ТОП просматриваемых книг сайта:
Meitene ar sveci. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
Mēs redzējām Fedorcovu ne vairāk kā pāris reizes, kad Nastja mani paņēma līdzi uz galeriju. Lidija Vladimirovna pat neuzskatīja par vajadzīgu sasveicināties, un tagad es stāvu viņas priekšā un ceru uz godīgām atbildēm.
«Es neaizņemšu daudz jūsu laika.» Es tikai vēlos uzdot pāris jautājumus par Nastju.
Viņa klusē un turpina skatīties uz mani. Viņai ir silta acu krāsa, kas nemaz neatbilst viņu izteiksmei. Es turpinu:
«Es gandrīz neko nezināju par viņas darbu.» Varbūt viņai bija kādi ienaidnieki vai ļaundari?
Viņa jautri iesmejas. Es to uzskatu par «Kam viņa padevās?» Lidija Vladimirovna iet man garām un apsēžas uz velveta dīvāna. Eleganti sakrusto kājas un atspiežas uz mīkstās muguras.
– Viņa šeit tika izstādīta Marka aizbildniecībā. Viņa izpildīja visus līgumus laikā un ātri sāka nest man naudu. «Viņa izpleta rokas uz sāniem un atkal saliek tās kopā, viegli aplaudējot. «Man nebija pretenziju pret viņu.»
Par ko tu runā? Un kā ar to, ka Fedorcovs viņu bildināja?
«Bet jūs nebijāt ļoti sarūgtināts, kad viņa izšķīrās ar jūsu dēlu.»
– Es nejaucu darba un personiskās attiecības. To sauc par profesionalitāti, meitiņ.
Mani aizvaino viņas neuzmanīgā izturēšanās, bet cenšos mierīgi runāt tālāk.
– Kādas attiecības viņai bija ar galerijas darbiniekiem?
– Strādnieki. «Es domāju, ka viņu uzjautrina mūsu saruna.» Viņa skatās uz mani kā uz hiēnu un domā, vai tagad aprīt savu laupījumu vai nedaudz paspēlēties ar to. – Mākslinieki šeit parādās ārkārtīgi reti. Lielāko daļu sava laika viņi pavada vieni mājās vai darbnīcās. Diez vai viņa šeit ir ieguvusi ienaidniekus. Kāpēc šie jautājumi? Pēc tam es uzreiz teicu izmeklētājam, ka Anastasija ir aizbēgusi.
Es saliku rokas aiz muguras un pārsteigta paraustu zodu. Lidija Vladimirovna turpina:
«Varbūt viņa nolēma sākt jaunu dzīvi.» Kas zina, kas ir cilvēka galvā.
Es izmisīgi domāju. Pat ja viņa kaut ko zina, viņa man neko neteiks. Taču vienā viņai ir taisnība: svece viņai atnesa labu naudu. Viņas gleznas tika pārdotas labi. Nastjai bija savs stils un spēja skatīties dziļāk nekā citi.
Viņa ātri sāka pelnīt labu naudu: veica remontu manai mammai, atjaunoja visu virtuves tehniku un apmaksāja man labākos pasniedzējus brīvdienās. Mūsu tuksnesī jūs neatradīsit nevienu, izņemot vecu angļu valodas skolotāju, un matemātikas skolotājs dzīvo uz nervu sabrukuma robežas no vienas brīvdienas uz nākamo.
– Paldies. «Es nepamanīju, kā sāku kost lūpās.» – ES iešu. Labvakar.
Eju pa tukšu gaiteni gar vairākām durvīm un atkal nonāku svētku epicentrā. Garām traucas viesmīļi rozā kreklos. Vairākas meitenes uzņem selfijus pie sienas, kas rotāta ar ziediem.
Nolemju Anyutu nemeklēt, aprobežojos ar ziņu ar atkārtotu pateicību par uzaicinājumu. Jūtos vīlusies – nezinu, ko cerēju dzirdēt no Fedorcovas.
Uzvelku jaku un satieku Marka Nikolajeviča skatienu. Viņš stāv kopā ar blondīni, ar kuru viņš ieradās, un kaut kādu vīrieti ar milzīgu vēderu. Viņam ir gudras un aukstas acis. Es nekad nesapratīšu, kas viņam ir prātā. Vai šis cilvēks spēj justies? Vai viņš zina, kā mīlēt vai ir līdzjūtīgs?
Es pamāju viņam un dodos ārā. Pilsēta bija tīta krēslā. Eju pa laternu apgaismotu ielu, jūtoties bezgala vientuļa.
Pēc pusstundas es dodos uz ēstuvi netālu no manas mājas. Šeit ir apšaubāms pūlis, plastmasas galdi un biežas cīņas, bet tas ir ļoti garšīgi un lēti. Ņemu divas Kijevas kotletes, kartupeļu biezeni, dārzeņu salātus un, atceroties Natašu, pasūtu arī vistas buljonu.
