LITMIR.BIZ

Скачать книгу

krēslu rakstāmgalda malā. – Lūdzu, apsēdies. Mums mazliet jāaprunājas.

      Libija apsēdās, apjauzdama, ka viņas sirds sitas straujāk, un mēģināja dziļi ievilkt elpu, Klodetei nemanot. Viņa sakrustoja kājas un gaidīja, kamēr Klodete pievērsa viņai ledaini zilu acu skatienu. Logs bija vaļā, un viņa dzirdēja satiksmes radītos trokšņus uz abiem tiltiem, kas ieskāva Ile Saint-Louis.

      – Daudz laimes dzimšanas dienā, – Klodete beidzot ierunājās.

      Libija iztrūkās.

      – Paldies, – viņa atbildēja.

      Klusums. Klodete vēl aizvien nebija pasmaidījusi.

      – Vai tas ir viss? – Libija apvaicājās.

      – Man tas šķiet aizdomīgi, – Klodete sacīja. – Tu paņēmi piecas brīvas dienas laikā, kas sakrita ar tavu četrdesmito dzimšanas dienu.

      – Es biju slima.

      – Tomēr šorīt tu izskaties labi.

      Vai tiešām?

      – Tas tāpēc, ka man bija piecas brīvas dienas.

      Klodete piemiedza acis un atzvila krēslā, grozīdama pirkstos zīmuli.

      – Laikam jau man tev jātic. Man tikai nepatīk, ja mani uzskata par muļķi, Libij. Piecu dienu prombūtne man izmaksā daudz naudas. Man negribētos domāt, ka tu izmantoji savu darba devēju tikai tāpēc, ka tev vajadzēja nosvinēt apaļu jubileju.

      Klodete bija slavena ar savām dzēlībām, tāpēc Libija neuzķērās.

      – Vari būt droša, ka es nespēju ierasties darbā.

      – Un tomēr Henrijs redzēja tevi uz platformas Ziemeļu stacijā vakar pēcpusdienā.

      – Es atgriezos no Londonas, kur tikos ar savu speciālistu.

      – Speciālistu?

      Libija nepadevās.

      – Tas ir privāts jautājums.

      Klodete sarauca pieri. Libija centās apspiest vainas apziņu. Melošana nebija viņas dabā, pat pēc divpadsmit gadiem kopā ar Marku.

      – Man atliek vienīgi pieņemt, ka tu saki patiesību, – Klodete noteica, viegli paraustīdama plecus.

      – Tā ir patiesība, – Libija meloja.

      Klodete ielūkojās savā dienasgrāmatā.

      – Kamēr tu esi te… Šorīt dzirdēju, ka Marks Vinterborns esot miris. Tu nodarbojies ar viņa pasūtījumiem, vai ne?

      Libijas sirds nodrebēja, taču viņa centās neko neizrādīt.

      – Jā.

      – Vai vari šodien piezvanīt uz viņa biroju un noskaidrot, kurš ieņems viņa amatu? Viņš bija mūsu klients divpadsmit gadus, un es negribu zaudēt pasūtījumu. “Vinterborna katalogs” ir viens no mūsu labākajiem produkcijas piemēriem.

      – Zvanīt viņiem šodien? Parasti mēs neparakstām līgumus agrāk par gada vidu.

      – Viņi būs izklaidīgi. Viss vēl aizvien nedrošā stāvoklī. Mēs nevaram riskēt ar to, ka kāda cita aģentūra tiks pie šī līguma. – Klodete pašūpoja galvu. – Zini, viņš nomira no aneirismas, – viņa sacīja. – Dzirdēju, ka tas esot iedzimts. Izskatās, ka viņš nav pirmais Vinterborns, kurš mirst no šīs kaites.

      Libija nodrebēja. To viņa nebija zinājusi. Par spīti intimitātei viņu starpā, Marks nekad nebija pieminējis noslieci uz pēkšņu nāvi. Vai viņš nebija to teicis tāpēc, ka vēlējās pasargāt Libiju no raizēm? Vai arī nebija teicis tāpēc, ka viņa bija tikai mīļākā un nekas vairāk?

      Klodete paraustīja plecus.

      – Dzīve ir īsa. Nepalaidīsim garām līgumu. Piezvani viņiem šodien.

