ТОП просматриваемых книг сайта:
Meitene ar sveci. Edgars Auziņš
Читать онлайн.
– Tā kā klusē. Kā Delfīns uzticēja savu mašīnu tev, nelaimīgajam šoferīt?
– Kur viņam jāiet? – Anija pasmaida un iziet no pagalma.
Viņa ļoti vēlējās apprecēties ar Robertu un tagad bez vilcināšanās izbauda savu statusu.
– Kā tev iet? – Balsī skan aizkustinošas bažas.
Apstājam pie luksofora. Es pagriežu galvu un apbrīnoju viņas matus: garus un spīdīgus, kā Nastjai. Man atkal ir skumjas sāpes krūtīs.
– Labi. Tagad es strādāju no mājām. Tas atvieglo dzīvi. Kā tev iet?
Anyuta lamājas uz šoferi, kurš viņu pārtrauca, taču ātri pārslēdz pārnesumus un stāsta par savu pēdējo atvaļinājumu kopā ar Robertu Spānijā. Klausos viņas balsī un skatos uz rudens pilsētu, kas mirgo aiz loga. Pēdējo mēnesi gandrīz neizgāju no mājas. Neskatoties uz visu, man vajadzēja biežāk izkļūt ārā. Laukums ir nosēts ar vecu kļavu lapām, un vietām aiz mājām joprojām redzamas koku galotnes ar sarkanu un dzeltenu lapotni.
Tuvojamies galerijas ēkai. Es paskatos uz tālruņa ekrānu: mēs kavējam četrdesmit minūtes, bet izrādās, ka neesam vienīgie: Marks Nikolajevičs pelēkā mētelī izkāpj no melnas automašīnas, kas novietota dažu metru attālumā. Šoferis tur viņam durvis. Fedorcovs palīdz meitenei izkāpt no automašīnas.
Vispirms es redzu, ka uz asfalta nolaižas zamšādas zeķu zābaki. Paskatos augstāk, pētot slaidās kājas un no baltā mēteļa apakšas izlecošo persiku kleitas apakšmalu. No salona parādās eleganta roka – un, visbeidzot, tās īpašniece, gaišmataina meitene ar bobu. Pirmā lieta, kas nāk prātā, skatoties uz viņu, ir plēsējs. To var just, kā viņa kustas un skatās uz Fedorcovu. Kā viņš tur muguru un kustina kājas.
Es novēršos, nesaprotot savas jūtas. Paātrinu tempu un panāk Anju. Viņa neredzēja savu brāli un bija gandrīz sasniegusi ieeju.
Mūs sagaida divas izpalīdzīgas meitenes: pārbauda ielūgumus, paņem virsdrēbes un cienā ar šampanieti. Visu šo laiku es viņus garīgi mudinu. Es nevēlos sastapties ar Fedorcovu. Es nedomāju, ka viņš šeit vispār parādīsies. Varbūt man paveiksies un mūsu ceļi nekrustosi.
Cilvēku ir ļoti daudz. Oficiālā daļa vēl nav sākusies.
– Es tevi pametīšu. Man kādam jāsasveicinās. – Anija viegli pieskaras viņas rokai un norāda kādas sievietes virzienā zilā blūzē.
– Jā, protams. – Es eju pretējā virzienā.
Mans uzdevums ir uzreiz pēc oficiālās daļas uzdot dažus jautājumus Fedorcovai un ātri doties prom. Es jūtos kā melns traips uz balta audekla. Zāle tika pārveidota, lai tā atbilstu viesmākslinieka gleznām: pasteļtoņi, svaigi ziedi, gaismas instalācijas. Uzaicinātie bija atbilstoši ģērbušies. Dīvaini, ka ielūgumā nebija norādīts apģērba kods. Man vienalga, es atnācu darba darīšanās.
Garām ejošs vīrietis ar augstprātīgu skatienu uzlūko mani augšā un lejā.
Es mērķtiecīgi ieeju mazā zālē, kas atgādina ziemas dārzu. Agrāk tur karājās Nastjas darbi.
Man ir paveicies, ka šeit neviena nav. Ikviens ir aizņemts, smaidot viltus un demonstrējot savu lielisko garšu.
Mani soļi atbalsojas pa visu zāli. Man sāk tirpt deguns, jo vienīgais, kas istabā palicis, Nastjas aizkustinošākais darbs, ir mans portrets, kas krāsots ar ogles pulveri. Viss pārējais ir pazudis. Izpārdots vai nosūtīts uz noliktavu kā nevajadzīgs. Es šeit esmu bezspēcīgs. Nastja parakstīja līgumu ar Fedorcovu.
Man nekad nepietiks naudas, lai nopirktu savu portretu, un es nepārvaldīšu Sveces uzkrājumus.