Kamēr gaidu savu pasūtījumu, es paraustu plecus prom no taukainā vīrieša skatiena uz sarkanā galdiņa pie loga.
Pēc desmit minūtēm pateicos pārdevējai, ietīta caurainā šallē, un dodos mājās. Es grasos zvanīt uz Antoškas dzīvokli, bet pamanu, ka mana dzīvokļa durvis ir atvērtas. Sirds uzreiz sāk dauzīties kaut kur kaklā, un zosāda noskrien pa muguru.
Ne kāpņu telpā, ne dzīvoklī nedeg gaisma. Viss, ko es dzirdu, ir televizora skaņa, kas kaut kur skan. Es speru pāris soļus uz durvju pusi, klausoties. Es elpoju tik skaļi un smagi, ka nobīstos. Iekšējā balss kliedz: «Skrien, muļķis!»
Cik reizes esmu redzējis šādas ainas filmās? Man vienmēr šķita, ka šajā situācijā viss ir acīmredzams: jāsauc policija, bet nevajag bāzt savu stulbo degunu tur, kur varētu gaidīt briesmas. Izklausās loģiski, bet es, apburta, turpinu iet tālāk.
Es dzirdu sirdspukstus un kurpju gumijas zolīšu čīkstēšanu. Uzmanīgi atveru durvis, nolaižu somas uz grīdas un speru vēl dažus piesardzīgus soļus dziļāk dzīvoklī.
Vienu sekundi es jūtu kāda cita klātbūtni, pirms gaiteņa spoguļa atspulgā aiz sevis ieraugu tumšu siluetu. Man nav laika apgriezties, kad man pakausī uzkrīt kaut kas smags. Es jūtu asas sāpes.
«Apsveicu, Inga, man izdevās,» ir pēdējais, ko paspēju aizdomāties, pirms tumsa mani paņem savās rokās.
Inga… Inga, no tālienes atskan vīrieša balss
«Inga… Inga,» no tālienes atskan vīrieša balss, izraujot mani no melnuma.
Es knapi varu atvērt acis. Fjodorcova izplūdusī seja slīgst pār mani. Es vairākas reizes pamirkšķinu: elektriskā gaisma man sāpina acis. Asas sāpes caururbj manu pakausi. Es aizveru plakstiņus un atkal atveru acis. Viņa seja iegūst izteiktākas iezīmes. Es redzu platas uzacis – vairākus toņus tumšākas par matiem – bedri uz zoda un rugāji izlaužas cauri. Šī ir pirmā reize, kad man ir iespēja to aplūkot tik cieši. Marks Nikolajevičs ar bažām skatās manā sejā. Es jūtu siltu roku uz sava vaiga.
Es mēģinu piecelties, bet saraujos no sāpēm un nokrītu atpakaļ uz grīdas.
Viņš atviegloti izelpo, un satraucošā kroka starp uzacīm pazūd. Spriedze atstāj acis. Es skatos uz dzeltenajiem plankumiem ap zīlīti. Mana sirds pukst krūtīs un mana mute ir sausa.
Es kustinu kāju un vēl vienu mēģinājumu piecelties, bet tas ir grūti. Fedorcovs atbalsta mani aiz muguras, ieliekot mani ar vienu roku starp lāpstiņām, bet ar otru viņš pārtver manu plaukstu un velk mani sev klāt, kā to dara cīkstoņi ringā, palīdzot pretiniekam piecelties.
Es ieņemu vertikālu stāvokli un skatos uz pogas rindā uz sava baltā krekla.
– Ko tu šeit dari? – aizsmakusi jautāju.
– Nolēmu sekot savai intuīcijai. Viņa mani vēl nekad nav pievīlusi. Un, kā redzat, es nekļūdījos. – Viņš joprojām tur manu roku. – Vai jūs nedzīvojāt mierīgi?
Es klausos savās sajūtās. Nedaudz reibst galva, bet nejūtos slikti. Ceru, ka nav smadzeņu satricinājuma. Es pieskaros pakausi – tā ir neskarta. Uz pirkstiem nav asiņu. Doma izlaužas cauri tukšumam viņa prātā, ka viņam nevajadzētu zināt adresi labā nozīmē. Es grasos uzdot jautājumu, bet Fjodorcovs mani apsteidz:
«Es redzēju adresi uz izmeklētāja galda pratināšanas laikā, bet es nesūdzos par savu atmiņu.» Tas ir uzrakstīts pa visu seju.
Es atlaižu roku.
– Kas notika?
– Viņi man iesita pa galvu. Nejautājiet kam, viņi nav iepazīstinājuši ar sevi. – norādu uz balto somu, kas gulēja pie durvīm. – Lūdzu, ielieciet