LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Marka seju. Tai sekoja sižets par Danielu, kas droši vien bija saistīts ar viņa vēlēšanu kampaņu. Ekrāna apakšējā daļā parādījās uzraksts: “Joprojām notiek izmeklēšana sakarā ar Makleoda nāvi.” Man pakrūtē kaut kas nepatīkami iekutējās. Es vēlējos, lai tas viss paliktu aiz muguras, iespējams, tikpat ļoti kā pats Daniels. Nekādi nespēju saprast, kas Marka šķietamajā pašnāvībā vēl varētu būt neskaidrs. Jau grasījos palūgt bārmenim, lai viņš ieslēdz skaņu, kad pēkšņi kāds nostājās man blakus.

      – Sveika.

      Nedaudz satrūkos un ieraudzīju Džeimsu, kurš nedroši smaidīja. Viņš bija uzvilcis vienu no saviem aprakstītajiem sporta krekliem, kas tik nevainojami saderējās ar tetovējumiem klāto augumu.

      – Ak, tas esi tu, – es noteicu. – Sveiks.

      Viņš savilka uzacis. Mēs jau ilgi nebijām palikuši divatā. Darbā viss bija turpinājies kā ierasts, tomēr mēs nebijām pienācīgi izrunājušies. Dažbrīd viss tolaik neizrunātais nomāca mani kā smags slogs. Pēc dramatiskās atkalapvienošanās ar Bleiku man nebija pieticis spēka nokārtot attiecības ar Džeimsu. Lai gan viss jau bija beidzies, viņa klātbūtnē es vēl aizvien jutos neveikli un nekādi nespēju pārstāt par to domāt.

      – Nebiju gaidījusi tevi te ieraudzīt, piedod, – sacīju, taisnodamās par savu neveiklo izturēšanos.

      – Vai tad Simona tev nepateica, ka es te būšu?

      Papurināju galvu un lēni iemalkoju no savas glāzes, lai slēptu pārsteigumu. Vai viņš gribēja padarīt mani greizsirdīgu? Pierādīt, ka ir visu aizmirsis? Ja tā, tad man atlika vienīgi skaidri likt viņam manīt, cik ļoti es priecājos par to, ka tik fantastiskai sievietei kā Simona bija izdevies viņu ieinteresēt. Man ļoti negribējās domāt, ka es Džeimsu būtu kaut kādā veidā pamudinājusi, pirms pāris nedēļām savā milzīgajā apjukumā nepiedodami iedvešot viņā jūtas pret mani.

      – Kā tad jums abiem iet? Vai sāk veidoties kaut kas nopietns? – Centos izvairīties no viņa skatiena, it kā tādējādi būtu iespējams noslēpt nepārprotamo vēlmi izvilināt informāciju.

      Džeimss klusi iesmējās, ielaida pirkstus savos melnajos, cirtainajos matos, atglauda tos no sejas un cieši ieskatījās alus glāzē, ko bārmenis nupat bija nolicis viņam priekšā.

      – Piedod, taču es īsti neesmu noskaņots runāt ar tevi par meitenēm, Ērika. Pašreizējos apstākļos tas gluži vienkārši šķiet nedaudz… dīvaini.

      – Tev taisnība, piedod. – Ārprāts, nu gan es biju izgāzusies.

      Viņš pasmaidīja, nedaudz kliedējot neomulīgo noskaņu.

      – Būs jau labi. Turklāt Simona taču ir tava draudzene, vai ne? Viņa noteikti tev pati visu izstāstīs.

      Nedaudz nomierinājusies, arī es viņam uzsmaidīju. – Nē, patiesībā es ar viņu par to nerunāju. Tā nav mana darīšana.

      – Vai viņa zina par… mums? – Viņš viegli pamāja, ar šo žestu apzīmējot spriedzes pilnās nedēļas, kuru laikā bijām centušies izvairīties no pēkšņi un negaidīti uzvirmojušās savstarpējās pievilcības.

      Es papurināju galvu.

      – Tā puslīdz, taču viņa zina, ka es esmu kopā ar Bleiku.

      – Skaidrs. – Viņš izelpoja.

      Redzot Džeimsa atvieglojumu, manī modās neliela cerība, ka viņš varētu būt krietni vien ieinteresējies par Simonu. Varbūt viņš nemaz nevēlējās, lai viņa uzzinātu par mūsu nelielo neapdomību, tieši tāpat kā es nevēlējos, lai tas viss nāktu ausīs Bleikam. Iedomājoties, ka Bleiks varētu to uzzināt, man kļuva nelabi. Viņš jau tāpat bija pietiekami greizsirdīgs uz Džeimsu.

      – Kā tev pēdējā laikā klājas? Tu šodien izskatījies ļoti nobēdājusies.

