ТОП просматриваемых книг сайта:
Vinterbornu dārgumi. Kimberlija Frīmena
Читать онлайн.Название Vinterbornu dārgumi
Год выпуска 2013
isbn 978-9984-35-686-0
Автор произведения Kimberlija Frīmena
Жанр Современные любовные романы
Издательство KONTINENTS
– Džuljeta?
Džuljeta pagriezās. Keitija atkal stāvēja durvīs.
– Vai tu apgulsies kopā ar mani? Man ir bail.
Džuljeta izslēdza datoru un piecēlās.
– Nu tad nāc. – Gulēšana tumsā un dziedāšana septiņgadīgai meitenei neatbilda viņas priekšstatiem par ideālu piektdienas vakaru, taču situācija bija tāda, kāda bija. Čerila bija septiņus gadus vecāka par Džuljetu un bija Džuljetas vecumā, kad izlēma, ka būt vientuļai mātei ir labāk nekā vispār nebūt mātei. “Nelaime tāda,” viņa tolaik sacīja, “ka vīrieši, kuriem ir pāri četrdesmit, grib divdesmitgadīgās.”
Džuljeta nezināja, cik liela daļa no Čerilas gudrībām par vīriešiem un to, ko viņi vēlas, atbilst patiesībai, tāpēc Džuljeta centās saglabāt pozitīvismu. Kas ir lemts, tas notiks, viņa allaž mēdza teikt.
Taču dažkārt, tumšākajās nakts stundās viņai radās aizdomas, ka tam nekad nav lemts notikt, vismaz ne ar viņu. Viņai bija dota vienīgā iespēja. Džuljeta bija piedzīvojusi patiesu, neprātīgu, dziļu mīlestību. Varbūt bija pārāk liela alkatība cerēt, lai tas atkārtotos.
Keitija aptina Džuljetas garo, brūno matu cirtu ap savu rādītājpirkstu. Tālumā iedunējās pērkons.
– Neaizej, – viņa sacīja.
– Es nekur neiešu, – Džuljeta klusi noteica. – Taisi acis ciet.
Viņa noskatījās, kā bērns aizmieg un tad palika vēl mazliet ilgāk, kamēr sākās vētra, priecādamās, ka viņai tumsā ir kāda sabiedrība.
Lai atbrīvotos no laika starpības sekām, bija vajadzīgas vairākas dienas. Libijai vēl aizvien nebija viegli aizmigt. Viņas prātā jaucās neskaitāmi jautājumi: daži no tiem praktiski, piemēram, par to, kad no Parīzes pienāks viņas mantas, daži mazāk praktiski, piemēram, kā viņai pierast pie šīs jaunās dzīves un atlīdzināt māsai nodarījumu. Libija aizvēra acis. Viņa izmēģināja pagriezties pa kreisi, tad pa labi, tad padevās un piecēlās. Tālumā bija dzirdams pērkons, vēstot par tuvojošos vētru. Libija ieslēdza lukturīti un devās uz dibenistabu – darbnīcu, kā viņa to jau bija nodēvējusi, un atvēra logu. Vēsais okeāna gaiss un viļņu steidzīgie šļaksti ieplūda iekšā istabā. Tālumā zibens atplaiksnījās mākoņos. Libija ievietoja savu lukturīti tukšā krūzē, kur tas apgaismoja griestus, dodot viņai pietiekoši daudz gaismas, lai sāktu izkravāt mantas. Varbūt tad viņa sevi pietiekoši nogurdinās, lai aizmigtu. Protams, Marks bija padomājis par visu. Ne tikai par skatu un gaismu, kas ieplūda darbnīcā pa logiem. Par molbertiem, audekliem ciedru koka rāmjos, par kumodi, kas bija pilna ar krāsām, otām, paletēm, palešu nažiem, linsēklu eļļas pudelēm un dzēšgumijām, un terpentīnu, un laku, ar zilu lentīti pārsietiem lupatu saiņiem, pat ar nagu lakas, bišu vaska un smilšakmens krājumiem. Smaržas – eļļas, šķīdumi, koks, zeme – piepildīja viņas galvu. Plauktā rindojās tinte, spalvas un akvareļu papīrs, Sezanna, Monē un Tērnera mākslas grāmatas: tie visi bija viņas iemīļotākie mākslinieki. Tātad Marks bija klausījies. Kamēr vējš kļuva straujāks un pērkons nāca tuvāk, Libija izņēma lietas no iesaiņojuma un glīti kārtoja atvilktnēs, darbodamās gluži kā robots: gan tāpēc, ka jutās nogurusi, gan tāpēc, ka nespēja priecāties par šī sapņa piepildīšanos bez Marka sev līdzās. Viņš bija iegādājies šīs lietas un novietojis tās te, pieņemot, ka kādu dienu viņi tās atvērs abi kopā, ka viņš raudzīsies Libijas sejā un dzirdēs viņas prieka spiedzienus, kopā ar viņu iedzers glāzi šampanieša un uzsauks tostu par godu viņas jaunajai darbnīcai viņu abu pludmales kotedžā. Taču savā spītībā un bailēs Libija bija atteikusies ierasties šeit kopā ar viņu. Nu viņš bija miris. Nu bija par vēlu Markam pavēstīt, cik pateicīga viņa jūtas par drauga augstsirdību un īpaši par to, ka viņš bija nopietni uztvēris Libijas sapni par gleznošanu.
