Vinterbornu dārgumi - Kimberlija Frīmena

Скачать книгу

kopā sadotās rokas, viņu meklējošās acis. Sākumā Izabella nesaprot šo nozīmi: brīdī, ko viņa dala ar Harova kungu, nav nekā romantiska. Taču, ak kungs, no malas tā izskatās.

      Harova kungs satraukumā – jo Izabellai ir aizdomas, ka viņš ir ieķēries Megijā – atlaiž vaļā viņas rokas un pasper soli atpakaļ, sasizdams galvu pret piekārtu vara pannu.

      Izabella saka:

      – Megij, pagaidi. – Taču Megija jau ir pagriezusies un aizsteigusies projām.

      Harova kungs paberzē galvu.

      – Man nu jāiet, – viņš saka.

      Izabella pamāj un pēc īsa brīža paliek viena pati kambīzē, prātodama, kad nāksies saskarties ar neizbēgamajām sekām.

      Kambīzē gatavojas vakariņas, un gaļas sautējuma smarža iesūcas salonā, kur Izabella sēž viena pati ar savu šuvekli. Viņa šovakar ir pieļāvusi tik daudzas kļūdas un ir iztērējusi tik daudz laika, atārdot šķībos dūrienus, ka tikpat labi būtu varējusi vispār nesākt strādāt. Megija nekur nav redzama. Izabella sāk klusītēm cerēt, ka Megija būs nolēmusi paturēt pie sevis scēnu ar Harova kungu. Taču cerības mūžs nav ilgs, jo krēslā Arturs noducina lejā pa kāpnēm un pēc brīža jau stāv viņas priekšā, saraucis uzacis tik cieši, ka tās met drūmu ēnu viņam uz sejas. Izabella noliek malā savu šuvekli un mēģina nemirkšķināt acis un nesarauties, un nekādā ziņā neizrādīt, ka viņa zina, kas tūlīt sekos.

      – Kas noticis, Artur? – viņa jautā. Lai neļautu rokām drebēt, viņa paņem sērkociņu un iededzina eļļas lampiņu virs galvas, vieglītēm aizvērdama aizgriezni.

      Kādu brīdi Arturs nespēj izteikt ne vārda. Viņš spļaudās un šņākuļo, un tad beidzot ierunājas:

      – Es nepacietīšu, ka tu izrādi tādu uzmanību citiem vīriešiem.

      Izabella turpina izlikties izbrīnīta, taču jūt, kā iesāpas Megijas nodevība.

      – Tev tas nav jāpacieš ne tagad, ne kādu citu reizi, – viņa mierīgi nosaka.

      – Netēlo man te nevainīgo! – viņš kliedz, un Izabella iedomājas, ka visi, kas atrodas uz apakšējā klāja, no gaiteņa līdz komandas telpām to dzird. Lai arī kuģis ir simt sešdesmit pēdas garš, uz apakšējā klāja viss ir saspiests. Arturs, sapratis, ka nostāda sevi neērtā situācijā, pieklusina balsi. – Megija redzēja tevi kopā ar Harovu.

      – Harova kungs mani mierināja, – viņa saka. – Viņa pieskārienā nebija nekā vairāk par visparastāko cilvēcisko līdzjūtību.

      – Par ko viņš tevi mierināja? – Arturs to izrunā pārsteiguma pilnā balsī, patiešām uzskatīdams, ka viņai nav nekādas vajadzības pēc mierinājuma.

      Kādu svelošu naidu Izabella sajūt pret viņu šajā brīdī par viņa aklumu un absolūto līdzjūtības trūkumu.

      – Harova kungam nomira sieva. Man likās, ka viņš varētu saprast, ko es jūtu pēc Daniela nāves.

      – Tas, ko tu jūti, Izabella, nav nekas tāds, ko tev vajadzētu klāstīt svešiem vīriešiem uz…

      – Līdzcilvēkam, kurš arī ir saskāries ar smagu zaudējumu, – viņa saka, pārtraukdama vīru, lai arī zina, ka šo viņas paradumu Arturs necieš visvairāk. Izabella, tev vajadzētu vairāk klausīties un runāt daudz mazāk.

      Arturs vēl pašņākuļo, soļodams pa nelielo telpu, kurpēm klabot uz koka grīdas. Lietus un sarmas smarža ir spēcīga, un Izabella iedomājas par jūru, kas bez apstājas kuļ viļņus, un arī viņas pakrūtē kaut kas nebeidzami viļņojas.

