ТОП просматриваемых книг сайта:
Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem. Jolanta Auziņa
Читать онлайн.Название Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Jolanta Auziņa
Издательство Автор
Un atkal viņš klusi nomurmināja:
– Un tā, nabadzīte, un tu arī esi viņa panna… Vienkārši pasaki viņam, atrodi viņam tīru kreklu un bikses, un es viņu aizvedīšu uz pirti. Tālu prom no tevis. Citādi tavs raksturs ir vēss, roka smaga un ātra, bet kaķis no prāta raud. Tāpat kā Griška, tu ar viņu saprati!
Marjaša šņāca.
Viņas tēvs piegāja klāt, izvilka Vasīliju no galda apakšas un ieveda svaigā gaisā. Vilks kā pelēka ēna steidzās viņiem pakaļ.
Uz pirti vēl bija jāiet kājām. Viņa stāvēja mazliet malā – varbūt ne saimnieka, bet parasta.
– Kas tevi nogalināja? – ar priecīgu gaidīšanu jautāja tieva balss no tumsas. Vasilijs neredzēja, kas tas bija.
– Neviens! Liec mani mierā, – priekšnieks viņam pamāja ar roku.
Tikai pie pirts viņš beidzot atlaida Vasīliju, paberzēja sāpošo elkoni un paskatījās apkārt. Vilku tuvumā neredzēju. Viņš zvanīja un staigāja apkārt, bet suns nereaģēja.
Vasīlijs ieskatījās pirtī, kur Tihomirs jau kurināja uguni zemā krāsnī. Tam nebija skursteņa, uz plakanas virsmas gulēja galviņu lielumā akmeņi. Liesma, uzliesmodama, apgaismoja melnās sienas, uz kurām karājās cirtaini zaļas slotas.
"Un jums ir žogs," Vasilijs iesāka, paklupa ūdens spainī un noelsās.
– Sēdies jau, nabadzīte, pirms galīgi kropli! Ko tu ar to domā, žogs?
– Ciets? – Vasīlijs nosvila, kustinot kāju pirkstus un cenšoties saprast, vai viņš to salauza vai nē. – Mans suns aizbēga…
– Suns aizbēga? Es atradu kādu, no kā baidīties! Viņš nobiedēs ikvienu, ko gribēs, Jarčuk!
– Kāpēc Jarčuks? Parasts jaukts. Kaut kas no taksi, noteikti…
"Ak, nabadzīte," priekšnieks pakratīja galvu un pacietīgi paskaidroja: "Ja suns pirmo reizi atved suni un pirmais atved suni, un tas suns arī atved laikā un arī ar suni, tad jarčuks piedzimt no šī suņa." Viņam ir balti plankumi uz uzacīm, bet vispār nav plankumi, bet acis, ar kurām viņš redz visus ļaunos garus, pat neredzamos, kas ir apslēpti cilvēku acīm. Viņam ir vilku ilkņi, un zem ādas ir divas odzes. Viņš var nogalināt raganu…
"Jā, jā," Vasilijs izvilka, atspiedies pret sienu un salicis rokas uz krūtīm. Delīrijs ir tieši tāds pats kā delīrijs, bet vai tas nav ieildzis pārāk ilgi?
"Un neatbalsties pret sienu, tā ir klāta ar sodrējiem."
Vasilijs ātri atrāvās. Lai gan kas tur jau ir, pēc pūķa siekalām.
Viņš gribēja pajautāt priekšniekam par šo ciemu – tikai prieka pēc —, bet pirtī vairs nevarēja paelpot. Visi dūmi gāja iekšā. Vasilijs nedaudz pavēra durvis, lai dūmi varētu nedaudz izplūst, un, padomājis, pats izgāja ārā.
Marjaša atskrēja, iegrūda viņam rokās drēbes un tikpat ātri pazuda. Acīmredzot viņai joprojām bija kauns no cepamās pannas.
– Nu, tava pirts ir gatava! – Tihomirs teica, izejot ārā. – Vai tu pats taisies tvaicēt, vai man tev jāpalīdz?
– Vai es esmu muļķis, vai kā? – Vasilijs atbildēja. – Es neesmu stulba, es varu tikt galā.
Un viņš apņēmīgi devās uz pirti.
3. nodaļa. Vasilijs dzer medu
Vasilijs pamodās no tā, ka kaut kas ritmiski nospiež viņa krūtis.
"Tieši tā, filmēšanas laukumā es noģību," viņš atcerējās, vēl neatvērdams acis. – Tātad viņi mani atrada. Vai arī Vilks kādu atnesa.
Likās, ka pats Vilks turpat netālu rūc, klusi un dusmīgi, it kā viņam tiktu atņemts kauls.
