LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ka es neiebilstu, – Džuljeta smaidīdama sacīja, izmisīgi rēķinādama prātā. Viņas bija divpadsmit. Pat tad, ja ikviena pasūtīs plācenīšus ar ievārījumu un krēmu, vēl atliks četrpadsmit plācenīši regulārajiem klientiem. Vai viņai nevajadzētu jau tagad iejaut mīklu rezervei? Pirms vēl viņas visas ir sākušas lūgt sasildīt pudelītes un pagatavot kafijas divpadsmit dažādos veidos?

      Džuljetai neatlika laika atrisināt šo jautājumu. Pasūtījumi sāka pienākt, un viņa sāka skraidīt – uzmanīgi un graciozi – starp galdiņiem un virtuvi, ar nožēlu uzlūkodama četrus neizsaiņotos maizes klaipus, kas bija novietoti pusdienu sviestmaižu gatavošanai. Šodien bija paredzams gatavais murgs, un tur nekā nevarēja darīt. Viņai nāksies vienkārši nodurt galvu un smagi strādāt. Laimīgā kārtā pie smagas strādāšanas Džuljeta bija pieradusi. Viņa saņēma savus garos, brūnos matus zirgastē un ķērās klāt.

      “Džuljetas pansija un tējnīca” jeb, kā viņas uzņēmumu parasti dēvēja, “Pie Džuljetas”, bija gluži populārs iestādījums, zināmā mērā pateicoties atrašanās vietai: tieši pludmalē, ar plašu koka verandu, kur mazuļi varēja barot kaijas un steidzīgās mātes atpūtināt savas miega bada nomocītās acis, noraugoties uz jūru. Taču uzņēmuma veiksme galvenokārt bija Džuljetas nopelns. “Viņa ir brīnums, šī Džuljeta,” viņa bieži dzirdēja ļaudis runājam. Pāris reižu viņa bija dzirdējusi arī izteicienu: “Precējusies ar darbu”, taču tikai pēc tam, kad bija noraidījusi seržanta Skota Leisija, bijušā skolas klauna uzmanības apliecinājumus; tagad viņš rūpējās par likuma ievērošanu, strādājot vietējā policijas iecirknī. Taču Džuljeta nebija nedz brīnums, nedz arī precējusies ar darbu. Kad pirms piecpadsmit gadiem bija nomiris tēvs, atstājot šo uzņēmumu, kādam nācās pārņemt vadību. Viņai tolaik bija tikai divdesmit trīs gadi, taču Džuljeta zināja, ka neļaus tēva darbam aiziet zudībā. Viņa bija pievienojusi pansijai tējnīcu, nosaukusi to “Pie Džuljetas” un nebija paņēmusi nevienu pašu brīvdienu kopš tā laika. Pat atrazdamās trīs nedēļas garā meditācijas retrītā Jaunzēlandē, viņa zvanīja Čerilai katru dienu, lai visu pārbaudītu, atrisinātu problēmas un pievienotu jaunus punktus milzīgi garajam darāmo darbu sarakstam pēc atgriešanās.

      Pusvienpadsmitos, kad Melodija novāca galdiņus verandā un Džuljeta drudžaini gatavoja sviestmaizes, un kaut kur fonā zvanīja neatbildēts telefons, atskanēja durvju zvans, un Džuljeta nodomāja: lūdzu, kaut nu tas nebūtu vēl kāds klients. Dod man desmit minūtes šo sviestmaižu pagatavošanai.

      Taču tad Melodija ienāca pa virtuves durvīm un sacīja:

      – Džuljeta, kāds grib tevi satikt.

      Džuljeta pacēla galvu, noslaucīdama sviedrus no pieres ar plaukstas virspusi un nopūzdama atrisušu matu šķipsnu no acīm.

      – Kurš?

      – Viņa teica, ka viņu saucot Libija.

      Par spīti virtuvē valdošajai lipīgajai tveicei, viss Džuljetas ķermenis kļuva auksts.

      – Nē. Tu esi pārliecināta?

      Melodija runāja piesardzīgi.

      – Tā viņa teica. Vai viss kārtībā?

      Džuljeta nekad nelamājās. Ne tāpēc, ka viņa būtu klīrīga, bet tāpēc, ka šie vārdi bieži tika izrunāti ar tādām dusmām un rupjību, ka tas lika viņai sarauties. Taču šoreiz, nolikdama sviesta nazi un piespiezdama plaukstas pie nerūsējošā tērauda darba virsmas, viņa iekliedzās:

      – Sūūūūds.

      Melodija, kurai bija tikai deviņpadsmit gadu un kura nu bija drīzāk izbiedēta nekā izbrīnīta, atkāpās.

