LITMIR.BIZ

Скачать книгу

pirksta.

      Viņš viegli pašūpo galvu.

      – Pievērs uzmanību tam, kā tu izskaties, Izabella. Atceries Vinterbornu vārdu.

      – Labi, Artur. – Viņai nerūp Vinterbornu vārds un gandrīz nemaz nerūp tas, ko domā vīrs. Agrāk Izabella bija tāda pati kā citas sievietes: reiz viņai bija maiga sirds. Taču laiks un bēdas ir notrulinājušas viņas labo gribu un padarījušas to tik plānu, ka tā ir gandrīz izzudusi. Izabella dodas lejā, īsti negrasīdamās meklēt kurpes, un pavilcinās pie salona durvīm. No šejienes iespējams saskatīt kuģa tumšo pakaļgalu, kas ir tik pilns ar sprostā iedzītu nomāktību un nemazgātu vīriešu ķermeņu izgarojumiem, ka Izabella tik tikko spēj ievilkt elpu. Kuģi apkalpo septiņpadsmit komandas locekļi, un pat tagad, pēc astoņām jūrā pavadītām nedēļām viņa nespēj nosaukt nevienu pašu, ja neskaita kapteini un pirmo palīgu. Matrožu raupjā vīrišķība viņu reizē biedē un saista. Megija, kura sēž salonā un ada, pasauc viņu.

      – Izabella?

      Izabella pagriežas un uzsmaida draudzenei. Kuģis nav piemērota vieta sievietei, taču divām sievietēm tas ir paciešams.

      – Kurpes, – viņa saka.

      Megija novaibstās, saraukdama savu glīto deguntiņu.

      – Jā, visiem ir jāvalkā kurpes. Visur ir asi un raupji priekšmeti.

      – Ir daudz vieglāk kāpt pa kāpnēm bez tām. – Kāpnes starp galveno klāju un starpklāju vairāk līdzinās sastatnēm. Šeit, salonā, ir gaiši, pateicoties mazajiem, apaļajiem iluminatoriem. Tas pat mazliet atgādina civilizētu komfortu ar savu mahagonija pusdienu galdu, izšūtajiem spilveniem, lampas abažūru. Kapteiņa rakstāmgalds ir glīti novietots zem iluminatora. Grāmatas un kartes, lai gan Izabella justos pārsteigta, ja kapteinis lasītu, un vēl vairāk pārsteigta, ja viņš prastu nolasīt karti, ņemot vērā biedējošo viskija kvantumu, ko viņš iztukšo katru dienu. Izabella, vēl aizvien bez kurpēm, apsēžas līdzās Megijai un paņem savu šuvekli.

      – Un tomēr, – Megija saka, – tu taču negribēsi uzkāpt naglai. Būs daudz vairāk asiņu nekā tad, ja nokritīsi pa kāpnēm. – Viņa runā ar tāda cilvēka gurdo autoritāti, kurš ir daudz ceļojis un redzējis daudz ievainojumu uz kuģa klāja. Un tā patiešām ir. Megija Vaitaveja ir viens no iemesliem, kāpēc Izabella ir te. Megija bieži ceļo kopā ar savu vīru, kapteini, un ilgojas pēc sievietes sabiedrības. Dzīve uz kravas kuģa klāja nav dabiska vide sievietei, un Megija jau gadiem ilgi lūgusi Izabellai pievienoties viņiem ceļojumā. Arturs un kapteinis ir veci skolasbiedri. Izabella iepazinās ar Megiju savā kāzu dienā, un viņai Megija vienmēr ir patikusi vai arī bijis viņas žēl, bet, iespējams, viņa jutusi gan patiku, gan nožēlu vienlaikus.

      Protams, otrs Izabellas klātbūtnes iemesls ir parlamentāriešu zizlis. Karalienes pasūtīts, Artura Vinterborna uzzīmēts, ar mīlestību pagatavots uz britu zemes un vests uz Sidneju, kur tas tiks pasniegts jaunajai Austrālijas valdībai par godu federācijas dibināšanai. Arturs vēlējās pats to pavadīt, tāpēc viņam līdzi devās arī Izabella. Labāk nekā palikt Somersetā par upuri viņa indīgajai ģimenei.

      Tomēr Izabella zina, kāds ir vissvarīgākais iemesls, kāpēc viņa atrodas uz “Auroras” klāja. Viņa ir te, tāpēc ka tas vismaz uz laiku atrisina problēmu “Ko iesākt ar Izabellu?”, jautājumu, ko viņa dzird nočukstētu, aizklājot muti ar plaukstu savas vīramātes viesistabā, un tikpat bieži redz sava vīra acīs. Bija laiks, kad viņa kaunējās, ka sagādājusi tiem tik daudz raižu un nepatīkamu brīžu. Taču sabiedrības viedoklis kļuva nesvarīgs kopš brīža, kad viņa zaudēja Danielu.

      – Vai tev nekas nekaiš, Izabella? – Megija jautā, un viņas apaļās zilās acis pauž raizes. – Tu izskaties pavisam bāla.

      Izabella apvalda asaras. Izabella allaž valda asaras. Viņa pielec kājās no krēsla.

