LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Atkal. Gaisma, tik tikko pamanāma pirmsausmas pelēkumā, nozib cauri mākoņiem un pazūd.

      Bāka. Jēga atgriežas. Apņēmība nostiprinās. Cerība ir atdzimusi.

      Jo, ja kaut kur ir bāka, tur jābūt arī bākas uzraugam.

      Liedags ir nebeidzams. Jūra šodien ir gandrīz vai smaragda krāsā, un putu cepures ir baltākas par tikko uzsnigušu sniegu. Jūra viļņojas un krāc, un Izabella sper soli pēc soļa, vilkdama savu nešļavu sev līdzi pa smiltīm. Iešanas un apstāšanās ritms sāk mainīties. Strautiņi gadās ceļā pietiekoši bieži, lai viņu nemocītu slāpes, un tagad viņa zina, kuras ogas un augļi ir ēdami, lai arī tie ir cieti un sausi. Tomēr Izabella ir tikai cilvēks. Viņa nogurst. Pārtraukumi kļūst garāki. Iešana lēnāka, attālumi īsāki. Staigāšana pārvēršas tipināšanā, šļūkāšanā, krišanā, aizķeroties ar ceļgaliem smiltīs. Izabella cenšas mazliet pavirzīties uz priekšu katru dienu, starp vēlu pēcpusdienu un nakts iestāšanos, lēnām, taupot spēkus. Milzīgs, sāpīgs tukšums viņu apņem, pārņem, iemitinās viņā. Viena, viena, okeāns šķiet sakām. Viena, viena. Lēnām, smagnēji, nebeidzami. Staigājot viņa klusē, bet apstājoties runā, nezinādama, ko runāt. Izabella izdzird pati savu balsi un satraucas. Kāpēc viņa runā? Ko viņa saka? Viņa liek sev apstāties, taču pēc dažām minūtēm atkal izdzird savu balsi. Izabella ļauj sev turpināt runāšanu. Viņa ir pārāk nogurusi, lai kontrolētu savas domas. Koncentrēšanās pazūd, prāts atveras, un viņa spēj saskatīt pāri pasaulei milzu zobratus un spožo, karsto patiesību par tās bezjēdzību. Tagad, kad Izabella ir to pieredzējusi, viņa zina, ka vienmēr to sajutīs sevī. Varbūt kādu dienu pie viņas atkal atgriezīsies drošība, ēdiens, pat laime, taču nu jau ir par vēlu. Viņa jau zina patiesību par dzīvi.

      Viņas rokas smeldz. Viņa turpina soļot.

      Viņa turpina soļot.

      Izabella neskaita dienas. Viņa atsakās atgriezties pie tām savā prātā, jo, to darot, viņa var sajust pulsējošo pārgurumu, izmisīgās bailes, ka dienvidos patiesībā var nekā nebūt. Galīgi nekā. Naktis ir skaidras bez mākoņiem, kas atstarotu gaismu, tāpēc Izabella vairs to neredz. Viņa allaž bijusi pazīstama ar savu pārmērīgi dzīvo iztēli: iespējams, bāka bija iedoma. Katru dienu, pirms sākt soļot, Izabella pieiet pie siltā jūras ūdens, lai noskalotu seju, nomazgātu rētas, saņemtu drosmi un ļautu tam sevi kādu brītiņu pašūpot. Viņas kleita, kas reiz bija labu labā iešanai uz pilsētu, ir kļuvusi stērbeļaina un bezformīga, aplipusi ar asinīm un netīrumiem. Tā plīvo ap viņu gluži kā milzu medūza. Izabella aizver acis, sajūt jūras viļņošanos. Tad atver tās un palūkojas uz dienvidiem.

      Un šajā dienā viņa to ierauga. Viņa ierauga to skaidri un gaiši ar savām acīm, nevis kā iedomu vīziju mākoņos.

      Gaismu. Bāka ir atdzīvojusies miglainā attālumā.

      Izabella metas laukā no ūdens, kura svars padara viņu smagnēju un lēnu. Viņa vairs nejūtas izsalkusi, nogurusi vai savainota. Viņa ir apņēmusies nokļūt līdz bākai. Līdz tai tagad ir atlikušas kādas piecpadsmit jūdzes. Varbūt viņa varētu to sasniegt rīt, pirms tā atkal atdzīvosies.

      Un pēc tam lai notiek kas notikdams.

      Aiz satraukuma Izabella nespēj aizmigt. Viņa apspiež vēlēšanos iet visu nakti, jo zina, ka nespēs to paveikt nesabrūkot. Visbeidzot viņa iesnaužas. Pamodusies viņa to ierauga. Zemesrags aicina, ietinies vieglā jūras miglā. Tagad viņa saskata sarkanbalto bāku. Tā nepavisam nav tālu. Izabella savāc augļus un iedzer ūdeni no strauta, taču grib ātrāk doties ceļā, pat saulē un svelmē, līdz spēku izsīkumam. Ceļa gals nu ir saskatāms.

      Pamazām vien, iedama lēnā solī, bieži atpūzdamās, viņa dodas uz priekšu pa liedagu.

