LITMIR.BIZ

Скачать книгу

jau ilgāku laiku tur nejutos apmierināta. Saņēmu tavu ziņu. Kaut kas saistībā ar pastu? – Libija apķērās, ka soļo pa istabu, tāpēc lika sev apstāties un atbalstīties pret virtuves solu. Lazanjas smarža sāka piepildīt telpu.

      – Ak jā. Kaut kas nesaprotams. Es šķiroju dokumentus Marka kabinetā. Kā jau vari iedomāties, tas ir briesmīgi skumji.

      – Man ļoti žēl. Tas droši vien ir grūti. – Libija norija kaklā iespriedušos kamolu, nožēlodama, ka neatrodas Londonā un nevar izšķirot Marka papīrus, paturēt kaut ko par piemiņu no viņa, kaut vai tikai viņa rokraksta paraugu.

      – Mums visiem viņa briesmīgi pietrūkst, Libij.

      – Viņa ģimene…?

      – Neesmu redzējusi nevienu no meitenēm, lai gan, cik noprotu, vecākā ir stāvoklī. Šķiet, Emīlijai klājas labi. Viņa, protams, ir satriekta, taču kopš bērēm katru dienu ir darbā, un izskatās, ka viņa pārņems Marka darbu, vismaz pagaidām. Taču noskaidrosim pasta jautājumu. Esmu atradusi sešas vēstules, kas ir adresētas tev, bet nosūtītas uz Marka adresi.

      Marks nevienu no tām nav atvēris, tikai sabāzis atvilktnē.

      Libija jutās reizē satraukta un izbiedēta. Kāpēc lai kāds rakstītu viņai uz Marka adresi? Vai tas bija kāds pārsteigums, kuru Marks slēpa no viņas? Vai arī tā bija šantāža?

      – Vai uz tām ir atpakaļadrese?

      – Tās visas ir no vienas vietas. Uzņēmuma ar nosaukumu Ashey-Harris Holdings Austrālijā.

      Uzņēmums. Tātad tā nav šantāža, un droši vien arī nav nekāds slepens pārsteigums.

      – Man nav ne jausmas, kas viņi tādi ir un kāpēc rakstījuši man uz Marka adresi, Ketij, bet vai varu tev lūgt tās pārsūtīt man?

      – Protams, – viņa atbildēja.

      Libija iedeva Ketijai savu jauno adresi, negribīgi apjauzdama, ka pēc šīs telefona sarunas viņas saistība ar Marku atkal tiks aprauta.

      Taču tad Ketija ierunājās:

      – Ir vēl kaut kas, Libij, un es nezinu, ko tu teiksi, bet Emīlija sacīja, ka man vajadzētu pajautāt tev.

      Libijas pakrūtē savilkās kamols. Divpadsmit gadu laikā, cenšoties saglabāt savas attiecības slepenībā, viņa bija pieradusi baidīties no Marka sievas vārda.

      – Un kas tas būtu?

      – Reklāmas aģentūra zvanīja, lai turpinātu mūsu sadarbību, bet, kad mēs atklājām, ka tevis tur vairs nav, mēs nepagarinājām līgumu uz šo gadu. Emīlija uzstāja, ka mums jājautā tev, vai tu nevarētu sagatavot mūsu katalogu, strādājot uz līguma pamata. Es zinu, varbūt tev ir iemesli, kuru dēļ tu vairs nevēlies darīt šo darbu, bet…

      – Jā! – Libija sacīja. – Es labprāt.

      – Lieliski! Emīlija ļoti priecāsies. Viņa ļoti apbrīno tavu darbu.

      – Vai tiešām? – Marks nekad nebija pieminējis Emīlijas vārdu, ja varēja no tā izvairīties. Libija jutās gandrīz vai atmaskota.

      – Divpadsmit gadi vienā darbā, Libij. Tu tiki augstu vērtēta “Vinterbornu juvelieros”. Tagad, kad Marks ir miris, mēs gribētu turpināt sadarbību.

      – Jūtos ļoti pagodināta. Es… – Libija atcerējās, ka viņai nav datora, interneta pieslēguma, elektroniskā pasta adreses. – Vai varat man dot nedēļu laika? Es tikai nupat iekārtoju savu jauno biroju te un…

      – Protams. Piezvani mums, kad būsi gatava, un pasūtījums ir tavs.

