ТОП просматриваемых книг сайта:
Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija. Edgars Auziņš
Читать онлайн.Название Ļauno garu akadēmija, jeb Nežēlīgu meklējumu sērija
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Edgars Auziņš
Издательство Автор
– Es ceru, ka tu man neseko?
«Nē,» viņš pasmaidīja, spriežot pēc viņa toņa. «Bet es jutu tavu klātbūtni no tālienes, un tāpēc es nācu augšā.»
«Vai jūs atkal izrunāsiet visas tās muļķības par īstu pāri?»
Viņš neatbildēja, tāpēc es paskatījos viņa profilu. Vilkacis sēdēja atslābinājies, nenovēršot acis no debesīm. Pēc ilgas pauzes viņš teica:
«Vai jūs visu, ko nesaprotat, saucat par muļķībām?»
Es pasmējos:
– Protams, es nesaprotu. Jo es neesmu vilkacis, Laur. Un kā tu to vēlies uztvert: ātri nodarbosimies ar seksu, lai uzzinātu – vai tu esi mans biedrs, vai tā ir tikai kļūda?
– To droši vien ir grūti pieņemt, tad vienkārši klausies. Jūsu smarža sniedz gandrīz skaidru atbildi. Bet pilnīga pārliecība būs tikai tad, kad man būsi tu. Precīzāk, ne gluži tā… – viņš pēkšņi vilcinājās. – Kad tu esi tik sajūsmā, ka es jūtu tavu smaržu bez jebkādiem piemaisījumiem. Nu tu saproti…
Mani vaigi iedegās, kad es to iedomājos. Vai satraukta sieviete izdala īpašu smaržu? Hmmm… Un no kurienes, nez, rodas šī smarža? Vai tagad Laurs ir atklāti paziņojis, kur tieši viņš grasās mani nošņaukt? Tātad, kā nebūt šokētam par kāda cita rakstura īpatnībām? Tas ir kaut kas tik dzīvniecisks, ka man nodreb jau par to iedomājoties!
«Laur,» es teicu pēc iespējas mierīgāk. «Es negulēšu ar tevi un pat neļaušu mani uzbudināt, lai… iešņauktos.» Bet es nevēlos ar jums konfliktēt, godīgi! Iesaku vienkārši slēgt šo tēmu uz visiem laikiem.
Viņš pagrieza savu domīgo skatienu uz mani, bet nemainīja pozu:
«Es baidos, ka tas ir neiespējami, mīļā.» Lieta ir tāda, ka, ja tu esi mans patiesais es, tad tikai tu vari būt ar mani, kad es kļūstu par alfa. Tikai tu man dosi veselus dēlus. Es gribēšu tevi tikai visu atlikušo mūžu. Tāpat kā tu, tu vēlēsies tikai mani. Es negribu spiest, bet tas ir neizbēgami. Vai jūs domājat, ka es nevēlētos, lai mans dzīvesbiedrs būtu vilkacis?
Es paraustīju plecus:
– Bet tu neesi pārliecināts!
– Gandrīz droši.
– Tomēr es negribu!
– Viss tāpēc, ka tu man nedod iespēju.
– Kurš? Tūlīt nonākt savā gultā?!
– Ideālā gadījumā.
Un es atkal sāku izjust pazīstamās dusmas – viņš neko neklausa! Viņš ir stingri pārliecināts, ka visu dara pareizi, un turpinās taranēt, līdz es no viņa aizbēgšu. Kaut es būtu ātrāk izraidīts!
Es piecēlos kājās un beidzot teicu:
– Žēl, ka tu esi tik noskaņots, Laur. Žēl, ka šī iemesla dēļ mēs ar jums pat nevaram draudzīgi sarunāties. Žēl, ka tu pats nedod man iespēju redzēt tevi citā gaismā. Bet ziniet arī: es atdošu savu nevainību tikai vienam vīrietim. Nav izmēģinājumu un kļūdu, nav eksperimentu. Punkts.
Un no aizmugures nāca pilnīgi neiedomājamais:
– Es precēšos tikai ar savu īsto. Tāpēc ļaujiet man vismaz atbildēt uz šo jautājumu! Atstāsim jūsu nevainību neskartu, ir daudzi citi veidi, kā vadīt meiteni līdz spēku izsīkumam. Ja mēs esam saistīti, tad jūs joprojām nevarat būt laimīgi bez manis.
Es nesamazināju ātrumu. Izklausījās tā, it kā es ļoti vēlētos viņu apprecēt un darītu jebko šī mērķa labā. Viņš joprojām neko nesaprata.
