LITMIR.BIZ

Скачать книгу

to tika paziņots visiem mūsu “Knaģa” lietotājiem, tai skaitā arī mums. Ļoti diskrēti.

      Pārliecos pāri Džeimsa plecam. Viņš patlaban pārskatīja vietnes lapas. Lai gan tās zīmols bija atšķirīgs, ekrānā redzamais ļoti līdzinājās mūsu vietnei. Man kļuva nelabi, ieraugot visās lapās Bryant’s reklāmas. Tas bija viens no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem, kurš vēl nebija parakstījis ar mums līgumu par nākamo mēnesi.

      Draņķis tāds.

      Izslējos un nozudu savā kabinetā. Steidzīgi atvēru portatīvo datoru un atsāku pētīt vietni. Tās apraksts vēstīja, ka Makss bija vietnes dibinātājs, bet Riza – tās vadītāja. Lieki piebilst, ka par Trevora nopelniem tur nekas nebija sacīts, tomēr es sasodīti labi zināju, ka šim hakerim, kurš daudzus mēnešus un varbūt pat gadus mēģinājis izpostīt Bleika uzņēmējdarbību, ir bijusi nozīmīga loma šīs konkurējošās vietnes veidošanā. Pat tad, ja viņam tādēļ būtu nācies uz brīdi pārstāt neatlaidīgi uzbrukt manam uzņēmumam un Bleika kompānijām.

      Mani pāršalca dusmas. Tikai ar pūlēm spēju aptvert notiekošo. Mēs ar Sidu mēnešiem ilgi bijām noņēmušies ar “Knaģa” izstrādāšanu, lai padarītu šo vietni tādu, kāda tā šobrīd bija. Visi mūsu panākumi, visas no mūsu kļūdām gūtās mācības – tas viss bija veikli nokopēts un uzlabots.

      Ienāca Allija un apsēdās man pretī pie rakstāmgalda. Arī viņa izskatījās tikpat norūpējusies. Draudzene kodīja lūpas, tomēr nebilda ne vārda. Klusībā es burtiski trakoju. Man gribējās sarīkot vislielāko traci, kāds vien jebkad bija redzēts. Man gribējās lamāties, un dievs bija mans liecinieks – ja šobrīd man priekšā nostātos Makss, Riza… un Trevors… tad birojā šķīstu asinis.

      – Neticami, ka viņi patiešām ir to izdarījuši.

      – Zinu, – Allija klusi atteica.

      – Neiedomājami, ka mani un Bleiku kāds var ienīst tik ļoti, lai būtu gatavs paveikt kaut ko tādu. Tā taču ir totāla sabotāža.

      – Viņi nenoturēsies ilgi, Ērika.

      Aprauti iesmējos.

      – Kāpēc tad ne? Kas viņiem traucēs? Tu taču pazīsti Rizu. Tu zini, cik viņa ir apņēmīga, un, liekot lietā Maksa naudu, viņi vienā mierā var mūs pilnīgi iznīcināt. Šis tirgus nav pietiekami liels, lai tajā pietiktu vietas divām vietnēm ar tik līdzīgu piedāvājumu.

      – Nevajag tā domāt. Tas vēl nav nekāds pasaules gals. Kopš atgriešanās esmu runājusi ar daudziem iespējamiem klientiem. Nekas vēl nav beidzies, drīz mēs noslēgsim vēl daudzus līgumus. Mēs jau esam nostiprinājušies tirgū, un mums ir laba reputācija. Esmu satriekta, ka viņiem ir izdevies pierunāt Bryant’s tā riskēt ar pavisam jaunu uzņēmumu.

      Es no jauna pārskaitos, iztēlodamās, ko Riza noteikti bija pateikusi, lai aizvilinātu vienu no mūsu lielākajiem reklāmdevējiem.

      – Ko man tagad vajadzētu darīt?

      – Mēs turpināsim strādāt. Viņi grib novērst mūsu uzmanību un mūs pārbiedēt. Neļauj viņiem to īstenot.

      Papurināju galvu. Lai ko Allija arī sacītu, nekas šobrīd nespēja mani iepriecināt. Klusībā apzinājos, ka neticu viņai. Viss bruka un gāzās, un es nevarēju tā vienkārši sēdēt un noskatīties, kā tiek iznīcināts mans veikums.

      Pagāja rīts, taču es vēl aizvien nebiju nomierinājusies. Vairākas stundas kā apsēsta biju pētījusi ik sīkumu viņu vietnē, salīdzinādama katru niansi ar mūsējo. Mana nedrošība bija ņēmusi grožus savās rokās un nu vadīja mani tieši grāvī iekšā. Kad pienāca pusdienlaiks, lielākā daļa mana adrenalīna uzplūda jau bija izvējojusies, un ķermenis atgādināja, ka pusi nakts biju pavadījusi nomodā kopā ar Bleiku. Man bija nepieciešama kafija.

