ТОП просматриваемых книг сайта:
Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš
Читать онлайн.Название Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Edgars Auziņš
Издательство Автор
Es atkal neveiksmīgi raustījos, bet labajā rokā mans kakls tika skarts ar pirkstiem, maigi noglāstīts, un kreisajā es jutu vieglu vējiņu, kāds pūta pa deniņu. Viņi mani iedvesmo! Un, pat neskatoties uz apziņu, es nevarēju pretoties – es acumirklī atslābināju neiedomājama garīga uzbrukuma uzbrukumā. Un, kad veiklie pirksti skrēja gar kaklu, līdz vaigam, tas gandrīz izkusa, kā izkususi svece. Mana prāta paliekas man teica: tas neesmu es. Visas reakcijas tagad nav manas. Un viss, kas notiek tagad, notiks bez manas reālas līdzdalības! Ļaujiet viņiem iedvest manī šo viltus sajūsmu, dēmonu nārsto. Tas joprojām neesmu es!
Bet viens no inkubatoriem gandrīz uzkrita man virsū un piespieda lūpas man pie kakla. Un tad viņš tur aizskrēja ar mēli, liekot viņam aizrīties. Otrs satvēra manu roku, nez kāpēc pabīdīja to zemāk un piespieda sev. Es uzreiz nesapratu, bet pēc dažām sekundēm ar šausmām sapratu, ka mana plauksta caur biezo audumu jūt sasprindzinātu mīkstumu. Jā, es biju nevainīgs – gan domās, gan darbos, bet man nebija atņemta izglītība. Manā vecumā daudzi jau precas, un viņi noteikti zina, no kurienes nāk bērni un ko gultā dara likumīgie laulātie. Inkubuss tur nospieda manu roku, bet es nevarēju neko darīt. Bet viņa sajūsma dīvainā kārtā sakrita ar manējo. Mēs visi palikām apģērbti, bet mana āda pēkšņi kļuva tik jutīga, ka es jutu katru viņu pieskārienu sava garā naktskrekla audumam.
Pieskaroties vēderam, pārliecinoši virzoties augstāk, bet pirksti apstājās, pirms sasniedza krūtis. Es izdvesu tikko dzirdamu atvieglojuma vai vilšanās stenu.
– Patīk? – tas ir Janoss, un tagad viņa čuksti iemeta manu apziņu neprātā.
Es centos atbildēt godīgi:
– Jā. Bet vājiniet ieteikumu un jautājiet vēlreiz, Janos.
Klusi smiekli, kas tagad izklausījās aizraujoši. Un šie smiekli tieši manos matos, un rokas, kas klīst pa audumu, dažkārt virzoties uz mana kakla kailo ādu, un smaga elpošana – vai nu viņu, vai manas. Es vairs nevarēju atšķirt, kura rokas mani glāstīja, kurš runā un kurš konvulsīvi sūc gaisu caur zobiem. Un jauns slogs ir tas, ka viens no maniem mocītājiem ir pavirzījies vēl tālāk vai viņiem pievienojies trešais. Bet viņš nekrita ar visu savu svaru, bet gan lidinājās virs manis. Ķermenis neviļus pacēlās uz augšu, lai vēlreiz, vismaz īsu brīdi, sajustu šo kontaktu.
Pirksts pieskārās manām lūpām. Es to ļoti maigi apgriezu. Es neviļus atvēru muti, lai gan pati nesapratu, ko vēlos vairāk: lai mani atstātu viena vai, visbeidzot, lai mani noskūpstīja. Bet man nebija ne jausmas, kurš no viņiem mani skūpstīs! No tik vēlamā glāsta gaidīšanas, kas jau vairākas reizes ritināts cauri manai galvai, bet nekad nepiedzīvots, es gribēju izliekties.
Un balss bija gandrīz tieši manās lūpās, it kā jautātājs būtu precīzi izlasījis manas domas:
– Vai tu jau esi skūpstījies, Tialla?
Un atkal godīgums ir uz absurda robežas, bet tieši tas ļāva man justies kā es:
– Nē. Un pirms piecām minūtēm es negribētu, lai tas notiktu ar svešinieku.
Gara, ievilkta pauze. Un troksnis ausīs. Un balss ir ļoti tuvu, klusa, apgriežot visu jūsu apziņu iekšpusi:
– Vai tad tas var būt es?
Saprāts lika man dzīvot ilgi. Es mēģināju pieķerties tā paliekām, bet viss, ko es varēju darīt, bija vaidēt. Un viņa pat bija pārsteigta, dzirdot viņas pašas vārdus aizsmakušā balsī:
«Es vēlāk sevi ienīdīšu par to.» Nomieriniet ieteikumu, jautājiet vēlreiz!
Un pēkšņi rokas no sāniem pazuda. Abi inkubi attālinājās tā, ka es tos vairs nejutu. Palika tikai viņš, joprojām karājoties no augšas un nepieskaroties man. Viņš un viņa lūpas atrodas centimetra attālumā no manējām:
– Tātad, vai tas var būt es?
