ТОП просматриваемых книг сайта:
Kaisle. Meredita Vailda
Читать онлайн.Название Kaisle
Год выпуска 2016
isbn 978-9984-35-826-0
Автор произведения Meredita Vailda
Жанр Зарубежные любовные романы
Издательство Apgāds KONTINENTS
Nespēdama novaldīties šādā tuvumā, pieskāros Bleika krūtīm. Viņa muskuļi noraustījās.
– Novelc blūzi, – viņš pavēlēja.
Uz mirkli jautājoši ielūkojos Bleikam acīs, taču tur nekas nebija saskatāms. Viņš stāvēja man priekšā kā statuja, brīnišķīgs mākslas darbs, salts un nekustīgs. Mani pirksti viegli kā spalviņas pārslīdēja pāri viņa vēdera muskuļiem līdz zemu noslīgušo džinsu siksnai.
– Vai kaut kas noticis? – klusi apvaicājos. Jau agrāk biju redzējusi viņu tādu. Patiesībā teikt neko nevajadzēja, jo man jau bija skaidrs, ka šodien viņu kāds vai kaut kas ir aizkaitinājis.
Bleiks gandrīz nemanāmi saviebās.
– Pēc neilga brīža kļūs labāk.
Zinādama, kā to var panākt, novilku blūzi un ļāvu tai nokrist uz grīdas.
– Vai nu ir labāk? – Piešķiebu galvu, cerēdama atmodināt viņā draisku mīlētāju.
Bleika skatiens joprojām palika tikpat skarbs.
– Nekad vairs neliec man gaidīt, Ērika.
Viņa balss skanēja draudīgi klusi. Aizturēju elpu, veltīgi pūlēdamās apvaldīt sava ķermeņa reakciju. Manī uzbangoja spēcīgs iekāres un gaidu sajaukums. Dienas notikumi aizvirzījās kaut kur tālumā. Nu svarīgs bija vienīgi tas, kas notika šeit un tagad, un šis valdonīgais vīrietis, kurš pēc dažiem mirkļiem grasījās izmantot manu ķermeni, lai to tik prasmīgi iegūtu un tiktu pie atvieglojuma.
Ļāvu savai rokai noslīdēt līdz Bleika stingrajam loceklim un noglāstīju to cauri džinsu mīkstajam, novalkātajam audumam.
– Tagad es esmu šeit. Ļauj man tev par to atlīdzināt.
Viņš satvēra mani aiz delma.
– Tici man, tu to izdarīsi.
Pievērusi acis, uzlūkoju viņu caur skropstām. Bleiks atlaida mani un pieskārās manām krūtīm. Tad viegli pārslidināja pirkstus pār mana krūštura mežģīņu maliņu un ādu zem tās. Šis vienkāršais pieskāriens iesvēla manī siltumu. Tad viņš rupji parāva lejup vienu krūštura bļodiņu, satvēra plaukstā manu atbrīvoto krūti un ar īkšķi paberzēja tās galiņu. Paliecos uz priekšu, tuvāk īkšķim, kas turpināja nesteidzīgi apļot, un sajutu, ka vēderā pazib un pamazām izplešas iekāre. Novaidējos, un viņš cieši saspieda manu krūtsgalu. Ievilku elpu caur zobiem, taču neatgrūdu viņu. Bleiks greizi pasmīnēja, un viņa acīs pazibēja kaut kas briesmīgi draiskulīgs.
– Izģērbies un noliecies pār galdu!
Viņā bija atmodusies draiskulība, tomēr tas vēl nebija viss.
Neizpratnē paskatījos uz ēdamzonas pusi un lielo lauku stila koka galdu, kas bija novietots tās centrā. Pirms vēl biju paguvusi iebilst, Bleiks uzšāva man pa sēžamvietu un viegli pagrūda norādītajā virzienā. Steigšus paklausīju un novilku svārkus, krūšturi un biksītes. Nostājos ar seju pret galdu un ar plaukstām atbalstījos pret silto, raupjo koka virsmu. Galda vidū bija nolikta pamatīga auklas virtene.
– Gulies, – Bleiks strupi pavēlēja.
Uzlicis plaukstu man uz muguras starp lāpstiņām, viņš nospieda mani lejup. Ļāvu rokām aizslīdēt sev priekšā un asi izelpoju, sajutusi vēsās galda virsmas pieskārienu sava ķermeņa augšdaļai. Mani augšstilbi cieši piespiedās pie galda malas. Gaidas neļāva man pakustēties, tās bija atņēmušas man saprašanas spēju. Biju pārliecināta vienīgi par to, ka nu visa vara nonākusi Bleika rokās.
