ТОП просматриваемых книг сайта:
Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem. Jolanta Auziņa
Читать онлайн.Название Reklāmdevējs trimdā ļaunajiem
Год выпуска 2024
isbn
Автор произведения Jolanta Auziņa
Издательство Автор
Viņš visu laiku atcerējās, kā noslīdēja lejā no kalna un atradās pūķa mutē – un visu mūžu nespēja notvert brīdi, kad viss nogāja greizi. Kas ar viņu notika? Tā viņš uzrāpās kalnā… Nu nē, neviena nebija tuvumā, un Vilks to būtu sajutis. Tas nozīmē, ka versija, ka viņam sasists pa galvu, vairs nav spēkā.
Ko tad, vai tava sirds ir slikta? Ar šādu režīmu viss ir iespējams, bet kāds kauns… Un pirms tam viņš atcerējās senu pilsētas leģendu, ko bērnībā dzirdējis no Paškas, un tagad viņš iztēlojas citu pasauli.
Vai tā ir iztēle? Paņemiet yrku – jā, Vasīlijs nekad agrāk nav dzirdējis tādu vārdu!
Šī doma viņu pārsteidza tik ļoti, ka viņš pat apstājās, pakratīja galvu un sacīja:
– Nu nē, sasodīts!
– Kas viņam kaiš? – priekšnieks pusbalsī jautāja meitai.
"Es tev to teicu, svētītā," viņa tikpat klusi atbildēja. – Un izsalcis, laikam. Redziet, viņš turpina iztēloties pankūkas. Rīt vajadzētu izcept, es jau devu vārdu.
Bet Vasilijs viņos neklausījās. Viņš jau domāja, ka smadzenes, iespējams, spēj atcerēties jebko un pēc tam to atgūt. Varbūt viņš zina par tirgu no bērnu pasakām. Vai nu es reiz izlasīju rakstu internetā, vai arī patiesībā izdomāju pats. Caurums-caurums! Bet tomēr attīstās interesants stāsts, pat ja tam nav loģikas. Agrāk viņš centās rakstīt tikai radošas lietas, bet varbūt viņa grāmatas būtu izdevušās.
Pa to laiku viņi sasniedza priekšnieka pagalmu. Kā teica Maryaša, trešā māja, tur nav ko iet. Dabiska būda, tumša ar vecumu. Tikai muzeja izstāde “Slāvu dzīve”.
"Nu, nāciet iekšā, jūs būsiet viesis," Tihomirs aicināja.
Iekšpusē izrādījās vēl tumšāks. Priekšnieks aizdedzināja tievu zariņu, kas bija iesprausts sienas plaisā, un nodzēsa lāpu. Sākumā Vasīlijs klepoja – būdā bija dūmi —, viņš noslaucīja asarainās acis un ieraudzīja garos plauktus ar katliem un pēc tam plīts tumšo daļu stūrī un soliņus, kas klāti ar svītrainām celiņiem. Kaut kur, neredzami, Vilks smagi elpoja.
– Kas dzīvnieku ielaida mājā? – priekšnieks pieķēra sevi. – Viņam nav vietas mājā! Nu es iegāju pagalmā…
"Viņš ir mājdzīvnieks," Vasilijs piecēlās par suni. – Jā, tava vieta jau ir netīra, skaties, visa grīda ir noklāta kaut kādiem putekļiem. Jūs taču neslaukāt, vai ne?
Marjašas acis iemirdzējās. Acīmredzot viņa bija aizvainota. Tad Vasilijam ienāca prātā, ka viņa ir atbildīga par šīs mājas uzkopšanu. Un viņam arī likās, ka, ejot ciemos pie kāda, laikam labāk tādas lietas nerunāt – bet kad viņš pēdējo reizi kādu tur ciemojās? Jā, iespējams, tas bija tad, kad es vasarā iesaistījos Pashka-Sprot. Paškam varēja strupi pateikt: “Nu, tev ir cūkkūts!”, Un viņš atbildēja tikai: “Gī-dī” un paķēra no krēsla nejauši izmestās lietas, lai atbrīvotu vietu viesim. Paška neapvainotos.
Un Tihomirs jau bija atvēris durvis un kliedza Vilkam:
– Nu ej prom no šejienes!
Vilks piecēlās kājās, kratījās un ar jautājumu paskatījās uz savu saimnieku.
Vasilijs jutās aizvainots.
"Ja jums nav vietas sunim, tad es arī iešu." Man viņš ir mājās, es nekad neesmu viņu atstājis uz ielas, bet šeit jums ir velns zina, kas notiek. Cits spoks viņu apēdīs!