      Viņas atvadījās tieši tajā brīdī, kad nopīkstēja mikroviļņu krāsns taimeris, taču Libija neizņēma vakariņas. Viņa stāvēja virtuvē, lūkodamās ārā pa logu uz satumstošajām debesīm, izjuzdama attālumu starp savu veco un jauno dzīvi. Marks bija un mūžam paliks miljoniem gaismas gadu attālumā. Taču tad viņa izslējās un lika sev beigt gausties. Ko Marks viņai novēlētu, ja atrastos te? Lai viņa izlīgtu ar māsu? Nu, pagaidām tas nebija izdevies, taču viņai bija cerības. Atrisinātu Vinterbornu ģimenes noslēpumu? Nelikās ticami, ka Libija to spētu, tomēr viņa noteikti aizbrauks uz Vinterbornu pludmali, lai ieraudzītu to pati savām acīm. Tātad rīt.

      Viņa izbrauca uzreiz pēc astoņiem. Parīzes satiksme nekad nebija tāda kā šeit sastrēgumstundās. Patiesībā Bākas līcī nekad nebija sastrēgumu. Pāris automašīnas gaidīja pie iebrauktuves aplī, un pāris riteņbraucēji minās pa celiņu gar liedagu, bet nekā cita. Libija atcerējās pārpildītās metro platformas, svešu cigarešu dūmu vai spēcīgu smaržu ostīšanu, pastāvīgo automašīnu taurēšanu, kad neprātīgie Parīzes šoferi centās paspraukties cits citam garām šaurajās Parīzes ieliņās. Viņa nolaida automašīnas logu un ieelpoja jūras gaisu un saules starus. Brauciens uz ziemeļiem prasīja nepilnu stundu pa taisnu šoseju, ko ieskāva cukurniedru lauki.

      Vinterbornu pludmale bija mazāka par Bākas līci: sīks ciems mežāja ielenkumā, plašs, pamests liedags un universālveikals, kas pie reizes pildīja arī tūristu informācijas centra funkciju. Libija apstājās, lai nopirktu šokolādes tāfelīti un sulu un paņēma brošūru par aktivitātēm līcī.

      Vai gribat atrast pazudušos dārgumus? Nirstiet līdz “Aurorai”! Libija pāršķīra brošūras lapu un to izpētīja. Spriežot pēc kartes, niršanas uzņēmuma īpašnieks dzīvoja četras mājas tālāk. Libijas telefons te neatradās zonā, tāpēc viņa nolēma to apciemot. Libija sekoja kartes norādījumiem karstajos saules staros un drīz vien atradās pie dēļiem apšūtas mājas ar lielu motorlaivu un treileri ārpusē. Ja laiva bija šeit, tātad īpašnieks būs mājās.

      Libija devās uz priekšu pa celiņu, kad puskails vīrietis ar milzīgu vēderu parādījās aiz laivas un uzsauca viņai:

      – Šodien niršanas nebūs.

      Libija pasmaidīja.

      – Es negribu nirt. Tikai gribēju jums uzdot dažus jautājumus, – viņa sacīja. – Vai jums ir dažas minūtes laika?

      Viņš noslaucīja rokas netīrā lupatā. Izskatījās, ka viņš ir ķimerējies ap laivas motoru.

      – Ko jūs gribat zināt?

      – Par kuģa katastrofu.

      Viņš pamāja.

      – Paklau, mīļā, mana laiva nedēļu nebija lietojama. Esmu zaudējis kaudzi naudas. Maksā man piecdesmit zaļos, un es tev pagatavošu kafijas tasi un izstāstīšu visu, ko zinu. Pakalpojuma maksa.

      Libija papleta rokas.

      – Bez šaubām. Taču tai vajadzētu būt labai kafijai.

      Vīrietis pasmaidīja un pasniedza gaļīgu plaukstu rokasspiedienam.

      – Es esmu Greiems Bīrss.

      – Libija Sleitere. Priecājos iepazīties.

      Viņš uzveda viešņu augšā cauri gaišai, plašai dzīvojamajai istabai un tad apsēdināja uz krēsla plašā verandā ar skatu uz okeānu pāri krūmiem. Saule sildīja Libijas plecus, un viņa nožēloja, ka nav ieziedusies ar pretiedeguma krēmu. Viņa pastūma krēslu pēc iespējas tuvāk sienai, lai izvairītos no saules.

      Libija nespēja iztēloties, kā var izbaudīt rīta kafiju miklajā karstumā ar smilšu mušiņām visās malās, taču, kad kafija tika atnesta, tā bija lieliska. Tieši pareizajā stiprumā, pasniegta lielā, baltā krūzē ar biezu pienu un mango maizes nūjiņām uzkodās. Brīdi pa brīdim no okeāna atlidoja vējiņš, atvēsinot Libijas ādu un sapurinot matus. Šī kafija ļoti atšķīrās no tās, kuru viņa kopā ar Marku dzēra Parīzē, taču šī atšķirība bija patīkama.

      Greiems

Скачать книгу