LITMIR.BIZ

Скачать книгу

nav logu, tāpēc pat par spīti tam, ka ārā ir diena, telpa ir krēslaina. Kuģis turpina zvāļoties.

      Atkal un atkal Izabella klusībā atgriežas pie saldās domas par to, ka tad, ja viņa pārdos rotas Sidnejā, tad viegli iegūs nepieciešamo summu, lai aizkļūtu līdz Ņujorkai un satiktu māsu. Un viņai nevajadzēs braukt ar tādu nožēlojamu burinieku kā šis, bet ar lielu un stabilu tvaikoni. Viņas fantāzijas ar katru brīdi kļūst aizvien izsmalcinātākas, un, jo detalizētākas tās kļūst, jo vairāk Izabella sevi pārliecina, ka tam ir lemts notikt, ka tas ir ierakstīts zvaigznēs. Viņa tikai piepilda savu likteni. Vinterborni viņu uzskata par nelīdzsvarotu un traku, un varbūt tā arī ir. Ja tā, tad kāpēc lai viņa neaizbēgtu? Gan viņas, gan Artura tēvs abi ir miruši, un viņi vienojās par šo savienību. Muļķīgā kārtā. Pārējā vīra ģimene negrib viņu redzēt: viņa to atbrīvos citai sievietei, varbūt tādai, kas spēs viņam dāvāt vēl kādu bērnu. Izabellas dzemde atsakās sajust sevī kāda cita bērna kustības. Viņa domā, ka vēl aizvien ilgojas pēc Daniela, un tā arī ir. Varbūt jaunajai sievai pat varētu patikt Artura iknedēļas apciemojumi pie viņas ķermeņa. Lai gan Izabella nespēj to iztēloties. Viņa atceras, kā piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumā ir prātojusi par mīlēšanās noslēpumiem un domājusi, ka tas viss izklausās ļoti aizraujoši. Vai nu viņa ir kļūdījusies, vai arī Arturs ir ļoti nemākulīgs.

      Laika apstākļi ir pasliktinājušies. Varbūt Izabellai liekas, ka tie ir pasliktinājušies, tāpēc ka viņa atrodas ieslēgta savā kajītē jau divas dienas. Viņa varētu sēdēt salonā, kur ir sāls notraipīti logi, taču tas nozīmē sēdēšanu kopā ar Megiju un Arturu. Jūra ir ļoti bangaina, un lietus nemitējas. Izabella ir pamanījusi Harova kungu un kapteini gaitenī, un abi bija izmirkuši līdz ādai pat par spīti moleskina apģērbam, viņu kurpes šļakstēja, un Izabella cenšas nomākt savas māņticīgās bailes, ka slikts laiks iestājies tāpēc, ka viņa ir pārstājusi noslēgt savu ikdienas miera līgumu ar jūru.

      Kapteinis izskatās īpaši noraizējies. Izabella nespēj iedomāties, kāpēc: jādomā, ka viņš ir piedzīvojis sliktus laika apstākļus arī agrāk. Viņa nožēlo, ka nevar pajautāt Harova kungam, kas notiek, taču viņa to neuzdrošinās, jo Arturs varētu to ieraudzīt. Viņa varētu apjautāties Arturam, taču tas nozīmētu sarunāšanos ar viņu.

      Dažkārt Izabella cenšas atminēties laiku, kad viņa nav ienīdusi Arturu, un varbūt tas bija īsu brīdi, kamēr viņa gaidīja Danielu. Uz dažiem mēnešiem Arturs atmaiga. Viņš priecājās, ka Izabella jau tik ātri dzemdēs bērnu. Varbūt priecājās tāpat, kā jebkurš cits priecātos par to, ka suns pienesis viņam čības, tomēr priecājās. Kādu dienu viņš impulsīvi bija pārnesis mājās no darba emaljēto piespraudi, lai uzdāvinātu to sievai. Viņa pat kādu laiku bija to valkājusi, juzdamās atvieglota, ka vīra bargums šķita izzūdam. Pat sākdama cerēt, ka precības ar viņu varētu neizvērsties tādā jūgā, kādu viņa bija gaidījusi.

      Jā, īsu laiku viņš Izabellai patika. Viņš vēl aizvien likās tāls un raupjš, taču viņai likās, ka saskata vīrā laba tēva aizmetņus: tāda tēva, kurš varētu neprātīgi mīlēt bērnu kopā ar viņu. Kad Daniels piedzima, viņš neattaisnoja šos sirsnīgos sapņus.

      Pirmajā reizē, kad Arturs ieraudzīja Danielu, Izabella atradās gultā un snauda. Bija vēla pēcpusdiena, un Daniels bija mierīgi aizmidzis, trīs dienas vecs, ar mazām dūrītēm netālu no ausīm un kāru mutīti, kas sapnī zīda iedomātu krūti. Arturs ienāca iekšā ar lielu troksni un sacīja viņai:

      – Kāpēc tu esi gultā pulksten četros?

      Izabella satrūkusies pamodās, bet Daniels turpināja gulēt.

      – Piedod, Artur, – viņa sacīja. – Es esmu ļoti nogurusi.