      – Viss kārtībā, es viņai pateikšu, ka tu esi pārāk aizņemta, lai šobrīd satiktos ar viņu.

      Džuljeta noraisīja priekšautu.

      – Nē, nē. Es ar viņu satikšos. Viņa ir mana māsa. Tā, kuru es neesmu redzējusi divdesmit gadus. – Viņas sirds strauji pukstēja. Divdesmit gadi. Kopš… Džuljeta papurināja galvu. – Te būs, – viņa noteica, pasniegdama Melodijai priekšautu. – Pagatavo četras ar šķiņķi un salātiem, četras ar tītara gaļu, Šveices sieru un dzērvenēm, un četras… ak, iedarbini iztēli. Kur viņa ir?

      – Ārā verandā. Es vēl neesmu sakopusi pēc māmiņu grupas.

      Džuljeta ar grūtībām norija siekalas. Viņas mute bija izkaltusi. Viņa izgāja pa virpuļdurvīm, šķērsoja ar paklājiem izklāto tējnīcas grīdu un izgāja verandā. Libija sēdēja ar muguru pret Džuljetu, ģērbusies kokvilnas blūzē un pēc izskata dārgos džinsos, melnajiem matiem mirdzot saulē. Džuljeta nedroši pieskārās pašas sasvīdušajiem matiem, kas bija saņemti uz pakauša. Visapkārt atradās ar tukšām krūzēm un šķīvjiem, un karotēm apkrauti galdiņi. Kaijas mielojās ar mazuļu nomestajām ēdienu atliekām. Džuljeta tās padzina, sasitot plaukstas.

      Libija pagriezās.

      – Džuljeta, – viņa noteica, pielēkdama kājās.

      – Es tevi negaidīju. – Vai tas izklausījās pārāk vēsi? Vai viņai vajadzēja teikt “priecājos tevi redzēt”? Vai viņa priecājās redzēt māsu pēc divdesmit gadiem un apmēram astoņām Ziemassvētku kartītēm, kas allaž pienāca februārī? Nē, viņa gribēja teikt: “Kāpēc tu esi te?”, jo viņai bija bail – piepeši un pamatīgi bail, ka Libija ieradusies te, lai pieprasītu sev pusi no uzņēmuma, kuru tēvs bija atstājis viņām abām.

      – Piedod, – Libija noteica ar savu uzvarošo smaidu, kas izkausēja ikviena zēna sirdi tuvējā apkārtnē. Ikviena, izņemot Endiju. Viņa papleta rokas. – Laika starpība. Es nedomāju īsti sakarīgi. Man vajadzēja piezvanīt.

      – Man ir brīvas istabas, bet tās vēl nav gatavas. Rīta cēliens bija ļoti aizņemts, un…

      – Man nav vajadzīga istaba. Viss kārtībā.

      – Tad kur tu esi apmetusies? – Ja māsa būtu rezervējusi dzīvokli pie kāda no brīvdienu mājokļu izīrētājiem, viņai to būtu pavēstījuši.

      – Bākas kotedžā kalna galā. Paklau, apsēdīsimies un aprunāsimies.

      Libijas nespēja saskatīt, ka Džuljeta ir aizņemta, koda kaulā.

      – Es nevaru. Ir jau gandrīz pusdienlaiks, un man ir daudz darba. Tā kotedža netiek izīrēta. To nopirka kāds angļu uzņēmējs.

      – Viņš bija mans draugs.

      – Piedošanu, Džuljeta?

      Džuljeta pagriezās. Durvīs stāvēja Melodija.

      – Man nupat zvanīja Bākas līča dāmu grāmatu klubs. Viņas grib iegriezties uz tēju pusdivos. Kopā astoņpadsmit cilvēki.

      Džuljetas pleci saguma. Viņa atkal pievērsās Libijai.

      – Piedod, bet es nevaru apsēsties un aprunāties.

      Libijas acu zīlītes sašaurinājās. Viņa jutās aizvainota. Džuljeta nocietinājās. Ja viņa neredzēja, ka uzrasties sastrēgumstundā pēc divdesmit gadiem ir slikta doma, tad tā nebija Džuljetas problēma.

      – Cik ilgi tu paliksi? Varbūt varam aprunāties kādā brīdī, kad nebūšu tik aizņemta?

      – Protams, – Libija noteica, uzmezdama somu plecā.

      Džuljeta noskatījās, kā viņa aiziet. Rūgtuma, nožēlas, bēdu un baiļu gadi lika par sevi manīt. Tomēr viņa bija pārāk aizņemta, lai par to aizdomātos.

      Bākas līča sērfotāju kluba “Ledlauzis” zāle bija tā, kur notika visas kāzu pieņemšanas, “Melburnas kausa” pusdienas un pašvaldības

Скачать книгу