– Kurš viņu tur ēdīs…
– Jā, jebkurš, pat jūsu pūķis!
Maryasha pat mainīja savu seju. Viņa paskatījās uz mani tā, it kā tu apsolīji to neatdot!
"Man nebija laika šeit nokļūt…" Vasilijs spītīgi turpināja un izvilka piedurkni, joprojām slapjš no siekalām.
– Mazā! – Marjaša viņu pārtrauca un nostājās priekšnieka priekšā. – Vai tiešām mēs nevaram kaut ko atstāt uz vienu nakti? Tad mēs viņiem atradīsim citas mājas, bet tagad viņi ir noguruši no ceļojuma…
Runādama viņa pastiepa roku pie durvju roktura un arī to satvēra.
"Mūsu viesis," viņa elsoja caur zobiem, velkot durvis sev pretī, "viņš vēl nav pieradis pie jaunās vietas, viņš ir nelaimīgs, viņam ir smaga sirds, bet ar uzticīgu zvēru būs vieglāk!"
– Ko tu, meitiņ, – priekšnieks ar pūlēm iebilda, izstumdams durvis, – vai tu tagad izlemsi manā vietā, ko aicināt mājā, it kā es nebūtu būdiņas īpašnieks?
– Tikai uz vienu nakti! – Marjaša kļuva spītīga, tagad ar abām rokām satverot kronšteinu un velkot no visa spēka, pat sastiprinot sevi ar kājām.
– Un tad ko? – viņas tēvs pacēla balsi un atspiedās ar plecu pret durvīm. – Šodien ir suns, rīt tu ielaidīsi Grišku? Nu nestrīdies!
Vasilijs domāja, vai viņi nenoplēsīs rokturi.
Tad Marjaša atlaida durvis, un priekšnieks, nespēdams pretoties, izripināja slieksni. Durvis uzreiz aiz viņa aizvērās.
"Tu iesildi viesim pirti," Maryaša mīļi sacīja un ātri pavilka aizbīdni.
– Ak!.. – no ārpuses atskanēja rūkoņa.
"Cīnies un cīnies," kāds vaimanāja tālumā. – Es būšu sasodīts!
"Ak, tu dēmoniskā meitene," vadītājs pabeidza čukstus. Acīmredzot viņš baidījās no lāstiem. "Es apsildīšu pirti, bet mēs ar jums runāsim savādāk." Es atcerēšos tevi un Grišku, un to, ka tu naktīs klīst apkārt, es visu atcerēšos.
Šķita, ka soļi virzās prom no durvīm. Marjaša sastinga, pielikusi roku pie rīkles, smagi elpodama. Tad viņa bezpalīdzīgi paskatījās uz Vasīliju.
"Ar to nepietika, ka jūs par mani strīdējāties," viņš teica. – Nāc, atver durvis, es ar viņu parunāšu.
– Ak, tu viņu nepazīsti, Vasja! Viņam ir skarbs raksturs, smaga roka…
– Vai, jūsuprāt, man ir bijis maz problēmu klientu? Atveriet, es izlemšu.
Un Vasilijs mēģināja attēlot pārliecinātu seju – ar šķielētu aci, ar nekaunīgu smaidu. Pārliecība, kā saka, ir puse no cīņas.
Viņš negaidīja, ka Marjaša pēkšņi atkāpsies no viņa, sniegsies pēc naglas – un viņas paceltajā rokā parādīsies panna.
– Hērod, tu nolādētais! – viņa raudāja. – Ak, nelietis, slepkava!
Pirmais sitiens iekrita pa plecu. Vasilijs aizsedza sevi ar rokām un atkāpās.
– Ko tu dari? – viņš jautāja. – Ak!
Arī Marjašas roka bija smaga. Un viņa temperaments acīmredzot nav labāks. Pat Vilks nobijās, vaimanāja un metās zem galda. Vasīlijs tur nokļuva vienā lēcienā.
"Pagaidi," viņš ierosināja, ejot ap galdu riņķī un uzmanīgi pārliecinoties, ka meitene nepienāk pārāk tuvu. – Parunāsim! Kāpēc tu man uzbruki?
Marjaša viltoja pa kreisi, tad pakāpās pa labi.
"Tev un man nav par ko runāt, nelietis!" Es nezināju, ka slepkava mani sveicināja!
– PVO? Ko tu dari?
Tad Marjaša metās uz priekšu tieši pāri galdam, un viņas panna bija pavisam tuvu. Vasilijs atkāpās, atdūrās pret soliņu, zaudēja līdzsvaru un nokrita. Pa ceļam sasitu astes kaulu un nodīrāju muguru.
Tieši tajā brīdī