LITMIR.BIZ

Скачать книгу

Liza šodien bija atcēlusi savu maiņu un palika pie manis. Man bija jāsteidzas pie viņas. Es negribēju viņu atstāt vienu pārāk ilgi. Ejot pa universitātes lieveņu, es gandrīz izmetu telefonu no rokām, kad tas ievibrēja. Kāds zvanīja. Man bija tik slikti no šiem anonīmajiem zvaniem. Un tas viss tikai tāpēc, ka biju pārāk slinks, lai kontaktos ierakstītu dažus pazīstamus cilvēkus.

      – Es klausos, – man bija tik neērti runāt. Man rokās bija mācību grāmatas, somā – soma un maiņas kurpes.

      – Tu taču grasies man pastāstīt, vai ne? – Tas bija viņš. Un viņš atpazina mana telefona numuru. Viņš ir tik ātrs.

      – Es tev pateikšu, nē, – es atcirtu. – Es nebaidos no taviem tukšajiem draudiem, – es atmetu zvanu. Lai viņu sūda. Viss, ko viņš prot, ir runāt. Man ir apnicis no visām šīm runām.

      7.nodaļa. Iespējamā patiesība

      Liza kā parasti sēdēja pie loga, bet viņa nesmēķēja. Šķiet, viņa bija aizmirsusi paņemt līdzi cigaretes. Tā būs labāk. Viņa ir nervoza, bet es domāju, ka varēšu tikt galā arī bez šīm lietām. Kaut kā domāju, ka viņa jau būs aizgājusi, kad es atgriezīšos, bet viņa droši vien bija pamatīgi sašutusi uz Maiku. Viņa uzreiz pat nepagrieza galvu pret mani. Viņa bija aizdomājusies. Es nolieku iepirkumu maisiņu uz galda, un tikai tad viņa saraustījās.

      – Sveiki, – viņa izkliedza. – Es padomāju un… Atvainojos par šo ainu, – Maiks jau bija atvainojies, un ar to man pietika. Viņi man nav sveši. Maiks mani reiz izglāba no garnadžiem, un Liza mani nepameta, kad es salauzu kāju. Es viņiem esmu parādā pateicību, tā teikt.

      – Ak, nāc, – es atvairīju roku, sākot izņemt saturu no somas. – Es nopirku tev šokolādes tāfelīti ar ķiršiem, tieši tādu, kādu tu mīli. Izdzersim tēju, – es nolēmu viņu uzmundrināt ar pievilcīgu piedāvājumu. – Vai Maiks zvanīja? – nejauši pajautāju viņai, un viņa paskatījās uz mani tā, it kā es būtu pieminējusi velnu. – Viņš nožēlo grēkus, un es domāju, ka jums abiem vajadzētu aprunāties, – es apsolīju Mikam, ka mīkstināšu situāciju.

      – Viņš piezvanīja. Es labāk šovakar palikšu pie tevis. Es negribu viņu redzēt, – Liza pakratīja galvu. – Viņš varēja viņu atgrūst, turēt aiz rokas, bet viņš viņam nesita pa seju, – dusmīgi sacīja Liza. – Labi, ar to pietiek. Labāk lai es tagad nepieņemu sasteigtu lēmumu, – viņa teica.

      Es ātri uzlikšu tējkannu uz plīts, izspiedu šokolādes tāfelīti, un mēs apēdām pusi no tās, pirms tēja bija gatava. Tā man gadās katru reizi. Neatkarīgi no tā, cik labi mēs sēdējāmies, es zināju, ka Maiks pēc viņas nāks. Bet es rēķinos, ka mums bija laiks līdz vakaram, un tas atdzisīs.

      – Starp citu, Eileen, man ir dažas ziņas. Tas ir žēl, bet tev vajadzētu zināt. Varbūt tā ir taisnība, varbūt nav, – es baidos no jaunumiem, tāpēc, lejot tēju krūzītē, tējkanna aizskanēja pret krūzes malu, un es nevarēju sagaidīt, kad Liza turpinās. – Runa ir par Stīvu.

      – Ko?» Es uzlikšu tējkannu uz plīts un strauji pagriezos pret meiteni, kuras sejas izteiksme bija tāda, it kā viņa būtu bēru ceremonijā. – Ko tu uzzināji? Pastāsti man, – es atmetu dvieli malā un ātri apsēdos blakus Lizai.