      Nokāpu lejā uz “Moku” un apsēdos pie maza galdiņa pašā stūrī. Sāku knibināties ap papīra ēdienkarti, lai gan vienmēr mēdzu pasūtīt vienu un to pašu. Vairāku skatienu pavadīta, pie manis pāri visai kafejnīcai nesteidzīgi pienāca Simona. Pēc mirkļa mani sveica viņas rudie mati, apskaužamais augums un nekaunīgais smaids.

      – Kā klājas manai mīļākajai datoru urķei?

      – Ir bijis arī labāk, – es atteicu. – Un vispār man šķita, ka tavs mīļākais datoru urķis ir Džeimss.

      Viņa pavīpsnāja un atbalstījās pret galdu.

      – Jā, zini, pamazām tā sāk izskatīties. Es gan vēl neesmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir pārstājis ilgoties pēc tevis.

      Savaldījos, lai izteiksmīgi nesaviebtos. Es patiešām cerēju, ka Džeimss drīz pievērsīsies kādai citai, un biju visādā ziņā gatava viņu novēlēt Simonai. No koši melno matu ērkuļa līdz spēcīgajām, tetovējumiem klātajām rokām Džeimss bija viņas sapņu vīrietis. Vienīgā nelaime bija tā, ka tolaik, kad mēs ar Bleiku bijām pašķīrušies, viņš bija visu pārpratis. Vai arī visu sapratis pareizi, zinādams, ka man izmisīgi vajadzīgs draugs, jebkas vai jebkurš, lai aizpildītu Bleika prombūtnes radīto tukšumu. Tikai tad, kad bija jau par vēlu, beidzot biju sapratusi, ka šo tukšumu spēj aizpildīt vienīgi tas vīrietis, ar kuru es šobrīd dalīju savu gultu.

      – Nedomāju, ka tev par to vajadzētu uztraukties, Simona.

      Viņa viegli sarauca pieri.

      – Jums abiem tā arī nekas neiznāca, vai ne?

      – Nē. – Dzirdot šādu mājienu, es plati iepletu acis.

      – Ak dievs, nē taču!

      Viņa iesmējās.

      – Nomierinies. Es jau tikai pajautāju.

      Tomēr tā nebija taisnība. Tas bija nepatīkams atgādinājums par manu un Džeimsa neapdomību. Ikreiz, atceroties to vājuma brīdi ārpus biroja, mani pārņēma nožēla. Tolaik biju pārliecināta, ka Bleiks ir ielaidies ar Rizu, nemaz nerunājot par viņa bijušo draudzeni Sofiju, kura nežēlīgi centās viņu atgūt. Viss bija šķitis tik juceklīgs un neizprotams. Es pati nesapratu, kas notiks tālāk, un tad pēkšņi attapos Džeimsa apskāvienā. Mūsu aizrautīgo skūpstu ātri vien bija aizgaiņājusi saltā īstenības apziņa. Ja manā nākotnē arī bija lemta vieta kādam vīrietim, tad tas varēja būt vienīgi Bleiks.

      – Kas noticis, mīļā? Tu izskaties pavisam sašļukusi.

      Pacēlu galvu.

      – Tā arī ir. Nepatikšanas darbā. Garš stāsts.

      – Negribi šovakar man pastāstīt galvenos punktus? Tu tos varētu izklāstīt man saprotamā valodā pie kokteiļa glāzes. Tu taču zini, ka es vienalga saprotu tikai pusi no visa tā, par ko jūs runājat.

      Vārgi iesmējos.

      – Šovakar mēs ar Bleiku braucam prom, bet varbūt pirms tam mēs varētu uz īsu brīdi satikties. Vai neiebildīsi, ja viņš atnāks man līdzi?

      – Protams, ka ne. Nu, ko varu tev piedāvāt?

      Es pasūtīju maltīti un pēc tam sāku nesteidzīgi ēst. Gandrīz ik dienu centos paēst pēc iespējas ātrāk, lai varētu atgriezties darbā, taču šodien es tikai laiski nolūkojos, kā gar kafejnīcas logiem staigā cilvēki. Katram bija sava dzīve, aiz katras sejas slēpās kāds stāsts, un es nespēju atvairīt domu par to, vai vēl kādreiz vispār spēšu uzticēties kādam, kurš nepiederēja pie mūsu komandas. Būdama naiva un neuzklausīdama Bleika brīdinājumus, es biju uzticējusies Maksam – pietiekami, lai apsvērtu iespēju atvēlēt viņam sava uzņēmuma daļu, taču tad viņa vietā finansējumu bija piedāvājis Bleiks. Un Riza… toreiz bija gatava dedzīgi un kāri visu apgūt un uzņemties pienākumus, ko man izmisīgi vajadzēja

Скачать книгу