ТОП просматриваемых книг сайта:
Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš
Читать онлайн.Название Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Edgars Auziņš
Издательство Автор
Es no bailēm kliedzu, atspiedos, bet nokritu. Lauras draugi man bija vistuvāk, un diez vai viņi steigsies man palīgā. Un ar šiem ilkņiem viņš var mani vienā sekundē saplēst vairākos lepnos hercoga gabalos! Bet plēsējs neuzbruka, bet nolaida galvu uz maniem matiem un sastinga. Un pēkšņi bailes pārgāja – pazuda acumirklī, it kā tās nekad nebūtu bijušas. Bija drošības sajūta. Es gribēju viņu nevis atgrūst, bet apskaut aiz spēcīgā kakla. Pieklīst un vismaz uz īsu brīdi izšķīst savā spēkā, pilnīgā necaurlaidībā no visām nepatikšanām. Neskatoties uz viņa paša nesenajiem vārdiem un pašreizējo izskatu, Laurs manī pēkšņi izraisīja patīkamu tieksmi, it kā viņš būtu mana ģimene, aizsargs un būtne, kurai es varētu bezgalīgi uzticēties.
Bet man nebija laika pacelt roku un pieskarties viņa kažokam. Vilkacis pēkšņi pacēla galvu un vienkārši aizgāja no manis. Un, viņam attālinoties, pievilcība ātri pazuda. Vai tā ir «īsta pāra» sajūta? Vai ne tāpēc Laurs apgriezās tieši šeit – lai es to sajustu? Nav nekāda sakara ar kaislību, bet gan aizsardzības un uzticības sajūtu. Bet, par laimi, pēc pāris minūtēm tas pilnībā pazuda. Lai gan tagad es, iespējams, nevarēšu tieši skatīties uz Lauru un nejust apmulsumu.
Un atkal viņa draugu acīs es neredzēju ne nosodījumu, ne izsmieklu – tikai tīru, man nesaprotamu interesi. Ko pie velna viņi no manis gaida?
7.nodaļa
Daudzu gadu atslābums darīja savu – es vienkārši nebiju pieradis dzīvot saskaņā ar karastāvokli. Turklāt savu lomu spēlēja arī nogurums no emociju pārmērības. Tā vai citādi, es aizmigu gandrīz uzreiz, tiklīdz mana galva pieskārās spilvenam. ES aizmigu! It kā es nebūtu vairākas reizes brīdināts par briesmām!
Bet, tiklīdz tumsā atskanēja šalkoņas, es uzreiz atjēdzos. Un viņai pat nebija laika kliegt – aiz sašutuma nebija laika bailēm. Galu galā es aizslēdzu istabu no iekšpuses, vai ir godīgi izmantot maģiju, lai veiktu šos mežonīgos rituālus?! Es uzreiz sapratu, ka sākās «iesvētība». Un tas mani uzreiz nomierināja. Neviens šāda rituāla rezultātā netika nopietni ievainots, pretējā gadījumā Anaels, Nora, Mirks vai Mirna par to būtu devuši mājienu. Un diez vai rektors Čolē būtu riskējis ar manu veselību, ja kaut kas tāds varētu notikt – ja mans tēvs tik ļoti spieda, lai mani iekļūtu akadēmijā, tad kāds noskaņojums būtu, ja aizvestu mani prom no šejienes, teiksim., ar lauztu kāju? Nē, stulba rituāla vienīgais mērķis ir sāpināt, pazemot un izsmiet. Parādiet jaunpienācējam, ka viņš tagad ir daļa no akadēmiskās kopienas, kur vecāko klašu studentiem ir maģiskas priekšrocības, un junioriem nekavējoties jāņem vērā, ka viņu pozīcijai sabiedrībā pirms uzņemšanas tagad nav nozīmes. Neatkarīgi no tā, vai esat zvejnieka dēls vai troņmantnieks, jums joprojām būs pazemojums, lai jūs varētu uzskatīt sevi par šīs jaunās pasaules daļu.
Un nepazīstama balss svinīgi apstiprināja manus secinājumus:
«Nepretojies, Tialla, tas tik un tā ir neizbēgami.»
Viņa sakoda zobus, saprotot, ka tas tā ir. Un jo mazāk es viņiem došu iemeslu smieties, jo nesāpīgāka būs procedūra. Tumsā maz ko varēja redzēt. Vienīgais, ko es sapratu, bija tas, ka viņi bija vairāki, un viņi bija fiziski spēcīgi. Varbūt visi puiši. Vai arī meitenes šajā procesā vēl nav iejaukušās. Man bija cieši aizsietas acis. Un es varēju tikai priecāties, ka mans naktskrekls bija līdz pirkstiem. Nekādas vieglprātības, ja vien uzskatāt, ka izšuvumi uz garām piedurknēm un apkakle ir vieglprātīgi. Jā, skolas forma šeit izskatās daudz slinkāka par manu nakts tērpu! Es vismaz par to priecājos, jo priekam vairs nebija pamata.