Es nāku tuvāk, nekā to atļauj pelēkā līnija uz grīdas. Es gribu tai pārbraukt ar pirkstu, bet savaldos. Es speru dažus soļus atpakaļ. Manā galvā skan Nastjas balss:
«Ja tu atkal saskrāpēsi degunu, es tevi nokosīšu.» Sēdies taisni.
Noslauku vaigu un aplieku kreiso roku ap apakšdelmu. Es dzirdu sev aiz muguras pārliecinātus soļus. Mani apņem samtainas smaržas, kas nosēžas uz mēles. Es pagriežu galvu – Fedorcovs. Viņš arī skatās uz attēlu. Man ir regulāri sejas vaibsti: pilnas lūpas un kārtīgs deguns, tikai nedaudz nokarenie acu ārējie kaktiņi liek izskatīties skumjām. Pusaudža gados es ienīdu savas acis, bet tad pieradu pie tām.
– Viņa rakstīja skaisti.
Esmu dusmīga, ka viņš pārkāpa man tik svarīgu brīdi – uz sekundi es ar jaunu sparu varēju sazināties ar pagātni. Es klusēju.
– Kāpēc tu esi šeit, Inga? «Es jūtu viņa skatienu: mans vaigs deg no aukstuma.
– Piedzīvot skaistumu, Mark Nikolajevič. – Es satieku viņa acis.
Mūsu pleci gandrīz pieskaras. Man jāatvainojas par stulbo fotogrāfiju, bet es neuzdrošinos. Es nevaru izturēt viņa skatienu un skatīties prom.
– Starp citu, sveiks.
– Stāvlaukumā tu izvēlējies mani ignorēt. – Viņš turpina mani vērot.
Kas viņam vajadzīgs? Vai jums nav ko darīt? Iedzeru malku šampanieša. Skābā garša liek sarauties.
– Tevi pavadīja. «Pat es pats dzirdu savā balsī pārmetošās intonācijas.» – Draudzene, sieva vai mīļākā?
«Tā nav tava darīšana, Inga,» viņš vēsi atbild.
– Tev taisnība. Es ceru, ka tu sadegsi ellē par to, ka uzliki roku sievietei. – To paužot, pārsteidzoši, es neko nejūtu. Cik reizes es esmu sapņojis to pateikt viņam sejā.
«Es viņai neiesitu, un jūs to zināt.»
Es pagriežos, lai izietu no zāles. Es uzmetu viņam pēdējo skatienu. Zilās acis satumsa, citādi valdīja pilnīgs miers. Es atļauju sev to darīt tikai tāpēc, ka jūtu, ka man ir taisnība. Pretējā gadījumā es gribētu, lai viņš turpinātu mani ignorēt.
– Ar labu vakaru, Mark Nikolajevič. «Es sveicu ar savu glāzi un izeju no zāles, jūtot viņa skatienu sev mugurā.
Situācija bija neskaidra, bet es joprojām nevaru viņam piedot. To nedara tiem, kurus viņi mīl vai vismaz ir mīlējuši.
Oficiālā daļa ir sākusies. Un es redzu, ka runā Lidija Vladimirovna. Mums ir jāizsaka atzinība: viņa izskatās grezni. Man ir aizdomas, ka viņai bija lifts. Viņas vecumā nevar būt tik ovāla seja. Viņai ir ļoti skaisti auskari un vienkārša apvalka kleita.
Es garīgi gatavojos sarunai ar viņu. Es zinu, kas slēpjas aiz viņas smaida un šarma. Ja vajadzēs, viņa ies pāri galvai. Viņai cilvēki iedalās «vajadzīgajos» un dažāda veida «kalpos», kā es.
Ar grūtībām sagaidot brīdi, kad viņa dosies uz gaiteni ar dienesta telpām, es skrienu viņai pakaļ. Brīnos, kā viņa mani nepamanīja. Es viņu nelaidu no redzesloka vairāk nekā stundu.
Viņa slēpjas savā kabinetā. Es klusi pieklauvēju, negaidot atbildi, atveru durvis un ieeju iekšā.
Es redzu viņas atspulgu antīkā spogulī zelta rāmī
Es redzu viņas atspulgu antīkā spogulī zelta rāmī. Lidija Vladimirovna stāv noliekusies pār galdu un kaut ko raksta savā dienasgrāmatā. Netālu atrodas dažu papīru kaudze. Rodas sajūta, ka viņa uz minūti ienāca birojā, lai pierakstītu. Viņa nedzirdēja manu klauvējienu.
Ieeju birojā un apstājos pie rakstāmgalda. Viņa paceļ galvu, dzirdot soļus, skatās uz mani ar vienaldzīgu skatienu un paceļ plānu uzaci, sakot: «Vai