      Tomēr Izabella nespēj to pieveikt. Vienā dienā ne. Ja viņa justos labi, neko nenestu un staigātu augsto ozolu ēnā, tad varbūt. Taču Izabella baidās, ka var sevi nobeigt ar pārpūli. Vēl pirms pusdienām viņa atkal patveras mežā. Vēlā pēcpusdienā atkal dodas ceļā. Viņa ierauga iedegamies gaismu un grib šņukstēt. Ap šo laiku viņa bija vēlējusies atrasties tur. Izabella negrib mirt, būdama tik tuvu glābiņam.

      Viņa guļ ilgi un pamatīgi. Viņas ķermenis ir sasniedzis spēku robežu. Izabella nevar riskēt ar iešanu karstumā, tāpēc nogaida visu dienu un ceļas kājās tikai tad, kad saule ir pavirzījusies uz rietumiem. Viņas kājas atgādina želeju, pēdas sūrst. Viņa izslienas, satver neciešamo virvi. Vēl mazliet, vēl mazliet.

      Labā kāja. Kreisā kāja. Liedags kļūst aizvien akmeņaināks, viņai tuvojoties bākai. Labā kāja. Kreisā kāja. Katrs solis prasa veselu mūžību. Dzīvo, Izabella, viņa bargi sev pavēl. Nesabrūc tagad.

      Bāku iespējams sasniegt tikai pa akmeņainu nogāzi apmēram desmit pēdu augstumā. Izabella apsver iespēju apiet apkārt pa krūmāju, taču baidās, ka var nomaldīties, ja līdzās nebūs okeāna piekrastes. Viņa atkal uzsien koka kasti sev uz muguras un sāk kāpt.

      Apkārt nolaižas krēsla. Kaijas riņķo gaisā, un jūras brīze kļūst svaiga. Izabella ir pieliekusies un meklē taciņu pāri akmeņiem ar kailām rokām un basām kājām, elsodama, vaidēdama. Viņa paklūp, sasveras un nobrāž savu savainoto roku uz asa akmens. Taču tagad nekas nespēj viņu apturēt, pat ne jaunas asinis. Uz priekšu, uz priekšu. Augšā un augšā. Līdz beidzot viņa ir nonākusi virsotnē, un bāka atdzīvojas tieši tajā brīdī, kad Izabella to uzlūko. Viņas signāluguns tumsā. Nu viņa ir te. Tagad viss būs labi.

      Tā tam jābūt.

      Viņas galva griežas. Ausīs zvana.

      Viņa apiet apkārt bākai ar svina pielietām kājām un atrod tai līdzās nelielu kotedžu, drīzāk koka kasti, kas uzbūvēta bākas malā. Viņa saņem pēdējo spēku, lai paceltu roku un vārgi pieklauvētu pie durvīm. Izabella baiļojas, ka atbildes nebūs, tāpēc nogaida tikai dažas sekundes, lai klauvētu atkal. Šoreiz viņa arī uzsauc:

      – Palīgā! – Pašas balss ir tik vārga, ka tā viņu izbiedē. – Man ir vajadzīga palīdzība. – Izabella apjauš, ka ir atstājusi asiņu pēdas uz durvīm no savainotās rokas. Viņa to pagriež otrādi. Asinis pustumsā izskatās tumšas.

      Durvis atveras. Izabella ielūkojas gara, stiegraina, apmēram četrdesmit gadus veca vīrieša melnajās acīs, kas ieplešas, ieraugot viņu.

      – Lūdzu, lūdzu, – viņa saka. Tas ir vienīgais, ko viņa var pateikt. Pārējie vārdi ir izgaisuši, un nu viņa krīt uz priekšu, sabrukdama uz ceļiem. Vīrietis satver Izabellu savās spēcīgajās rokās, paceļ augšā un ievelk iekšā. Viņa neskaidri pamana krēslainu telpu, gaismas zibšņus, un tad viss kļūst pelēks.

      Kad Izabella atver acis, ir nakts. Deg svece, un viņa guļ mazā gultā uz raupjām segām.

      Viņa samirkšķina acis, cenzdamās saprast, kur atrodas. Uz ķeblīša līdzās gultai sēž bārdains vīrietis ar nopietnu sejas izteiksmi. Bākas uzraugs. Viņa beidzot ir nonākusi līdz bākai. Izabella atviegloti nopūšas.

      – Kā jūs sauc? – viņš uzmanīgi iejautājas.

      Izabella atver muti, lai nosauktu savu vārdu, taču tad apraujas. Ko tad, ja Vinterborni viņu meklēs?

      – Mērija Harova, – viņa saka.

      – Kā jūs domājat, vai spēsiet piecelties, Mērija Harova? Man ir zupa, maize un tīrs ūdens. Jums ir jāpaēd, lai atgūtu spēkus.

      – Cik ilgi es gulēju?

      – Sešas stundas. Ir jau gandrīz pusnakts.

      Izabella apsēžas un piesardzīgi noliek kājas uz zemes.

      – Ļaujiet man jums palīdzēt, – vīrietis saka. Aplicis vienu roku viņai ap vidukli,

Скачать книгу