ТОП просматриваемых книг сайта:
Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš
Читать онлайн.Название Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Edgars Auziņš
Издательство Автор
Profesors Nainnilidans veiksmīgi savedās kopā un atgriezās savā pasaulē vispiemērotākā radījuma lomā:
– Apsēdies, Tialla. Es ticu, ka turpmāk jūs būsiet uzmanīgāks. Un, ja ir kādi jautājumi, droši sazinieties ar mani uzreiz pēc lekcijas!
Mani klasesbiedri nesmējās, ko es arī gaidīju. Mans stulbums viņu acīs nebija pat smieklu vērts. Anaels palocīja kaklu, paņēma mantas un klusi pārcēlās uz citu galdu. Vai esmu aizgājis par tālu? Viņa neviļus nopūtās. Ja man paveiksies, tad pēc vairākām šādām runām viss mācībspēks lūgs Čoleta kungu, lai viņš laiž mani mājās viņu veselības labad.
Tagad es mērķtiecīgi neko nepierakstīju, bet paskatījos pa logu uz blakus esošās ēkas torņiem. «Augu maģija», «Mazo radījumu bioloģija», «Dzeja» un «Sejas ādas kopšanas pamati» notika tādā pašā veidā. Pie pēdējās neķiķināju, lai gan tāds impulss bija. Bet es nedomāju sabojāt attiecības ar studentiem, kā arī nokārtot eksāmenu elfiem šajā disciplīnā! Un tad es nevarēju atturēties un pierakstīju pāris mitrinošu masku receptes, kas noderēs nākotnē.
Man pusdienās neizdevās normāli sarunāties ar Noru. Precīzāk, es piegāju viņai klāt, veltīgi paskatījos viņai acīs un žēlīgi jautāju:
– Pastāsti man, ko tu zini par iniciāciju. Citādi es traks ar minējumiem.
«Es teiktu, protams,» viņa izlikās, ka ir ļoti ieinteresēta skatīties sienā. – Ja mēs būtu draugi.
«Tātad mēs esam draugi,» es drosmīgi meloju. – Un manas asinis – tas jau pārsniedz draudzību!
«Bet man šķiet, ka jūs mani vienkārši izmantojat,» viņa aizkaitināmi lēni novilka.
«Pastāsti man,» viņa vēlreiz jautāja. – Esi… vampīrs.
«Es jums pateiktu, ja es pati zinātu detaļas,» viņa pārsteigta.
– Tātad jūs neko nezināt? Bet…
«Es zinu tikai to, ka visa fakultāte ir iesaistīta tajā kopš trešā kursa.» Es nejauši noklausījos sarunu.
– Kurā fakultātē?
– Bet es to nezinu.
Jā, man bija neticami paveicies ar viņu. Es vienkārši esmu greizsirdīgs uz sevi. Kāpēc man vispār vajadzīgs tāds draugs?
* * *
Vakarā nolēmu pastaigāties pa pagalmu. Tagad jums nav jātērē laiks mācībām, bet ir ļoti garlaicīgi neko nedarīt. Ieraugot tālumā alfa vilkačus, kurus ieskauj minioni, viņa acumirklī apņēmās un pārliecinoši devās viņam pretī. Es pajautāšu un saņemšu atbildi. Vai tas tev neiesistu pa galvu, ka pajautāji? Vai arī trāpīs? Bet jau bija par vēlu šaubīties.
– Laur, vai mēs varam runāt aci pret aci?
Viņš tikai pamirkšķināja acis, un visi viņa draugi uzreiz pazuda. Pats Laurs, jau kā parasti smaidīdams, iebāza rokas formas bikšu kabatās un gaidīja, kad es tuvošos. Un tikai tad, kad es apstājos savā solī, es cienījos atbildēt:
– Mēs varam, mīļā. Jau nogatavojies? Ātri. Es mīlu temperamentīgas sievietes.
Saraujos no adreses un pakratīju galvu – vairāk, lai sakārtotu savas domas. Un viņa sāka runāt par to, ko bija plānojusi tikai pirms minūtes:
– Laur, tu vakar runāji par kaut kādu pāri. Man ir jautājums: vai varu izmantot jūsu vārdu aizsardzībai? Vai tas ir paredzēts? Pastāstiet man, ja mans lūgums izklausās augstprātīgs, bet es tiešām varētu noderēt jebkura palīdzība.
«Jā, es dzirdēju,» viņš pasmaidīja vēl platāk. – Par to, ka palīdzība nenāktu par ļaunu. Protams, mīļā, jūs varat teikt, ka esat mans īstais biedrs – tā nav slepena informācija. Vismaz tik ilgi, kamēr es pati tā domāju.