      Visbeidzot Arturs nosaka:

      – Bērna nāve nav padarījusi tevi īpašu, Izabella. Tu tik un tā esi tikai sieviete, tāpat kā agrāk. Tu neesi pelnījusi nekādu īpašu apiešanos, un tu neesi pacēlusies pāri kārtīgas sabiedrības likumiem. – Viņa skatiens pievēršas sievas rokas locītavai. – Tu vismaz esi noņēmusi to bezgaumīgo lentīti.

      Izabella sabožas, taču neko nesaka.

      Arturs izrieš plecus, un viņa nāsis iedrebas.

      – Tev jāpaliek uz apakšējā klāja, līdz mēs sasniegsim Sidneju.

      – Ko? Nē!

      – Paliec salonā vai mūsu kajītē. Kavē laiku Megijai. Man vienalga, ko tu darīsi. Tikai netuvojies komandas locekļiem. Un nestaigā apkārt, pievērsdama uzmanību sev un savām vecajām brūcēm, kas sen jau ir sadzijušas.

      – Mana brūce nav sadzijusi! – viņa iekliedzas. Taču Arturs jau ir pagriezies un nozudis. Izabellai gribas iedurt viņam pierē savas šķēres, varbūt ierakstīt tajā Daniela vārdu, lai atgādinātu viņam par bērnu, kuru ir zaudējuši viņi abi. Izabella jūt, ka viņa jūk prātā. Ikviens nervs sašutumā dreb. Niknums kūsā viņā, virmojas zem ribām, ap sirdi. Viņa grib kaut ko vai kādu iznīcināt. Šobrīd tas ir Arturs, taču, ja durvīs parādītos Megija, tad Izabella labprāt izrēķinātos arī ar viņu. No kurienes nāk šīs vardarbības alkas? Reiz viņa bija tik maiga sieviete. Cik maigas bija viņas rokas, turot dēla vieglo, miniatūro ķermeni.

      Ieslodzīta uz apakšējā klāja. Sasmakušais gaiss un smakas no kravas nodalījuma, nemaz nerunājot par komandas telpām. Viņai būs nelabi. Taču Arturs neraizējas par to, ka viņai varētu būt nelabi. Kāpēc viņš vispār grib Izabellu paturēt, ja viņa sagādā tikai vilšanos un aizkaitinājumu? Kā viņš var izturēt, ka ir precējies ar Izabellu, ja reiz Izabella nespēj izturēt, ka ir precējusies ar Arturu?

      Izabella attopas, ka ir sažņaugusi šuvekli plaukstās, un adata ir iedūrusies viņas rokā. Viņa uzmanīgi to izņem, un tās vietā izveidojas ideāli apaļa asins pile. Izabella jūtas kā apburta, uzlūkojot asinis un savas plaukstas smalkās līnijas un rakstus. Viņa piespiež pirkstu līdzās sīkajai brūcītei, un bumbiņa pārvēršas lāsē un nopil pa viņas roku.

      Izbēgt.

      Viņa atrodas tālu prom no mājām. Ja viņa pazustu Austrālijā, kā Arturs viņu atrastu? Viņa varētu atrast iespēju aizbēgt uz Ameriku, kur dzīvo Viktorija. Un tagad plāns nobriest vēl vairāk. Māsa savā pēdējā vēstulē rakstīja, ka gaida bērnu. Izabella varētu aizvest viņai Daniela aproci, un, lai kā viņai negribētos to atdot, viņa gars varētu atdzīvoties māsas bērnā. Šajā brīdī, šīs domas piepešās pareizības pārņemta, viņa neko citu nevēlas vairāk par to.

      Izabella sajūt vieglumu pirmo reizi daudzu gadu laikā.

      Sestā nodaļa

      Izabella sēž gultā. Kajītes durvis ir ciet un aizbarikādētas ar lādi, kas ir pilna ar drēbēm. Viņai ir tintes pildspalva un papīra gabals, un viņa sastāda sarakstu ar priekšā izliktajām rotaslietām.

      1 rubīnu un briljantu rokassprādze

      1 zelta ķēdīte ar safīriem

      1 zelta ķēdīte ar pērlēm

      1 platīna ķēdīte ar pērlēm un ametistiem

      1 pāris briljantu un olivīna auskaru

      1 pāris franču opāla un zelta auskaru

      1 ungāru smaragda piespraude

      1 emaljēta piespraude ar briljantu

      1 platīna piespraude ar rubīniem un pērlēm

      1 mēnessakmens un briljantu gredzens

      1 safīra gredzens

      Tās ir visas vērtslietas, kas viņai pieder. Apavi un apģērbi nav tik viegli pārdodami, bet šīs rotaslietas gan. Visi šie priekšmeti ir saņemti dāvanā no vīra vai viņa ģimenes, taču Izabella neko no tā

Скачать книгу