      – Manas kurpes, – viņa nosaka, kā paskaidrodama, un viena pati dodas uz kluso kajīti.

      Izabella pamostas agri un guļ savā šaurajā gultā, cīnoties ar vēso nelabumu, ko pazīst vienīgi mātes, kuras zaudējušas bērnu. Katru dienu pamostoties ir varbūt divas vai trīs aizmirstības sekundes, un tad skumjas atkal atgriežas un viņa atceras, ka viņas dzīve ir sagandēta. Kritiens no neziņas apziņā ir neizturams. Izabellai labāk gribētos pamosties ar skumjām. Taču šīs dažas aizmirstības sekundes viņu moka katru rītu: tās ir melīgs brīdis, nežēlīgs laimes solījums, ko nevar paildzināt, tāpat kā tās piecpadsmit ar pusi dienas, kamēr Daniels bija dzīvs.

      Taču dzīve turpinās, un Izabella zina, ka viņai ir jāceļas un jāiet uz enkura būdu, lai noskaitītu lūgšanu okeānam. Viņa iziet caur priekšējo lūku un uzreiz ierauga Megiju, kura sēž pie enkura būdas ar nelaimīgu sejas izteiksmi, sarkani zeltainajiem matiem mirdzot rīta saulē. Izbrīnītā Izabella pienāk klāt un apsēžas viņai līdzās. Arturs bieži sūdzas, ka viņas ar Megiju uz kuģa “uzvedas kā bērni”. Viņš uzskata, ka dāmai nepieklājas sēdēt nekur citur kā vien uz krēsla. Taču vieta netālu no kuģa stūres ir brīnišķīga, kur pasēdēt, uzliekot zodu uz ceļgaliem un jūtoties tā, it kā viņa slīdētu gar zināmās pasaules robežām ar saules stariem matos.

      Pašā sākumā uz kuģa Izabella vēl ievēroja ārējo pieklājību, bet, jo vairāk viņa attālinājās no mājām, jo ātrāk atmeta labās manieres. Kamēr viņi kuģoja no Bristoles pa Eivonas upi, garām Sentvinsenta klintīm, viņa vēl aizvien valkāja cepuri un cimdus. Kad pēc divām dienām viņi nonāca pretvējā un Izabella nespēja iztaisnoties bez vemšanas, viņa ātri vien atmeta visu, kas varēja traucēt ātrāk nokļūt līdz kuģa bortam. Pēc trim nedēļām viņi bija nonākuši pasāta zonā, un kuģa ātrums un nomācošais karstums lika Izabellai sajusties pietiekoši nemierīgai, lai atteiktos no korsetes. Viņa dziļi ieelpoja pirmo reizi kopš bērnu dienām.

      – Agri piecēlies, Megij? – Izabella vaicā.

      Megija paraugās uz masta pacēlumu, bet ne uz pakaļgalu.

      – Nespēju iemigt. – Viņas skatiens seko kādam uz galvenā klāja otrpus stūrei. Izabella kādu brīdi viņu pēta un tad aptver, ka Megija skatās uz pirmo palīgu.

      – Šorīt tu interesējies par Harova kungu? – viņa klusi iejautājas, uz brīdi atbalstīdamās pret Megiju.

      Megijas acis nozib un atgriežas pie Izabellas.

      – Vai tu nedomā, ka viņš ir vienreizējs?

      – Vienreizējs droši vien nav īstais vārds, ko es lietotu. – Izabella pagriežas, lai viņu novērtētu. Viņš runā ar diviem komandas locekļiem uz masta pacēluma. Viņš ir mana auguma vīrs, īsāks par Izabellu, bet, iespējams, Megijai tas neko daudz nenozīmē, jo viņa ir sīciņa sieviete ar zvanveida figūru. Izabellā cīnās divējādas izjūtas. Viņa grib pasargāt Megiju, taču draudzenes muļķība viņu sadusmo. Sievietes, kuras ir divkārt nolādētas ar skaistumu un izcelšanos, neizvēlas, ko mīlēt. – Megij, tu zini, cik nedroši ir lolot slepenas jūtas pret viņu.

      – Es neloloju pret viņu jūtas, Izabella. Es tikai viņu briesmīgi apbrīnoju. Viņa sieva Mērija pērn nomira. Viņš kopa to līdz pat beigām: viņš bija klāt, lai dzirdētu viņas pēdējo elpas vilcienu.

      – Kā tu to zini?

      – Noklausījos, kā viņš stāstīja Frānsisam mūsu pēdējā ceļojuma laikā. Vai tu nedomā, ka ir brīnišķīgi, ja vīrietis spēj tik dziļi mīlēt? Viņiem ir jābūt tik stipriem un raupjiem, un tomēr sirdī viņi spēj būt tik maigi.

      Izabella neatbild. Viņa iedomājas, ka tad, ja viņa būtu slima un gulētu uz nāves gultas, Arturs turētos tālāk, līdz tas būtu beidzies. Tieši tāpat, kā viņš to darīja, kad nomira Daniels. Izabella ieraudzīja viņu

Скачать книгу