LITMIR.BIZ

Скачать книгу

roku.

      Mākoņi pašķīrās un mēness izgaismoja pelēku seju ar īsām plānām lūpām un iekritušu degunu. Yrka bija miris – uzpūsts vēders, iegrimusi krūtis, roku un kāju kauli klāti ar plānu krunkainu ādu un dzeltens smīns.

      Viņš asi nolieca galvu pie pleca – likās, ka pat skriemeļi ieplaisāja – un atkal sastinga.

      – Kas tas par zombiju? – jautāja Vasilijs.

      Zombiji jau skaidrāki. Varbūt atlidos kosmosa kuģis… Vai varbūt viņam ir lielvaras?

      – Hya! – Vasilijs iesaucās, pametot roku uz priekšu. Viņš izdarīja vēl dažas kustības, bet tīmeklis joprojām nelidoja. Tad viņš sažņaudza dūres.

      – Ušs!

      Bet nagi neparādījās. Ar gribas piepūli viņš mēģināja izsaukt lāzerus no acīm, taču arī tas neizdevās.

      Marjaša smagi elpoja viņam aiz pleca. Viņa baidījās, bet, kā laime, viņam nebija nūjas vai nekā. Tikai Vilks, bet vai Vilks tiks galā ar…

      – Ak, jūs netīrie ļaunie gari! – Marjaša kliedza, metoties uz priekšu, un iesita viņai pa galvu ar pannu, un skaņa sāka zvanīt. Yrka sastinga, paspēra soli atpakaļ un atskanēja vai nu rēciens, vai vaidi.

      – Skriesim, kāpēc tu tur stāvi! – Marjaša iekliedzās un pirmā, negaidot, skrēja pa taku. Vasilijs bez vilcināšanās skrēja viņai pakaļ.

      – Vilks! – viņš skrienot kliedza. – Man!

      Marjaša, neskatoties uz to, ka viņas kleita sniedzās līdz zemei, skrēja tā, it kā skrietu simts metrus. Viņas panna svilpoja pa gaisu. Vilks panāca saimnieku un apsteidza viņu, un Vasīlijs nokļuva astē.

      Viņš juta sāpes sānos. Viņš bija bez elpas, lamājās par sēdošo darbu un nožēloja, ka pirmdien no rītiem nav sācis skriet. Ātri apgriezies, ar acs kaktiņu Vasilijs ieraudzīja tumšu ēnu pār plecu un degošas acis: Yyrka nebija tālu aiz muguras.

      – Pagaidi! – viņš kliedza no visa spēka. – Pagaidi mani!

      Bet pat Vilks viņu nesagaidīja.

      Kāds skrēja man pretī no kalna: cilvēks ar uguni. Vai arī ne cilvēks. Pirms Vasilijs paguva izlemt, vai iegriezties laukos, Marjaša kliedza:

      – Tante! Tante!

      Vasilijs, jutās atvieglots, izdarīja pēdējo grūdienu, paklupa tumsā neredzamā grāvī un nolidoja zemē.

      Kāds zābakos steidzās garām. Viņam aiz muguras atskanēja kliedziens un tad šņākšana. Vilks iebļāvās – tomēr Vilks palika šajā grāvja pusē un nesteidzās iesaistīties kaujā.

      – Kas tu par kamolu! – Marjaša īgni iesaucās un pievilka Vasīliju augšā. "Es jums teicu, mums šeit ir fontanels!" Nu celies, kāpēc tu guļ!

      Viņš piecēlās un uzreiz paskatījās apkārt. Vīrietis, kurš skrēja palīgā, aizdzina zivis laukā, piedraudot ar lāpu. Yrka nošņācās, noklikšķināja un izvilka ķepās, taču bija skaidrs, ka viņš šausmīgi baidās no uguns.

      – Nu kāpēc tu skaties? – vīrietis kliedza. – Pūci pāri žogam, ātri!

      Viņam nebija divreiz jāsaka. Vasīlijs, no visa spēka steidzies, kliboja augšā kalnā pret krastu. Viņš bija trešais, kurš tika garām vārtiem, viņam sekoja vīrietis, kurš ieskrēja, aizvēra vārtus un aizslēdza tos ar pārliktni.

      Kamēr Vasīlijs mēģināja atvilkt elpu, vīrietis sāka kliegt, vicinot rokas – gan savu brīvo, gan ar lāpu. Viņa seja bija sarkana, bez uzacīm, ūsas bija gaiši brūnas, bārda bija pilnīgi sirma, un mati līdz pleciem, sasieti ar siksnu, pa vidu bija gaiši brūni ar sirmiem matiem. Vesels, stiprs, ģērbies neizšūtā, piesprādzētā kreklā, viņš kā kalns slējās pāri Marjašai.

