LITMIR.BIZ

Скачать книгу

lupatu. Lai arī seja ir ēnā, āda tik un tā ir sākusi plaisāt un kļuvusi sausa no sāls, vēja un jūras atspīdumiem. Viņas rokas ir apdegušas un kļuvušas sārtas un jēlas no smagās lādes vilkšanas. Izabella tās nogroza sejas priekšā, prātodama, kur palicis laulības gredzens.

      Pie visām pārējām rotaslietām zīda kārbiņā, okeāna dibenā. Vēl tikai pirms dažām dienām viņa tās pārskaitīja, plānodama bēgšanu, sastādīdama sarakstu. Tas viss nu ir aizskalots.

      Viņa apsēžas, apvij ceļgalus un paliecas uz priekšu, cenzdamās iekārtoties ērti smiltīs un kritušajās lapās. Taču vēders kurkst, un viņai kaut kas ir jāieēd. Jebkas. Izabella palūkojas apkārt. Koki ir biezi. Ja te būtu Anglija, viņa zinātu, kurp doties uzmeklēt savvaļas zilenes vai persiku koku. Doma par augļiem liek viņas mutei pieplūst ar siekalām. Viņa pieceļas, atstādama lādīti uz kādu brīdi. Tuvumā nav neviena, kas varētu to nozagt. Izabella dodas dziļāk mežā, zariem noskrāpējot rokas. Viņu apņem spēcīga, nepazīstama smaka, skābena un kodīga. Šie koki un krūmi izskatās pēc tādiem, kam nemūžam nevarētu būt augļi. Viss šķiet tuksnesīgs, izkaltis, izžuvis.

      Izabella sastingst, izdzirdot krūmos šļūcošu skaņu, un atkāpjas. Čūska? Vai kas ļaunāks? Viņa dodas atpakaļ pie lādes, apsēžas pie tās un cenšas nedomāt par pārtiku un ūdeni.

      Protams, Izabella zina, ka Vinterborni meklēs savu zizli. Viņa grib atbrīvoties no tā, lai var būt brīva no tiem. It īpaši – brīva no Persija. Viņu jau tāpat pārņem šausmas, iedomājoties, ko viņš izdarītu, ja uzzinātu, ka dārgums atrodas pie viņas. Izabella pavada dienas karstāko daļu, vēl un vēlreiz mēģinādama dabūt vaļā lādi. Viņa izmanto akmeņus, zarus un gliemežvākus ar asām malām. Viņa saspiež vienu pirkstgalu. Tas kļūst zils, bet lāde vēl aizvien ir aizslēgta. Atslēgas atrodas viņas vīra vestes kabatā. Varbūt tagad viņš jau ir izskalots krastā, bet varbūt atrodas dziļi okeānā. Tiklīdz Izabella nonāks pie cilvēkiem, viņa to atvērs. Galu galā lāde ir darināta no koka. Viņai vajadzēs aizņemties instrumentus, atvērt lādi un izņemt Daniela aproci. Pēc tam viņai vajadzēs nokļūt ostā, no kuras atiet kuģi uz Ņujorku. Vinterborni domās, ka viņa ir mirusi, un nemeklēs. Viņa ir brīva, ja vien spēs izdzīvot tikmēr, kamēr radīsies iespēja atbrīvoties no sasodītā zižļa.

      Ēnas kļūst garas, un Izabella pieceļas un atkal sāk iet. Šodien viņas gaita ir lēnāka: četri soļi uz katru viļņa ieelpu un izelpu. Izsalkums padara Izabellu vāju, taču īsi pirms tumsas iestāšanās viņa priekšā ierauga, ka brūns strauta ūdens ir izveidojis smiltīs vagu. Izabella parikšo uz priekšu pa liedagu un tad noliecas pāri straumei un pasmeļ ar plaukstām ūdeni. Lietus ir piepildījis strautu un padarījis to ātru. Ūdenim ir savāda garša, taču Izabella par to neraizējas. Viņa dzer, līdz vēders sāk sāpēt. Izabella nolemj pavadīt nakti un nākamo rītu šeit, kur ir dzirdama ūdens burbuļošana un kur viņa nenomirs no slāpēm. Zemes pārklājums ir mīksts. Izabella ilgāku laiku guļ, nespēdama aizmigt, un raugās augšup uz svešādajām zvaigznēm cauri durstīgajām lapām.

      Izsalkums Izabellu pamodina nākamajā rītā. Viņas kājas ir noberztas, rokas tulznu pārklātas, taču viņa sajūt tikai izsalkumu. Viņa vairs nav sieviete, tikai viena vienīga sāpe. Viņai ir jāatrod ēdiens. Izabella zina, ka viņai jāsaņem drosme un jādodas dziļāk mežā.

      Ar vārgiem un drebošiem pirkstiem viņa aptin lādi ar pašdarināto virvi un uzsien to sev mugurā, savilkdama mezglus un iekārtodama to sev uz muguras. Viņa ir redzējusi zīmējumus, kuros iezemiešu sievietes tādā veidā pārnēsā bērnus. Izabella kustas lēnām, gar strautu, spraukdamās cauri zariem, pāri akmeņiem un kritušām lapām. Brikšņi ir biezi, taču viņai izdodas atrast šauru, smilšainu taciņu. Viņa sadzird svešu putnu dziesmas un ilgojas pēc melnajiem strazdiem.

