ТОП просматриваемых книг сайта:
Meitene ar sveci. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
Kas pie velna notiek? Ko te var meklēt? Visi Nastjas ietaupījumi atrodas bankā. Man nav dārga aprīkojuma, es nenēsāju rotaslietas. Nepilna laika students nopelna maz naudas no ārštata. Un pats dzīvoklis burtiski kliedz, ka iedzīvotājiem nav daudz naudas.
Kaut kas man saka, ka šis nav zaglis, kas nozīmē, ka esmu uz pareizā ceļa.
Droši vien, ja sapratīšu, ko tieši viņi meklēja mūsu dzīvoklī, noskaidrošu, kur pazuda māsa.
Es atrodu virtuvē Marku Nikolajeviču. Tas aizņēma lielāko daļu vietas šaurajā telpā. Viņš nolika jaku uz krēsla atzveltnes, atrotīja krekla piedurknes un uzvilka tējkannu. Atspiedos pret durvju rāmi un skatos, kā viņš rakņājas pa skapjiem. Skatoties uz viņa pulksteni un dārgo matu griezumu, man neviļus sāk palikt kauns par gāzes plīti, čīkstošām grīdām un čuguna pannu izlietnē.
– Vai ir kāda pieklājīga kafija? «Viņš skatās uz mani ar neapmierinātību, it kā es pats būtu viņu uzaicinājis mājās, solot viņam vislabāko dažādību.»
– Tikai šķīstošs. Ir tēja no tējas veikala. «Es apsēžos pie galda un berzēju seju, cerot mazināt sāpošās sāpes pakausī.
Viņa klātbūtne, dīvainā kārtā, nomierina un rada drošības ilūziju. Es skatos, kā liesmas laiza tējkannas dibenu.
– Graudaugu kārbas bija neskartas – meklējām ko lielāku, nekā tajās ietilptu. – Izskalo tējkannu un ieber tējas lapas.
Viņš kustas mierīgi un koncentrēti, periodiski uzmetot man skatienu.
– Beidz skatīties uz mani. – Atspiedu pakausi pret sienu. – Mans galvaskauss ir neskarts. Ar mani viss kārtībā.
– Un dzīvoklis ir izdemolēts. Sauks policiju?
– Nē. Viņi šeit pavadīs pusi nakts un joprojām neko neatradīs. Mēs peldējām, mēs zinām.
Viņš uzvāra tēju un noliek Nastjas krūzi ar sirdi man priekšā. Viņš apsēžas pretī. Ir skaidrs, ka viņš domā. Viņš sarauca pieri, it kā nezinātu, ko ar mani iesākt. Manus pieņēmumus apstiprina viņa jautājums:
– Vai jums ir kāds, ar ko pavadīt nakti?
Es nevēlos samulsināt Aniju un Robertu. Kostjai šobrīd ir pietiekami daudz problēmu bez manis. Ja viņi gribētu mani nogalināt, es šeit nesēdētu.
Fedorcovs noņem tējkannu no plīts un krūzēs ielej verdošu ūdeni.
– Nē, man nav kur palikt. Es palikšu mājās. Uzbrucējs bija pārliecināts, ka te nav ko ņemt.
– Vai arī atradi to, ko meklēji. «Viņš domīgi bungo ar pirkstiem pa galdu. – Labi, izdzer tēju un ejam. Tu pavadīsi nakti pie manis. Tas būs labāk šādā veidā. Un būtu jauki redzēt ārstu.
«Nē, nē, Mark Nikolajevič,» es nervozi ķiķinu, «man ir apnikusi jūsu viesmīlība kopš vecajiem labajiem laikiem.» – Es taisu pēdiņas ar pirkstiem.
Viņš paceļ uzaci, tikpat augstprātīgi kā viņa māte.
«Tu nevari mani ciest,» es paskaidroju acīmredzamo.
Šeit es esmu savā teritorijā, un viņš ir nejaušs apmeklētājs. Bet es nevēlos kontrolēt katru savu darbību viņa mājā, lai nesaskartos ar vēl vienu nicinājumu.
– Tā nav patiesība. Vienkārši tu vienmēr gribēji tā domāt, lai attaisnotu savas sliktās manieres un egoismu,» viņš mierīgi saka, skatoties man acīs.
– Paldies. – Viņa vārdi sāpināja.
– Lūdzu. Vai jūs teiktu, ka viss ir nepareizi? Bet tieši tu atnāci pie manis – vispirms uz biroju, tad uz galeriju – un sāki kost.