Kad sākās pamatīgs lietus, viņa atcerējās, ka visi logi ir vaļā, tāpēc paķēra lukturīti un aizsteidzās uz dzīvojamo istabu un virtuvi. Vējš bija kļuvis brāzmains, savīdams aizkarus mezglos, un tajā jautās lietus saldenā, miklā smarža. Libija aizvēra logus un palika lipīgā mitrumā. Viņai gribējās atkal atvērt logus, taču Libija zināja, ka tad no rīta nāksies tikt galā ar lietus ūdeni. Viņa devās uz mājas otru pusi un atvēra ārdurvis. No šejienes viņa saskatīja apmākušās debesis, neizmirkdama lietū, tāpēc kādu laiku vēroja, kā zibens uzplaiksnī un kā koki lokās līdzi vējam. Tad viņa paraudzījās augšup uz bāku.
Vienā no logiem zibēja blāva gaisma. Libija piemiedza acis, juzdamās pārliecināta, ka viņai rēgojas. Skaidrs, ka bāka bija tukša. Taču tur neapšaubāmi bija gaisma, tāda kā svece. Kurš atradās bākā ar sveci šajā nakts stundā? Libija juta, kā pakrūtē iezogas bailes, atceroties, cik spokaina bāka viņai bija likusies pirms visiem šiem gadiem. Pirāts Pīts bija atstājis garu ēnu.
Nē, nogurums un vētra bija padarījusi viņu nervozu. Libija devās atpakaļ gultā, nometa palagus un gulēja kaila un neapsegta lipīgajā siltumā. Viņa negulēja labi, sapņojot par raustīgām gaismām logos un aukstu okeānu, kas gaudoja kā milzu nezvērs.
Ceturtā nodaļa
Izabellai nekas cits neatliek kā uzticēties jūrai. Zem kājām nav zemes, tāpēc viņa vieglītēm saliec kāju pirkstus uz enkura nojumes dēļiem, vērodama, kā lieli viļņi skalojas apakšā. Saule ir spoža, un vējš purina buras un drebina klivāžu. Viņa klusītēm lūdzas okeānam: dāvā mums drošību, mēs neesam zivis, mēs esam vīrieši un sievietes, un atrodamies tālu no cietzemes. Katru rītu viņa nāk šurp un skaita savu mazo lūgšanu gan labā, gan sliktā laikā. Pagaidām viņi ir drošībā. Un, lai arī ar prātu viņa zina, ka šī lūgšana nav īstais iemesls, kāpēc viņi ir drošībā, nez kāpēc Izabella tik un tā sirds māņticīgākajā stūrītī perina tādas domas.
– Kārtējā izrāde, Izabella?
Izabella pagriežas. Viņas vīrs Arturs stāv dažu soļu attālumā pie kabīnes. Viņa rokas ir sakrustotas un piere zem bezkrāsainajiem matiem saraukta. Vai varbūt tā ir viņa ierastā sejas izteiksme, vismaz sarunājoties ar sievu.
– Neraizējies, – viņa saka, neapšaubāmi par daudz nekaunīgi, lai viņam tas patiktu, – neviens mani nedzird.
– Viņi visi zina, ka tu te stāvi un kustini lūpas, sarunājoties ar debesīm.
– Patiesībā es runājos ar okeānu, – viņa saka, dodamās uz kāpnēm.
– Kurpes, Izabella. Kur ir tavas kurpes?
Kurpes. Šodien tās ir viņas kurpes. Vakar tie bija izspūrušie mati. Aizvakar cimdi. Cimdi! Kāpēc uzstāt, ka sievai jāģērbjas tā, it kā viņi grasītos doties uz tēju, kamēr viņa vēlas vienīgi uzkāpt augšā uz klāja, lai ieelpotu svaigu gaisu un pasildītos saules staros? Neviens uz šī sasodītā kuģa neraizējas par to, kas viņai mugurā.
– Manas kurpes ir mūsu kabīnē,