      Un tagad kļuva skaidrs, ka viņas mati bija sarkani.

      Vīrietis kliedza, ka ikviena meitas ir kā meitas, bet viņam ir ņirdzīga aste, un viņa joprojām niez vienuviet, viņai nav jostas – viņai jādodas prom ar saviem sikspārņiem. Un, lai kā viņa runātu, viņa vienmēr paslīdēs, un šī čūska viņai ir mīļāka par viņas pašas tēvu, un viņas ozola galva ir aizmirsusi aizvērt vārtus…

      Arī Marjaša atcirta un pamāja ar rokām. Vasilijs pat vienu vai divas reizes domāja, ka viņa varētu būt iesitusi viņa tēvam ar pannu.

      Beidzot Vilks vairs neizturēja. Viņam nepatika, kad cilvēki lamājas, un tāpēc, riezdams, viņš metās starp viņiem. Vīrietis paskatījās uz viņu un acumirklī apklusa, it kā būtu izslēgts.

      "Ak," viņš teica pārsteigts un it kā ar cieņu mazliet vēlāk. – Jarčuk, citādi nav!

      Arī Marjaša paskatījās uzmanīgāk.

      "Nē, kaut kāds takšu krustojums," sacīja Vasilijs. – Es pat nezinu ar ko. Tas šausmīgi līst.

      Tagad vīrietis jau skatījās uz viņu un pārbaudīja visu, sākot no viņa kedas un beidzot ar matiem. Vasilija rokas pat neviļus izstiepās, lai tās nogludinātu. Ak, tas ir bezjēdzīgi, pēc tāda skrējiena viņi izlīst uz visām pusēm!

      – Vai tu esi otkel, cilvēk? – jautāja vīrietis, samiedzot gaišās acis. – Kāda cilts, kā viņu sauc?

      – Es esmu no dienvidiem, tādas pilsētas. Vai tu dzirdēji?

      "Viņš ir no dienvidu reģioniem, tēt," Marjaša paskaidroja. – Viņi tur ir pilnīgi mežonīgi.

      "Vasīlijs," Vasilijs iepazīstināja ar sevi un pastiepa vīrietim plaukstu, taču viņš to nepakratīja un nesauca savu vārdu. Viņš arī skatījās tā, it kā viņam priekšā būtu novilktas bikses.

      "Tieši tā, mežonīgais," viņš beidzot teica. – Es esmu šeit, priekšnieks, viņi mani sauc par Tihomiru. Un kāpēc jūs tikāt izsūtīts?

      – Mani neviens neizraidīja. Es noslīdēju lejā no kalna, un… tavā mežā un nokļuvu… kaut kā,” Vasilijs paskaidroja, izplešot rokas.

      Meita un tēvs strīdējās, nepievēršot viņam uzmanību.

      – No kalna? Vai viņš ir tas, kurš nāca no Zivju kalna?

      – Jā, no kuras Rybiye? Tur ir kalns, un šī nabaga Griška… Es viņu atradu meža malā, netālu.

      – Kur ir kalns?

      – Klausies viņā vairāk! Jūs paši redzat, kāds viņš ir – nokrīt no zila gaisa, tas nelaimīgais. Viņi laikam nokrita no ratiem…

      Tuvākās mājas durvis atvērās ar skaļu un nepatīkamu čīkstēšanu, un kāds, tumsā grūti saskatāms, iznāca verandā.

      – Kāpēc jūs esat tik trokšņaini, nolādētie? – viņš kalsnā balsī, aizsmacis no miega, uzbruka strīdniekiem. – Es tevi neglābšu no neviena, es gribētu izvilkt tavas kājas un nolikt atpakaļ priekšā…

      "Nedusmojies, tēvocis Dobrjaks," Marjaša viņam atbildēja. Viņa gribēja vēl ko teikt, bet kur tas ir! Viņai pat neļāva runāt.

      – Jā, tā tas ir, dzīvot nomalē! Viņi klīst apkārt, viņi ir stulbi, viņi čīkst dienu un nakti, ne guļ, ne atpūtas! Ak, jūs nelieši, sliņķi, sliņķi!..

      Priekšnieks sakošļāja lūpas un domīgi un klusi sacīja:

      – Ejam, vai ne? Ja tas viņam ir pienācis, viņš turpinās svētlaimi līdz dienas gaismai! Mēs vienosimies mājās.

      Viņš pamāja ar roku un devās prom.

      Vasilijs bez vilcināšanās nosvilpa Vilkam un sekoja. Suns negribīgi pacēlās no zemes. Viņam patika pastaigas, bet šī bija pārāk gara.

      Ceļš

Скачать книгу