Iepriekšējā daļa
123
Uz priekšu
10.nodaļa: noņemiet burvestību
Nedēļas nogale bija diezgan klusa. Nora atnāca pie manis no rīta, lai pārliecinātos, vai es neraudu izmisumā zem Inirana logiem. Bet es pasmaidīju atbildē un ziņoju par saviem pārsteidzošajiem jaunumiem. Žēl, ka vampīri nav īpaši emocionāli, ir grūti pateikt, vai viņa ir pārsteigta vai domā par to, kā garšo pasaku asinis.
Un viņa nonāca pie interesanta secinājuma:
– Klau, bet, tā kā tev vēl ir maģija, tad kāpēc tev no šejienes jābēg? Visas šīs augu īpašības un mazo radījumu bioloģija jūs noteikti netraucēs. Jūs pats sakāt, ka lekcijas jūs atbaidīja – tajās tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem jums vajadzīgas nedaudz atšķirīgas atbildes. Lai gan elfu maģija nav viena un tā pati, tā ir ļoti tuva.
Es rūpīgi pārdomāju viņas vārdus:
– Joprojām nē. Kad atgriezīšos mājās, es lūgšu tēvam nopirkt man kaudzi grāmatu. Vai varbūt viņš pat atradīs mani par feju kā pasniedzēju. Varbūt ne akadēmisko izglītību, bet vismaz kaut ko. Interesanti, vai mans tēvs varēs atrast visas grāmatas, kas atrodas vietējā arhīvā? – es sapņaini nopūtos.
Nora kaitinoši lēni skatījās no manas sejas uz logu.
– Joprojām nesaprotu. Ja tu visu izstāstīsi saviem skolotājiem, viņi ātri pielāgosies tev. Par šo vietu varat domāt, ko vien vēlaties, taču burvji no visas pasaules šeit ierodas ne velti – šeit katrs dabūs labāko, ko vien spēj. Vai esat tik priecīgs, ka zināt, ka esat pasaka, bet nevēlaties zināt šīs maģijas robežas?
«Es gribu,» es atzinu. «Šobrīd es jūtos kā cits cilvēks!» Bet tomēr nē, es labprātāk atgrieztos mājās. Kā Anaels ieteica, es neizturēšu visus testus. Un pēc trim dienām es nosūtīšu savam tēvam vēl vienu vēstuli ar viegliem mājieniem par vietējās morāles vieglprātību. Es pilīšu viņam uz smadzenēm pēc iespējas lēnāk. Lai tas noteikti darbotos!
– Bet kāpēc? – Nora droši vien domāja vēl lēnāk nekā runāja. – Paskaidro, Tialla. Vai tiešām šeit ir tik slikti? Esmu šeit. Un šis tavs Anaels, kaut arī jūdzes attālumā smird pēc narcisma, un Kiašas, lai gan es ar viņu nekad neesmu pat ne vārda pārmijis. Bet mēs nevēlamies, lai jūs aizietu.
Es smējos, jo viņa pauda savu viedokli par visiem trim. Bet tas bija tik patiesi! Nora atklāti izrādīja savu nevēlēšanos šķirties no manis, kas noteikti bija jauki. Tāpēc es viņai sirsnīgi uzsmaidīju un centos pēc iespējas skaidrāk paskaidrot:
– Jā, tu dari. Bet diemžēl šeit neesi tikai tu, Nora.
– Vai jūs runājat par atdevi? Aizmirsti jau. Mēs visi esam tam gājuši cauri, un mēs neradām problēmas. Es biju spiests dzert beigtas žurkas asinis, ja jums rodas jautājums. Tas ir aizvainojoši un nepatīkami, bet noteikti ne sliktākais, kas dzīvē var notikt.
Es saraujos no šīs idejas, bet turpināju:
– Jā, dēmoni ir ar viņiem, ar inkubatoriem vai stulbām tradīcijām! Inirāna burvestība ir daudz nepatīkamāka. Un Laur Kingarra mani nopietni biedē! Vakar viņš atkal teica mežonīgas lietas – viņi saka, mēs nevaram dzīvot viens bez otra. Tāpēc mums vienkārši steidzami jāsteidzas vienam otra rokās, lai viens otru iepriecinātu. Protams, lai viņu iepriecinātu, jo tādu vēlmi sevī nejūtu.
– Tātad tev ir bail no vilkača?
«Man ir bail,» es atzinu. – Tāpēc, ka viņš pats svēti tic tam, ko saka. Un viņš nevēlas dzirdēt nekādus attaisnojumus! Es nevaru jums aprakstīt, ar kādām izsalkušām acīm viņš skatās uz mani! Tātad, cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai vienkārši noskatītos?
«Vai