      Lai cik rūpīgi es arī censtos slēpties savā biroja nodalījumā, Džeimss tomēr allaž kaut kā izmanījās uztvert manu noskaņojumu. Sapratu, ka nebūs nekādas jēgas apslēpt savas patiesās jūtas vai izlikties, ka viss ir kārtībā.

      – Jā, teikšu godīgi, esmu nobēdājusies, – es atteicu. – Atklāti runājot, es šobrīd labprāt piekautu kādu līdz nemaņai. Īsti gan nezinu, kas mani ir satriecis vairāk: tas, ka Riza ir iedūrusi man dunci mugurā, vai arī tas, kā viņas rīcība ietekmēs mūsu uzņēmumu.

      – Varu iedomāties. Tu viņai uzticējies. Velns parāvis, mēs visi viņai uzticējāmies!

      Nekustīgi skatījos uz savu glāzi.

      – Es jūtos tik muļķīgi. Man taču vajadzēja to paredzēt.

      – Tu to nekādi nebūtu varējusi zināt.

      Paraustīju plecus.

      – Varbūt. Varbūt tad, ja es dažu pēdējo nedēļu laikā būtu domājusi ne vien par sevi, bet arī par kaut ko citu…

      – Tu taču nemitīgi strādāji. Nesaprotu, kā tu būtu varējusi vēl vairāk iesaistīties uzņēmuma darbībā. Nopietni, tu taču gandrīz katru nakti pavadīji birojā.

      Papurināju galvu, domas aizklīda pagātnē. To atceroties, mani pārņēma nogurums. Vēl nekad nebiju jutusies tik pārgurusi, vēl nekad nebiju izjutusi lielāku apņēmību novest sevi līdz bezspēkam. Un, kamēr es nepagurdama strādāju, lai virzītos uz priekšu, Riza kaut kādā veidā visu šo laiku bija kalusi slepenu sazvērestību kopā ar Maksu. Šo notikumu virkne nespēja vien beigt griezties manā prātā. Pēc katra apgrieziena tie šķita aizvien nejēdzīgāki, un mani pārņēma aizvien lielāka pārliecība, ka nespēšu viņus apturēt. Ko gan es reāli varēju izdarīt?

      Ar vienmērīgu kustību slaucīju mitrumu no aprasojušās glāzes, pamazām piesūcinot zem tās palikto mazo salvetīti. Džeimss viegli paberzēja man plecu.

      – Ērika, – viņš klusi ierunājās.

      Pacēlu galvu, atkal atjēdzos un kā apburta sāku lūkoties Džeimsa tumši zilajās acīs.

      – Tu neesi viena, pārējie ir kopā ar tevi – un es tāpat. Tu zini, ka mēs esam stabili, un mēs tiksim tam pāri. Nesagādā Rizai gandarījumu, liekot manīt, ka viņa tevi ir apbēdinājusi. Šajā nedēļas nogalē kārtīgi atpūties, un nākamnedēļ mēs tiksim ar visu galā. Es zinu, kā tu jūties, un, ja tu novedīsi sevi līdz nervu sabrukumam, nevienam no tā nebūs nekāda labuma. Neaizmirsti, ka tu mums esi vajadzīga.

      Savilku lūpas vieglā smaidā.

      – Paldies, Džeims.

      – Ērika, – man aiz muguras atskanēja vīrieša balss. Kāda roka valdonīgi saņēma manu augšdelmu. Tieši man aiz muguras bija nostājies Bleiks, nenovērsdams skatienu no Džeimsa. Radās iespaids, ka viņa acis izstaroja rūgtumu, kas tūlīt pavērsās atpakaļ pret viņu pašu. Džeimss veltīja viņam gandrīz neslēptu, nicīgu smīnu. Man gribējās piecelties un nostāties starp abiem vīriešiem, lai novērstu iespējamo savstarpējo sadursmi, kamēr situācija vēl nebija paguvusi saasināties.

      – Bleik.

      Pati nesapratu, vai biju šo vārdu izrunājusi skaļi, taču tad Bleiks man atbildēja, ne mirkli nenovērsdams no Džeika savu ciešo skatienu.

      – Mums būtu jāiet, citādi nokavēsimies.

      Džeimsa skatiens pievērsās Bleika rokai, kas bija valdonīgi aptvērusi manu augšdelmu. Džeimss sakoda zobus, un viņa kakla muskuļi saspringa. Mani no jauna pāršalca nelāga sajūta. Viņš vēl aizvien domāja, ka Bleiks mani sit. Man gribējās izkliedēt šīs aizdomas, taču to nebija iespējams paveikt, neatklājot vairāk, nekā viņam vajadzētu zināt.

      – Man šķita, ka

Скачать книгу