      Libija atgriezās pie sava rakstāmgalda, juzdama, kā pakrūti spiež smagums. Kā lai uzgriež pazīstamo numuru, zinot, ka viņš nevar atbildēt? Kā lai turpina veidot katalogu bez Marka, kurš to plānoja kopā ar Libiju? Viņas darbs, kas reiz bija saldais patvērums, kur tikšanās ar Marku izrādījās atļautas, bija izsīcis. Vairs nebija nekā cita, atskaitot smilškrāsas starpsienas un untumaino priekšnieci. Libija ilgāku laiku nosēdēja, vērdamās tukšajā datora ekrānā – viņa nebija to ieslēgusi, prātodama, vai kāds jebkad ir atguvies pēc tāda zaudējuma. Tad viņa piecēlās un paņēma somiņu, šalli un mēteli un, neteikdama ne vārda, izgāja no biroja.

      Viņa negrasījās zvanīt “Vinterborna juvelieriem”. Viņa grasījās zvanīt savai māsai.

      Libija uzmetās uz nomātā dīvāna malas savā īrētajā dzīvoklī Villa Rémond un sastādīja savu bērnības telefona numuru: tas bija pazīstams, tomēr aizmirsts, un to pagarināja starptautiskie tālsarunu kodi. Ieklausoties signālā, Libija pieķēra sevi aizturam elpu. Viņa lika pleciem atslābt.

      – Hallo? – nočērkstēja kāda balss, un Libija aptvēra, ka ir pieļāvusi kļūdu, nepārbaudot laika starpību. Viņa bija pamodinājusi Džuljetu.

      Nespēdama parunāt samulsuma un pašpārmetumu dēļ, Libija ļāva klusumam izstiepties garumā.

      – Hallo? – Džuljeta noteica vēlreiz, šoreiz jau ar baiļu piejaukumu.

      Libija nolika klausuli. Viņa nezināja, ko citu lai iesāk. Kuru viņa gribēja apmuļķot? Džuljeta nepriecāsies par viņas atgriešanos mājās. Ja viņa zinātu, ko Libija ir iecerējusi, viņa droši vien aktīvi censtos māsu no tā atrunāt. Nebrauc mājās. Nekad. To Džuljeta bija viņai teikusi. Un Libija bija atbildējusi: nekad. Divdesmit gadu garumā Libija bija šo solījumu turējusi.

      Taču tam, ko viena otrai sacīja pusaudzes, nevajadzēja kļūt par dzīves plāniem, un viņai bija iemesli, lai atgrieztos mājās. Prātā ieskanējās Marka balss. Tu gleznosi. Mēs kopā skatīsimies uz jūru. Varbūt noskaidrosim Vinterbornu ģimenes noslēpumu. Kā es varētu nenopirkt kotedžu? Mūsu ikgadējais patvērums. Tad viņš bija pasniedzis Libijai atslēgas, kuras viņa zvērēja nekad neizmantot, un īpašumtiesību līgumu, kuru viņa solījās nekad nelasīt. Reizi pa reizei viņš par to ieminējās, allaž pirms opālu iepirkšanas brauciena uz Austrāliju. Pārbaudot, vai viņa ir pārliecināta, ka nevēlas braukt. Taču Libija bija nepiekāpīga. Ja Džuljeta būtu redzējusi viņu kopā ar Marku… Ak kungs, ja Džuljeta būtu pateikusi Markam…

      Libija aplaida skatienu apkārt savam dzīvoklim. Tas allaž bija pārāk dārgs, taču viņa bija te palikusi, tāpēc ka Marks vēlējās, lai viņa dzīvotu centrā. Libija cieši paraudzījās uz guļamistabas durvīm ar aizturētu elpu, juzdamās pārliecināta, ka kuru katru brīdi iekšā ienāks Marks, garš un spēcīgs, ģērbies tikai bokseršortos un zilajā zīda peldmētelī, tumšajiem matiem cirtojoties virs ausīm. Un viņš tai uzsmaidīs un pieskarsies viņas matiem, un sastāvēs no miesas un asinīm, un elpas. Taču viņš nenāca ārā. Nekad vairs neiznāks.

      Un viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš zināja, ko nozīmē šāds zaudējums, bija Džuljeta.

      Libijas un Marka iecienītākā kafejnīca atradās Senžermēna bulvārī – kafejnīca, kuras art deco interjers tikpat kā nebija mainījies kopš divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Viņi allaž sēdēja ārpusē pie pašas ieejas, pie galdiņa pa kreisi no durvīm. Marks jutās nesaprotami aizkaitināts, ja viņi ieradās un kāds cits jau sēdēja pie viņu galdiņa. Viņš allaž bija apgādājies ar The Guardian, kas parasti bija nopirkta starptautiskās preses kioskā, bet dažkārt atvesta līdzi no Londonas.

      Šodien Libija ieradās kafejnīcā viena, nolika salocītu The Guardian eksemplāru tur, kur būtu sēdējis Marks, un nodeva viņu parasto pasūtījumu: kafiju ar pienu

Скачать книгу