Mani pat iedvesmoja šis:
– Liels paldies! Es apsolu to neizmantot ļaunprātīgi. Un, protams, ja varēšu, es arī mēģināšu jums kādreiz palīdzēt.
Es noliecu galvu un grasījos doties prom, bet Laurs iesaucās:
– Tialla, beidz. Šķiet, ka tu mani esi pārpratusi. Varat izmantot šo statusu, kad vien vēlaties, bet tikai ar nosacījumu, ka šis statuss atbilst realitātei.
No pārsteiguma es šūpojos, kad pagriezos.
«Tu nedomā… hmm… pārošanos, vai ne?»
«Izvēlies jebkuru citu vārdu,» viņš pasmaidīja. – Esi mans – un tu to nenožēlosi. Tikai tuvība mums pateiks, vai jūs un es būsim pāris uz mūžu, vai arī mums vienkārši vajadzēs pieradināt vēlmi. Bet jūs tik un tā nenožēlosiet, es apsolu. Tu vaimanāsi zem manis, lūgsi tevi atkal paņemt, es atklāšu tevī sievieti, kura nebaidās no savām vēlmēm.
Mana mute sagriezās neatkarīgi no manas gribas. Un viņš to pamanīja – smaids uzreiz izgaisa. Vismaz kāds atvieglojums. Tagad viņš drūmi paskaidroja:
– Vai tu pret mani esi vienaldzīgs? Bet tā vienkārši nevar būt.
Viņa izbrīns piespieda mani iejūtīgi ieklausīties savās jūtās. Es nekad neesmu pieredzējis aizraušanos, es pat īsti nezinu, kas tas ir. Varbūt sekunde ar inkubu, bet tā nav aizraušanās, bet gan ietekme uz prātu. Bet viņa spēja atšķirt līdzjūtību no vienaldzības. Laur Kingarra izskatījās drosmīgs pat salīdzinājumā ar nobriedušiem vīriešiem; milzīgs skaits meiteņu būtu pārņemtas tikai ar šo spēka sajūtu, ja nekas cits nebūtu bijis. Tāpēc viņa atkal piegāja pie viņa, ieskatījās viņam acīs no apakšas un ar dusmām, bet ļoti patiesi sacīja:
– Laur, tavs izskats nevar izraisīt noraidījumu, tavi īstajā brīdī izskanējušie atbalsta vārdi manā dvēselē izraisīja atsaucību. Un pat jūsu rase rada zināmu interesi, nevis bailes. Godīgi sakot, man būtu viss iemesls jums patikt! Ja tikai es nebūtu teicis visas šīs muļķības. Ja vien tu nebūtu uzvedies tā, it kā visiem, ko sastapsi, būtu nekavējoties jāapguļas tavā priekšā un jāizpleš kājas. Kaut tu būtu pieklājīgs un labi audzināts, kā to diktējusi tava senā dzimta un dižciltīgā dzimta!
Es redzēju, kā viņa acu zīlītes izplešas, un tas man deva vēl lielāku drosmi – es teicu skaļāk:
– Ak jā, slimīgi mīļā, tu varētu apburt jebkuru meiteni, ja uzvesties savādāk!
Viņš atbildēja ar tikko apvaldītu dusmu:
– Tu runā muļķības! Tu mani mēri pēc cilvēciskām mērauklām, bet es neesmu cilvēks!
Viņa ļauni iesmējās viņam sejā. Varbūt es pārāk ilgi biju atturējies, un visu, ko biju kavējis, vairs nevarēja apturēt. Tagad es izrunāju vārdus paaugstinātā tonī:
– Bet es taču esmu vīrietis! Tāpēc ņemiet manus mērījumus: es nenākšu pie jums, pat ja piedzīvošu nepanesamu kaisli!
«Aizveries, izdari sev labu,» viņš palika pie katra vārda.
Bet es fiziski vairs nevarēju klusēt:
– Jā, Laur! Jo ir miesa un ir lepnums. Un pašcieņa man ir augstāka par kaut kādu baudu. Es neesmu aizmirsis par savu vārdu, tāpat kā visi citi šeit. Un tāpēc es nenākšu pie jums pat ar mazāko lūgumu!
– Aizveries! – viņš iesaucās.
Jā, es arī biju dusmīga, bet viņa dusmas bija pilnīgi nevietā, tāpēc es piebildu klusāk:
– Es ļoti ceru, ka tu atradīsi sev citu meiteni. Un viņa atbildēs jūsu jūtām. Bet tas noteikti nebūšu es.
Es