Un es pati biju to viņam nodevusi.
Pametot savu ierasto darba dzīvi un ienākot dzīvoklī, kurā tagad bijām apmetušies abi kopā, biju uzsākusi karu ar gandrīz visu, ko sacīja priekšā mani instinkti. Es nodevu visu varu sava mīļotā vīrieša rokās, paļaudamās, ka viņš parūpēsies par mums abiem. Tā tas vienmēr notika, tomēr dažreiz es nespēju apvaldīt vēlmi nedaudz papretoties, lai viņš neaizmirstu, ka vēl aizvien neesmu zaudējusi cīņas garu.
Pār manu sēžamvietu pārslīdēja vēsa plauksta. Sajūtot šo vienkāršo pieskārienu, es saspringu. Iekodu lūpā, sagatavojusies tam, kas vienmēr sekoja.
– Tu nokavēji divdesmit minūtes. Vai zini, ko tas nozīmē?
Pirms vēl paguvu atbildēt, Bleika plauksta asi triecās pret manu dibenu. Iesmilkstējos, sajutusi dzelošas sāpes. Tad šī sajūta pagaisa, un visu manu augumu pārņēma dedzinošs karstums. Es izliecos un pavirzījos atpakaļ, tuvāk viņam.
– Vai tu grasies mani sodīt? – klusi noprasīju.
– Vai tu to vēlies?
– Jā. – Paturot prātā to, ciktāl bijām aizgājuši un cik lielu prieku man sagādāja tumšie nostūri, ko bijām viens otrā atraduši, tik lēnprātīgas atbildes man pašai vēl aizvien šķita pārsteidzošas. Lai atzītu, cik ļoti man tas viss patīk, joprojām bija vajadzīga zināma drosme.
– Tev paveicies. Tu dabūsi divdesmit sitienus. Es gribu, lai tu tos skaiti. Tikai neaizmirsti to darīt, jo citādi es paņemšu siksnu.
Tai pašā mirklī Bleiks vēlreiz uzšāva man pa dibenu, pietiekami stipri, lai tas atbalsotos visā telpā. Atguvusi elpu, steidzos izteikt:
– Viens.
– Tieši tā. – Viņš atvēzējās vēlreiz.
– Divi.
Pēc katra pārmācības pliķa es saspringu un kļuvu aizvien miklāka. Joprojām īsti nespēju saprast, kāpēc tā, taču šāds pēriens spēja novest mani gandrīz līdz neprātam. Kad bijām tikuši līdz divciparu skaitļiem, es jau ar nagiem ķēros galdā, vairāk nekā gatava baudai, kas sekoja šīm burvīgajām sāpēm.
Divdesmit.
Nopūtos un noslīgu uz galda. Atvieglojums izrādījās īslaicīgs, jo Bleiks satvēra mani aiz zirgastes, lai mudinātu nostāties uz kājām.
– Celies!
Es izslējos, viņš strauji pavērsa mani pret sevi un pavēra muti, it kā grasītos kaut ko sacīt. Tā vietā viņš pierāva mani sev klāt. Bleika āda šķita dedzinoši karsta, un pēkšņi mani pārņēma vēl lielāka iekāre. Viņš apzīmogoja manas lūpas ar ciešu skūpstu. Viņa muskusa smarža bija savijusies ar viskija aromātu. Aicinoši pavēru lūpas, vēlēdamās sajust viņa garšu sev uz mēles. Bleiks viegli pavilka mani aiz zirgastes un atrāvās.
– Tu esi pārāk alkatīga.
Es sabozos.
– Tu esi izlutināta un neklausies, ko es saku.
– Klausos gan, – es iebildu.
– Varbūt arī klausies, tomēr nemaz necenties man paklausīt. Izpriecas ir galā. Tev ir jāiemācās paklausīt, un šovakar es tev to iemācīšu.
Cīnījos ar bailēm, kas bija saritinājušās man pakrūtē. Tās bija bailes no nezināmā.
– Lūdzu, piedod.
– Labs sākums. Liecies uz galda!
Mirkli svārstījusies, es veikli uzmetos uz galda malas. Bleiks papurināja galvu un pastūma mani tālāk.
– Pašā vidū. Ātrāk!
Iepletu acis, tomēr nemēģināju iebilst un pavirzījos līdz galdam vidum. Tiklīdz biju to izdarījusi, viņš apgāja apkārt galdam un paņēma virvi, kas atradās man ceļā.
– Apgulies!
Es