"Viņi to izsūknē," Vasilijs turpināja domāt. – Netiešā sirds masāža… Jā, es elpoju. Un es guļu uz kaut kā mīksta. Jau slimnīcā, vai kā? Vai viņi ļāva Vilkam nākt man līdzi? Vai arī es joprojām esmu mašīnā?
Jautājumu bija daudz, tāpēc Vasilijs atvēra acis.
Jautājumu bija vēl vairāk.
Sākumā viņam uz krūtīm lēkāja kāds kaķa lielumā, ar sīku viltīgu cilvēka seju, saburzītu, dūres lielumā, tikai deguna vietā cūkas penss. Pamanījis, ka Vasīlijs ir pamodies, cūkas degungals apgriezās un pacēla asti, parādot savu sārto kailo dibenu, kas pārklāts ar retu pelēku kažoku. Viņš to arī grieza uz visām pusēm.
Vasīlijs uz brīdi pat bija pārsteigts. Tad viņš ar plaukstu uzsita cūkas sejas vīrietim pa muguru, un skaņa sāka zvanīt.
– Čau, onkul! – viņš iekliedzās, ripot prom. – Par ko?
Vasilijs atvilka aizkaru, apņēmīgi izkāpa no gultas, ar kājām iekrita tukšumā un izstiepās uz grīdas.
“Ej gulēt, ej gulēt,” viņš novēloti atcerējās Tikhomirova vārdus. “Pati karaliskā vieta!”
Vilks jau ap viņu rosījās, šņācās un luncināja asti. Vasilijs nolēma vēl mazliet pagulēt. Piespiedis vaigu pie salmiem klātās grīdas, viņš skumji pārdomāja dzīvi.
Ņemiet, piemēram, to, kas notika pirtī – tas ir kauns, un tas arī viss. Vasilijs, protams, teica, ka saprot, un atteicās no palīdzības, bet nesaprata, kā nomazgāties. Ir ūdens kubls, bet ūdens ir ledusauksts. Šie tvaiki, joprojām ir dūmi, jūs pat nevarat aizrīties, jūs neko nevarat redzēt. Bez ziepēm, bez veļas lupatiņas. Vasilijs kaut kā berzēja sevi ar slotu (ko viņš varēja darīt?), noskalojās ar aukstu ūdeni, tad atkal paņēma slotu, un tā nebija slota, bet gan kāda bārda. Zaļš. Vasilijs pavilka, negaidot loms, un pat izvilka kādu kailu vectēvu no tvaika mākoņiem. Ak, kā viņš čīkstēja… Tā viņš aizskrēja uz nakti, valkājot to, ko viņa māte dzemdēja.
Kauns. Droši vien tas bija kaimiņš. Viņš bija vecs un nesaprata, ka pirts viņam nav apsildīta. Demence ir tik liela katastrofa, ka jūs to nenovēlētu savam ļaunākajam ienaidniekam.
Suņa mēle pārskrēja pāri viņa sejai, un Vasilijs novērsās, bet nepiecēlās. Viņš skumji nopūtās, guļot uz vēdera, un pūta pa salmiem. Viņa aizlidoja.
Viņš nevienam nestāstīja par savu kaimiņu. Cerēju, ka arī viņš nesūdzēsies. Viņš steidzīgi nomazgājās, ģērbās tīrās drēbēs, domāja par atgriešanos mājā – bet kur ir īstā māja, viņš nevarēja saprast. Viņu ir tik daudz, un nav nevienas zīmes. Viņiem vismaz vajadzētu darīt “Uz direktora namu” vai kaut ko citu. Tā es klaiņoju pa apkārtni, līdz satiku vienu no vietējiem, tik garu. Viņš skatījās, viņa acis bija dzeltenas. Viņš neteica ne vārda, bet veda uz pareizo māju.
Vilks nāca no otras puses un vēlreiz nolaizīja manu vaigu. Vasilijs aizsedza galvu ar rokām.
Suns nav muļķis, viņš atgriezās mājā, un, kad saimnieks zaudēja visas kājas un atnāca, dusmīgs un nicināms, Vilks jau bija piedzēries, paēdis un gulējis siltā vietā pie krāsns. Un Vasilijam bija palikusi tikai maize un kvass. Raudzēts. Viņš uzreiz nesaprata, un tad… Divas dienas tikai pie kafijas, kad viņš normāli gulēja, viņš pat neatceras, bija noguris kā suns. Ak, ko viņš dziedāja?.. Kaut kas par vampīru vecā baznīcas pagalmā?.. Sasodīts, kāpēc es atcerējos!
Kāds mazs apmetās pār viņa muguras lejasdaļu, un Vilks uzreiz kļuva modrs un lēca. Es nepaspēju – tievi, daļīgi smiekli izritināja kā zirņi un apklusa zem