pamāja no sava galda, it kā es būtu viņu vecais draugs, bet pārējie uz manu izskatu nemaz nereaģēja. Labi! Galu galā varēja būt sliktāk. Un bezjēdzīgā pļāpāšana ar Noru joprojām novērsa manu uzmanību. Es jau gandrīz biju pabeigusi brokastis, kad no redzesloka pieķēru viņa izskatu. Tikai zils punkts uz apziņas malas, kas ar atbalsīm uzsprāga iekšā. Man pat nebija jāskatās taisni, lai sajustu, ka tas ir viņš. Bet es nevarēju neskatīties. Inirans piemiedza Janosam aci un devās uz izplatīšanas letes pusi.
Mana apetīte pazuda uzreiz. Es piecēlos kājās, apņēmusies nepalikt ar viņu vienā istabā. Galu galā jūtas ir viltotas! Un likt citiem kopā ar viņiem pasmieties ir dārgāk pašam. Nolaidusi galvu, lai ar savu ugunīgo skatienu neaprītu princi, viņa klusēdama steidzās uz izeju. Šķita, ka inkubatori, kas apzinājās situāciju, par mani smējās. Spļaut. Un Inirans nesauca, viņš patiesībā izlikās mani nepamanām. Paldies viņam vismaz par šo cēlo vienaldzību. Bet viņš ir visgodīgākais, cēlākais, labākais… ak, nu jā. Nora mani panāca un bez papildu paskaidrojumiem palīdzēja man sasniegt mērķi.
Jau gaitenī viņa slavēja:
– Pareiza stratēģija! Dari, ko vēlies, tikai nedomā par viņu! Vai vēlaties, lai es jums šovakar no bibliotēkas atnesu grāmatu par vilkaču bioloģiju? Rīt brīvdiena, vispār visu dienu vari sēdēt savā istabā – bet savā istabā visu iztur… Zinu no sevis.
Un es atkal smaidīju. Tātad, kas tas ir? Kad visur ir ienaidnieki, vai viens labs vārds var iedvest tevī dzīvību? Ja Nora turpinās izrādīt šādas rūpes, tad drīz es pati sākšu viņai piedāvāt asinis. Ne tavs, protams! Šeit ir daudz upuru, un viņi bez manis ložņā, lai Nora sev neko neliedz!
Bet pirmās lekcijas vietā skolotājs nosūtīja visu grupu uz aktu zāli uz ārkārtas sanāksmi. Uz apļveida platformas priekšā rektors Čolets soļoja uz priekšu un atpakaļ, rokas aiz muguras. Visu fakultāšu kuratori draudošām sejām stāvēja sastinguši pie ieejām. Bija neticami daudz krēslu, kā arī studenti, kuri visi ieplūda zālē un ieņēma vietas, akadēmijas galvenā cilvēka satrauktā skatiena mudināti. Par laimi, pusapaļa telpa bija sadalīta krāsainos sektoros, tāpēc katra fakultāte tika izvietota atsevišķi. Un jauki! Es negribētu būt blakus vilkačiem vai burvjiem. Viņa tikai pamāja Norai, kuru ieraudzīja tālumā un uzreiz koncentrējās uz grīdu, lai neredzētu nevienu citu, mazāk patīkamu.
Viņa pati nostājās Anaelam tuvāk un izlikās, ka ir pavisam aizmirsusi par to, kā vakar viņš steidzīgi metās prom no manis pēc «necienīgās atbildes». Tagad mani pārņēma ziņkārība, ko es steidzos saprast:
– Anael, es šeit esmu pirmo reizi! Un vai rektora kungs bieži organizē šādus salidojumus?
Elfs vai nu izlikās nedzirdam, vai arī patiesībā viņu novērsa troksnis. Tad es pieliecos viņam tuvāk un ielēju saldu eļļu:
– Ak, dēmoni… Kas tev liek tik garšīgi smaržot? Pārsteidzošas smaržas!
Viņa mutes kakts raustījās, bet Anaels ar redzamu gribas piepūli piespieda sevi saraukt pieri. Bet, protams, viņš nevarēja noturēt savu atbildi:
– Tā ir mana dabiskā smarža.
Es nebiju apjukusi:
– Tas nevar būt… Ja visi elfi smaržotu tik lieliski, es to būtu pamanījis! Bet pārējie nebija pat tuvu. Paskatieties uz viņiem – drēbes neder tik labi kā jums, mati tik ļoti neapžilbina acis. Esmu pārliecināts, ka jūsu matus no iekšpuses apgaismo kāda maģija. Anael, atzīsti jau, vai tā ir maģija? – viņa apklusa, jo bija aizgājusi par tālu. Glaimi ir glaimi, bet glaimi ir vismaz lāses uzticamības vērti. Un ne ar šiem greznajiem frāzes pagriezieniem, kas, visticamāk, liks smieties.
Bet viņa sastinga, kad saprata, ka ir kļūdījusies. Anaels pēkšņi pagriezās pret mani un staroja:
«Bet es uzreiz sapratu, ka neesmu kļūdījies par tevi, dārgā Tialla!» Un jūsu acis ir vietā, un jūsu oža. Bet kā ar prātu? Kā mēs saprotam to klaunādi, kuru jūs vakar iestudējāt?
Es nopūtos un atzinu:
«Anael, es negribēju šeit nākt, mans tēvs mani piespieda.» Un tagad es meklēju veidus, kā tikt izraidīts!
Šķita, ka viņa skatiens atspoguļoja atvieglojumu un sapratni, taču tika teikts tieši pretējais:
– Tātad, kaut kādam nolūkam, un ne tikai muļķis. Bet neviens sevi cienošs radījums nesasniegs nevienu mērķi uz kauna rēķina! Es labprātāk pazaudētu savu dzīvību, nekā dotos pasaulē ar nemazgātiem matiem. Un padarīt sevi par idiotu ir sāpīgi pat iedomāties!
Bet viņš atbildēja paredzami. Ja man uzdevums nebija viegls, tad Anaels neko tādu nevarēja izmēģināt uz sevi. Bet, neskatoties uz to, zināma izpratne radās. Es rīkojos pareizi, sākot būt