Tomēr manas basās kājas uzreiz sajuta auksto grīdu, pievienojot manam uztraukumam trīsas. Likās, ka mani stumj uz istabas izeju. To, ka esam jau gaitenī, sapratu tikai tad, kad sajutu taciņu ar cietu kaudzi zem kājām. Gara eja, kāpnes, vēl viens lidojums… Kur viņi mani ved? Biju jau samierinājusies ar domu, ka tādā formā un basām kājām piespiedīs iet pāri pagalmam uz citu ēku. Bet tas ir labi, un es to pārdzīvošu. Viņi neuzklausīs manas sūdzības! Tomēr ģimenes lepnums ir gandrīz vai materiāla vērtība. Jūs par to neatceraties, kamēr neatrodaties šādās situācijās. Bet tajos tas sāk aizstāt refleksus.
Bet tiklīdz es par to domāju, spēcīgas rokas mani satvēra un norāva no grīdas. Tagad kāds mani nesa. Oho, kāda laipnība. Un tas kārtējo reizi apstiprināja minējumu, ka nav plānota pārāk nepanesama iebiedēšana… vai arī mani grasās aizvest kaut kur tālu prom. Paklausīgi uzmetu roku pār puiša plecu un pat nemēģināju noraut aizsegu no acīm. Es vienkārši pārdzīvošu visu klusumā, emocionāli neiesaistoties. Bet ziņkārība joprojām lika man braukt ar roku gar viņa muguru – tātad skolas forma, pēc taustes nevar noteikt, kura. Viņa pastiepa roku un pieskārās ar pirkstiem pakausī: viņas mati bija nogriezti diezgan īsi, daudziem šeit ir šāda frizūra. Viņa arī nedeva nekādus norādījumus. Bet balss virs manas sejas šķita pazīstama:
– Esiet nedaudz pacietīgs, nepadodieties, ja nevēlaties, lai viss sāktos ātrāk.
Es uzreiz atvilku savu ekstremitāšu atpakaļ, lai gan nesapratu, kas ar šo brīdinājumu bija domāts. Mēģināju atcerēties klusās balss īpašnieci – noteikti ar viņu biju iepriekš komunicējusi! Viņi vienkārši atstās mani mierā, ļaus man mierīgi padomāt, un es tūlīt atcerēšos. Jā, uz manas apziņas robežas bija atbilde, tikai tā nebija formulēta nekādā veidā. Galu galā, kamēr mana sirds dauzījās kaklā no notiekošā un neskaidra satraukuma, neskatoties uz visu mana prāta pārliecību. Bailes, lai arī novēloti, lika par sevi manīt.
Atkal istaba. Es to uzminēju pēc puiša soļu skaņas, kas nesa mani un viņa draugus, kuri neatpalika no mums. Knapi dzirdami ķiķināšana un čuksti, bet nekā konkrēta. Un tad spēcīgas rokas mani pārcēla uz… gultu. Diez vai mēs atgriezāmies manā istabā, tas būtu bijis pārāk viegli.
Un pirmā balss atkal ierunājās ar tādu pašu svinīgumu – it kā viņš paziņotu ceļojošas trupas uzstāšanos:
– Tialla ir no vienalga kāda veida! Gaidām jūs akadēmijā. Bet, lai kļūtu par īstu studentu, jums ir jāiziet iesvētība! Tikai pēc tam jūs šeit neuzskatīsit sevi par svešinieku, tāpat kā neviens neuzdrošinās jūs saukt par svešinieku.
Es sēdēju uz mīkstas gultas un ar roku spiedu vai nu spalvu gultu, vai plakanu spilvenu. Pauze bija pārāk ilga, tāpēc es to nevarēju izturēt:
– Tātad sāciet jau! Kā tu grasies mani sāpināt?
Un atbilde bija smiekli. Viņa satraukums atkal uzliesmoja un dauzījās ausīs. Lai slēptu briestošo paniku, es centos runāt pārliecinoši un mierīgi – es esmu tik garīgi spēcīgs, ka pat nebrīnos, ka tiku nolaupīts nakts vidū! Starp citu, aizmuguriski paldies Norai par brīdinājumu. Ja nebūtu viņas, man tagad būtu daudz grūtāk. Tā tas izrādījās dīvaini: likās, ka viņa nav draudzene, bet gan neviļus sniedza draudzīgu atbalstu.
No malas atskanēja cita nepazīstama balss – un pavisam tuvu:
«Vai jūs gribat teikt, ka jūs nevarat nodarīt pāri?»
Es neatbildēju. Es gribētu, bet es apstājos. Es negrasījos viņus izaicināt. Ļaujiet viņiem darīt to, ko viņi plānoja, un ļaujiet viņiem iet. Bet mana pārmērīgā drosme var izraisīt arī viņos drosmes uzplūdu. Man noteikti nav vajadzīga izeja no saviem plāniem. Tāpēc es vienkārši sēdēju un gaidīju kādu darbību. Bet es neviļus nodrebēju, kad viņi pieskārās manam plecam un gandrīz čukstus teica:
«Ir tikai viens nosacījums, Tialla: nenoņemiet pārsēju.» Ja to izdarīsi, tad pilnīgi nekas slikts nenotiks. Vai tu esi gatavs?
Man nebija laika atbildēt – es vienkārši noelsos, kad tā pati roka