– Un kā tas ir saistīts ar egoismu? – salieku rokas uz krūtīm.
– Tieši. Kopš pusaudža vecuma jūs uzskatāt, ka jums ir tiesības izlemt, kurš ir jūsu māsas cienīgs un kurš nav. Kā jūs zināt, kas viņai būtu vislabākais? Jūs vienmēr esat bijis saplūšanā ar viņu, un tagad tas jums sāp daudzkārt vairāk, jo, zaudējot viņu, jūs esat zaudējis daļu no sevis.
Kņada pakausī strauji pastiprinās. Es nesaprotu, kāpēc man tik ļoti sāp to dzirdēt. Galu galā tas ir tikai viņa viedoklis.
– Marks Nikolajevičs. Paldies par palīdzību, bet tev jāiet. ES gribu gulēt. Rīt grūta diena. – Es paskatos pa virtuvi, dodot mājienu uz vērienīgu tīrīšanu.
– Kā Jūs zinat. Spriežot pēc jūsu pēdējās ziņas, jums ir mans numurs. – Viņš ieliek krūzi izlietnē un iziet no virtuves.
Priekšējās durvis aizcirtās. Man jānes ēdiens uz Antošku, bet es nolemju to izdarīt rīt no rīta. Nav spēku. Es skatos uz tvaiku, kas lokās pār krūzi, un jūtu smagumu krūtīs.
Ko darīt, ja Fedorcovam ir taisnība? Es biju greizsirdīgs uz Nastju par Miru, nosūtīju viņai simts ziņojumu, ja pēkšņi viņa kaut kur aizkavējās, un bieži uz viņu apvainojos. Ko darīt, ja es tiešām sabojāju viņas dzīvi?
Nastja
Nastja
Es iemīlējos Markā no pirmā acu uzmetiena. Ko no manis ņemt – radošā daba. Kā jūs zināt, mēs esam smalkas garīgās organizācijas īpašnieki.
Es šausmīgi šaubījos par sevi, es gaidīju viņa zvanu vairāk nekā Jauno gadu vai dzimšanas dienu bērnībā. Es burtiski zaudēju mieru un miegu. Kļuva apjucis. Tā vietā, lai lekcijās klausītos pasniedzējus, es pēc atmiņas ieskicēju viņa seju, klausoties mīlas dziesmas austiņās. Es mēģināju iztēloties viņa smaidu, ievilku viņam uzacis un skropstas. Viņa aizvēra acis, atveidojot Marku vissīkākajā detaļā. Es izjaucu viņa smaržas.
Mēs iepazināmies, kad man bija divdesmit.
Būdama skolniece, sapņoju par pārcelšanos uz lielu pilsētu, taču dzīve šeit izrādījās nekas cits kā šokolādes kastīte. Viss bija katastrofāli dārgs. Jums vienmēr ir vajadzīga nauda visam: pārtikai, ceļojumiem, samaksai par hosteli. Liela daļa budžeta tika tērēta arī mākslas materiāliem. Stipendija bija «apskāviens un raudāt». Es lūdzu, lai ar veselību viss būtu kārtībā. Nedod Dievs, piemēram, sāpēs zobs. Kur es varu dabūt naudu zobārstam, kaut vai valsts klīnikā?
Es ietaupīju uz visu. Man vajadzēja arī ietaupīt naudu biļetei uz mājām: man ļoti pietrūka mammas un Gāzes. Centos izmantot katru iespēju, lai dotos mājās. Reizēm man paveicās, un Kostja atrada vienu no puišiem, kurš no sirds labestības mums uzdāvināja bezmaksas braucienu uz reģionālo centru, un tad mēs tur nokļuvām ar autobusu.
Par apģērbu un kosmētiku vispār klusēju.
Kādu dienu nolēmu uzdāvināt sev dāvanu astotajam martam un devos uz vidējas klases veikalu, lai nopirktu baltu T-kreklu. Varbūt tiešām izskatījos slikti, vai arī man nepaveicās ar pārdevēju: biju ļoti rupjš. Es raudāju tieši tirdzniecības centrā uz soliņa. Es nekad neesmu nopircis T-kreklu.
Izrādījās, ka visur tevi sagaida drēbes. Man bija neērti doties uz studentu ballītēm. Man paveicās izturēt radošo konkursu un ar budžetu iekļūt vienā no labākajiem institūtiem pilsētā. Apmēram astoņdesmit procenti studentu piederēja pie «zelta jaunatnes». Man «paveicās» nobaudīt meiteņu nicinājumu ar firmas somiņām un neķītriem