Visas manas iekšas kliedza: jā! Smagums vēderā sakrājās un gaidīja… ak, viņa gaidīja ne tikai skūpstu. Bet tajā pašā laikā es jutu, ka ieteikums ir pazudis tikpat ātri, kā parādījās. Tagad no ārpuses nekā nebija. Tikai es, viņš un mūsu tuvums. Un es nezināju, ko atbildēt! Varbūt manam prātam ir nepieciešams nedaudz vairāk laika, lai atgrieztos ierastajā stāvoklī. Tad viņš atkal ar pirkstu galiem pieskārās manas mutes kaktiņam. Es pavēru lūpas, pēkšņi sajutusi savas rīcības neticamo vulgaritāti – it kā es dotu atļauju visam. Un, ja viņš būtu mani noskūpstījis, es noteikti viņu nebūtu atgrūdis. Bet ar neticamu gribas piepūli es piespiedu sevi negatīvi kratīt galvu.
Un pēkšņi viņa klātbūtnes sajūta pazuda – tik ātri, it kā vējš būtu skāris mani. Tagad neviens mani nepieskārās un neturēja, tāpēc es pēkšņi piecēlos sēdus. Bez kaisles iedvesmas iestājās apmulsums, taču tas nebija pārāk spēcīgs: lai kā arī būtu, neviens no viņiem nepieskārās manām privātajām daļām, nemēģināja pacelt manu kreklu vai attaisīt pogas uz krūtīm. Viņi man vienkārši pieskārās. Inkubi gribēja man parādīt sajūsmu – un viņi man parādīja, tas arī viss. Tas bija nepatīkami, pazemojoši, bet diez vai var teikt, ka no viņu rīcības cieta mana nevainība. Vienkārši pēdējais ar savu jautājumu izcēlās no kopējā attēla. Un tas pats pirmais vēstnesis tajā pašā svinīgā balsī paziņoja:
– Labi darīts, Tialla! Jūs godam izturējāt iesvētību, un tagad jūs varat uzskatīt par pilntiesīgu mūsu kopienas locekli. Nenovelc apsēju, tagad tevi aizvedīs uz tavu istabu.
Kā es domāju, tas arī viss. Viņi vienkārši iedzēla un nekavējoties atstāja viņu vienu. Kad es to atcerēšos no rīta, es droši vien nosarkšu. Bet tie ir inkubatori! Es patiešām izturēju šo pārbaudījumu ar godu! Un Janoss bija šeit, viņš gulēja labajā pusē – nolādēts, briesmīgs neģēlis. Bet kurš bija pēdējais? Un, ja es piekristu viņu noskūpstīt, vai viņš to darītu?
Nevarēdama to izturēt un pat nepaspējot padomāt, es satvēru aizsegu un norāvu to no acīm. Janoss noelsās, pirms paguva mani apturēt. Un otrs inkubators – viņš joprojām gulēja kreisajā pusē, kaut arī drošā attālumā – pēkšņi iesmējās un jautri komentēja:
– Slikta, sliktā meitene!
Bet mani neinteresēja nekas, izņemot savu zinātkāri. Nepazīstamā istabā, ļoti līdzīgā manai, klāt bija vairāki cilvēki – visi dzeltenās formastērpos, arī vienīgā meitene tur. Iespējams, ka viņa man arī pieskārās, bet tam tagad nebija nozīmes. Tikai pašā centrā stāvēja viens citas krāsas veidolā. Un tā pati pazīstamā balss, kad viņš mani nesa un čukstēja tieši manās lūpās. Un viņa jautājums…
Es nezinu, kāpēc, bet nesenā aizraušanās pārvērtās dusmās. Es domāju, ka es joprojām atpazinu inkubāciju būtību – es vienkārši nevarēju uz viņiem nopietni dusmoties. Un pat tad, kad es sapratu, ka esmu nokļuvis viņu nagos, un tad viss bija beidzies, es jutu pateicību – galu galā šie dēmoni būtu varējuši iet daudz, daudz tālāk! Un kauns viņu priekšā ir aptuveni tas pats, kas kauns lauvas priekšā, kad tu ēd ceptu gaļu viņa priekšā. Maz ticams, ka viņi spēj nosodīt cilvēkus par to, ko viņi pastāvīgi dzīvo. Bet Inirāns nebija inkubators! Tad kāpēc pie velna viņš piedalījās kopā ar viņiem manā iesvētībā, vēroja mani un pat izrādījās gandrīz galvenais varonis? Varbūt manas dusmas bija mana vājuma sekas brīdī, kad viņš uzdeva savus dīvainos jautājumus. Tagad man bija tāds kauns, ka vēlējos šo emociju izmest visnegatīvākajā veidā – mazināt nepatīkamo sajūtu dvēselē.
– Jūsu Augstība! – tobrīd es speciāli atcerējos viņa titulu, lai arī viņu sadusmotu – atdot parādu. «Es nekad nedomāju, ka esat spējīgs uz kaut ko tādu!»