      Mazais mostas visas nakts garumā.

      – Tad tev vajadzētu paņemt zīdītāju, kā jau es ierosināju.

      Tu nevari augām dienām vāļāties pa gultu kā slampa.

      Doma par to, ka kāda cita varētu zīdīt viņas bērnu, Izabellai likās biedējoša. Viņa piecēlās sēdus, cenzdamās saņemties: tas bija grūts uzdevums, jo viņa bija dzemdējusi tikai pirms dažām dienām, juta sāpes visā ķermenī un nebija pārstājusi asiņot.

      – Lūdzu, Artur. Ļauj man būt viņa mātei tā, kā es pati to vēlēšos.

      – Nu, ja tu esi cieši to noņēmusies, un es redzu, ka esi, tad aprunājies ar manu māti. Viņa ir uzaudzinājusi divus dēlus, un varu derēt, ka viņa nekad nav gulējusi dienas laikā. Izabella drīzāk apēstu indi nekā lūgtu padomu Artura mātei. Pirmā Vinterborna kundze ārēji atgādina īstu eņģeli: mīksti apaļumi, gaiši, cirtaini mati, lielas, zilas acis un teļa smaids, taču zem šīs virskārtas viņa ir darināta no stieplēm un akmeņiem. Izabella nekad nav stāstījusi Arturam, kā viņu kāzu vakarā Vinterbornas kundze ir pavilkusi viņu malā un pavēstījusi, ka, viņasprāt, Arturs apprecējis zemākas kārtas sievieti, tāpēc viņai jācenšas, lai apgūtu manieres un izturēšanos, kas viņas dēliem ir iedzimta. Izabella nekad to nav vīram teikusi, jo viņai ir aizdomas, ka Arturs, iespējams, tam piekristu. Visi viņas ģimenes locekļi piekristu, jo īpaši tas pieglaimīgais vīrabrālis Persijs un tā drebošā pele, kuru viņš dēvē par savu sievu.

      Arturs piesoļoja pie šūpuļa. Vēlās pēcpusdienas saule izlauzās cauri žalūzijām un apgaismoja krēmkrāsas mežģīņu aizkarus, skarot viņa dēla neticami maigo vaidziņu.

      – Negribu, lai viņš kļūtu par mīkstmiesi, – Arturs sacīja.

      – Viņš ir tikko piedzimis, – Izabella nomurmināja. – Ļauj viņam kādu laiku būt maigam.

      Arturs salika rokas uz muguras, itin kā baidītos, ka citādi viņam varētu rasties kārdinājums paņemt bērnu rokās. Viņš piepūta lūpas, pētīdams savu dēlu, apmēram tāpat, kā citkārt Izabella bija viņu redzējusi vērojam dimanta slīpējumu.

      – Viņš ir mazāks, nekā es biju iedomājies. – Gandrīz septiņas mārciņas, – viņa sacīja.

      Un tas arī bija viss. Arturs pagriezās, vēl aizvien salicis rokas uz muguras, un izgāja no istabas. Izabella piecēlās un pārliecās pāri Daniela šūpulim, noglāstīja pūciņas uz viņa siltās galviņas, ieelpoja viņa saldo piena smaržu un zvērēja, ka mīlēs viņu par diviem.

      Izabella atver acis. Tas ir par daudz: atmiņas par Danielu – siltu un elpojošu, nevis aukstu un nekustīgu, ir iedūrušas nazi viņas sirdī. Viņa vēlētos atvērt riekstkoka lādīti un izņemt savu melno lenti, un visu pēcpusdienu pārbīdīt katru koraļļu aproces posmiņu starp īkšķi un rādītājpirkstu, gremdējoties pēdējās atmiņās par bērna dzīvo siltumu. Tomēr viņa to neuzdrošinās. Tai ir jāpaliek paslēptai līdz Sidnejai. Sidnejā viņa to atgūs un kaut kā atbrīvosies no šīs nožēlojamās laulības, tiks projām no Artura un viņa indīgās ģimenes. Tad šī neciešamā vētra beigsies un viņai atkal piederēs mierīga jūra un saules stari.

      Kādā rītā pēc divām dienām Harova kungs viņu uzmeklē, būdams pietiekoši gudrs, lai to darītu brīdī, kad Arturs ir aizņemts kravas nodalījumā kopā ar kapteini un Megiju, lai izšķirtu strīdu par marmora flīzēm. Papildus zižļa transportēšanai uz Austrāliju Arturs eksportē dārgas flīzes un paklājus. Jo mazāk Izabella zina par viņa rūpalu, jo laimīgāka viņa jūtas. Taču Arturs ir visai norūpējies par darījumu, un norūpējies arī par to, ka apkalpe varētu nozagt vai sabojāt mantas.

      Kad Harova kungs pieklauvē pie kajītes durvīm, Izabellas sirds viegli salecas. Viņa nevēlas noklausīties kārtējo Artura lekciju.

      – Harova kungs? – viņa piesardzīgi apjautājas.

      – Atvainojiet, Vinterborna kundze. Būšu ļoti īss. Vai

Скачать книгу