      Tad ar acs kaktiņu viņa pamana kustību. Izabella nodreb, pagriež galvu un ierauga lielu pelēkbrūnu ķirzaku, kuras kājas ir apvijušās apkārt šauram koka stumbram. Tā skatās uz Izabellu, un Izabella skatās uz ķirzaku.

      Līdz ar bailēm un pretīgumu viņa atskārš, ka tad, ja varēs to noķert un izcept, tad varēs to apēst.

      Taču ķirzakas nagi izskatās asi, un Izabella vilcinās pietiekoši ilgi, lai tā uzskrietu augstāk kokā un patvertos uz zara. Nu Izabella var saskatīt tikai tās asti un nožēlo, ka nav bijusi pietiekoši izlēmīga, jo viņas vēders aiz bada rūc un viņa jūtas vārga un nespēcīga.

      Viņa paraugās atpakaļ. Koki ir aizseguši skatu uz pludmali, taču viņa vēl aizvien dzird okeānu un zina, ka var atrast atpakaļceļu.

      Tālāk iekšā mežā? Bet kāpēc? Ko viņa cer atrast? Izabellu pārņem izmisums, taču viņa nenoslīgst ceļos un nesit galvu pret koku. Viņa turpina iet, noberzdama pēdas pret akmeņiem un sakritušiem zariem. Viņas acis visu laiku meklē.

      Viņa nezina, kas ir ēdams un kas nav. Nu viņa ierauga krūmus ar dzelteniem ziediem un garenām ogām. Dažas ogas ir nokritušas zemē. Izabella pieliecas, lai vienu paceltu, un groza to pirkstos. Ko tad, ja tā ir inde?

      Ja tā būs inde, viņa nomirs ātri, nevis lēni.

      Izabella apēd saldo, zaļo ogu. Viņas zobi uzkož sēkliņai, ko viņa izspļauj. Viņa apēd visas zemē sakritušās ogas un tad noplūc vēl dažas no krūma. Noplūktās izrādās cietas un skābas. Viņa dodas dziļāk mežā, meklēdama citus nokritušus augļus. Viņas vēders rūc. Ogu sauja nespēs dāvāt viņai sātu, taču Izabella vismaz būs kaut ko ieēdusi.

      Saule debesīs sāk karsēt, un Izabella nevar izturēt sviedru pilēšanu zem krūtīm. Viņas mugura sāp, tāpēc Izabella atraisa lādi un novieto to starp tumšajām koku saknēm. Viņa apsēžas uz tās, cenzdamās novietot savas apdegušās rokas raibajā ēnā.

      Kustība lapās, nozib kaut kas balts. Izabella piesardzīgi palūkojas, tad pieceļas un dodas pie tā. Tā ir kaija: ievainota vai veca, tā plivina vienu spārnu, nespēdama aizlidot vai pavirzīties tālāk no viņas.

      Instinkts uzveic visu. Izabella nav ēdusi neko citu kā vien ogas četras dienas. Viņa meklē akmeni, atrod to un, pievērusi acis, triec to pret putna vieglo galvaskausu. Tas pārstāj plivināt spārnus.

      Izabellas kuņģis sažņaudzas, iedomājoties, ko viņa ir izdarījusi. Viņa nekad nevienu nav nogalinājusi, un šajā novārdzinātajā, nestabilajā stāvoklī viņas sirds iesāpas par kaiju, par tās centieniem izdzīvot, par tās briesmīgo nāvi. Izabella notupstas līdzās putna sakropļotajam līķim, saķērusi galvu ar rokām, un šņukst. Šņuksti pāršķeļ svaigo jūras gaisu, nodun cauri dzelkšņainajam mežam, iesūcas zemē un liek tai sagrīļoties.

      Izsalkums viņai atgādina, ka jābeidz raudāt. Ir jādzīvo tālāk. Izabella satver putnu aiz kājām un viegli nogulda uz krūtīm, cenzdamās neskatīties uz to. Viņa ir redzējusi, kā virēja noplūc un izķidā putnu, tāpēc aptuveni zina, kas darāms. Taču viņa nekad nav iekūrusi uguni. Izabella koncentrējas katram uzdevumam. Viņa sameklē akmeņus, lai izveidotu norobežojumu, sameklē iekurus, sameklē pāris sausus žagarus, ko berzēt vienu pret otru. Uz viņas rokām ir asinis, un viņa sev liek nebūt cimperlīgai: asinis allaž pieder pie ēšanas. Tās regulāri tiek izlietas virtuvēs visā pasaulē. Izabella saberzē žagarus, viņa berzē žagarus, berzē žagarus. Nekas nenotiek. Viņa mēģina vēlreiz. Izabella notupstas un izgrūž vilšanās pilnu kliedzienu, kas aizķeras viņai kaklā. Viņa berzē žagarus. Kur ir uguns? Kur ir tā sasodītā uguns?

      Troksnis. Viņa iztrūkstas un apmetas apkārt.

      Suns. Nē, vilks. Kaut kas vidējs starp suni un vilku stāv lādei otrā pusē. Viņa to ierauga, paskatās uz savu beigto kaiju un metas uz priekšu.

      Savvaļas suns arī metas uz priekšu. Tā žokļi atplešas, lai paķertu kaiju tieši tajā brīdī, kad Izabellas roka pieskaras tās vieglajām spalvām. Savvaļas

Скачать книгу