      – Nezinu, vai tieši to Maiks domāja, – Liza izstiepās, skatoties man tieši acīs. – Bet viens avots man stāsta, ka viņš ir… slepkava, – Lizbetas vārdi nāca no zila gaisa. Labi, ka es sēdēju krēslā, citādi būtu apstulbusi.

      – Ko?! – Es noliecos uz priekšu pret Līzi, apstulbusi par šo ziņu. – Uzbrucējs?!

      – Precīzāk, profesionāls slepkava, – es zinu, kas tie ir. Ne par to es runāju. – Atkārtoju, es nevaru galvot par šo informāciju. Bet viņš acīmredzot nav viegls.

      – Tā ir muļķība, – es nopriecājos, raustīdamies no krēsla. Jā, es biju nervozs, lai gan neticēju. – Ja viņš būtu slepkava, neviens par to nezinātu. Vai arī šie cilvēki ātri pazustu. Tas ir nelikumīgi, – es noapaļoju acis, izplešot rokas sānos. – Tas nevar būt taisnība. Jā, viņš ir noslēpumains un dīvains, bet viņš noteikti nav slepkava, – es grozīju galvu no vienas puses uz otru, cenšoties pārliecināt sevi par patiesību.

      – Ja viņu neuztrauc tādas sīkumainas lietas par to, ka kāds viņu tur aizdomās vai pat zina par viņu, tad viņš ir pilntiesīgs slepkava un viņam vienkārši nerūp bariņš idiotu, kas par viņu runā. Iestādes piever acis. Viņš, iespējams, kādam strādā, un viņam ir jumts. Štāba slepkavas nav no tiem, kas vienkārši uzkāpj uz jumta un šauj pēc pavēles.» Un no kurienes viņa to zina. – Viņi ir asinskrējēji. Viņi darbojas paši. Viņiem vienkārši pasaka vārdu, varbūt iedod fotogrāfiju, un viņi dodas darīt savu darbu. Viņi ir gudri un disciplinēti. Viņi pamana visu līdz sīkākajai detaļai, netiek pieķerti, neatstāj pēdas un tāpēc ir neuzkrītoši.

      Atceros, ka Liza gribēja iet uz policijas akadēmiju, bet es nenojautu, ka viņa kaut kā bija izlasījusi šo informāciju. Nē, tas viss ir muļķības.

      – Viņš ir divdesmitgadnieks. Kāds slepkava viņš ir? Tas nav mans priekšstats par slepkavu. Man tie ir pieauguši vīrieši ar bārdām un grumbām uz pieres, – tā es iztēlojos cilvēkus šajā profesijā.

      – Nē, tu esi piedzimis vakar, – Lizbeta pasmaidīja. – Es nezināju, vai ar to viņi nodarbojas no sešpadsmit vai vismaz astoņpadsmit gadu vecuma. Mani tādas lietas neinteresē. – Vai jūs redzējāt viņa acis? Stīvu? – Liza nedaudz noliecās uz priekšu, un es nobijos.

      – Redzēju, – es vāji klanījos un smagi noriju.

      – Tās ir tādas, it kā viņš jau būtu nodzīvojis visu savu dzīvi. Skaists un draņķīgs vienlaikus – tik velnišķīgi patiess. – Var teikt, ka šis vīrietis no nekā nebaidās – iespējams, ka baidās. – Kas liek uzdot jautājumu, kāpēc slepkavam būtu vajadzīga sieva?

      Jautājums, kas mani moka jau vairākas dienas. Es tam visam neticēju, bet mana sirds iedeva ritmu, kas var sacensties ar kolibri. Manas krūtis pacēlās un nokrita līdzi maniem trokšņainajiem aizsmakumiem.

      – Vai jūs domājat, ka viņš cenšas mani nogalināt? – pajautāju draudzenei trīcošā balsī, rokās cieši saspiežot karoti. – Vai tieši uz to tu tiecies?

      – Ja viņš gribētu tevi nogalināt, tu jau būtu aizgājusi, – es pateicu, paldies, ka mani nomierināja. Tam ir jēga. – Bet, ja viņš ir tāds, kā mēs domājam, ka viņš ir… Viņš neatlaidīsies, un tu viņam tiešām esi kaut kam vajadzīga. Tu viņam esi vajadzīga. Jo viņš netērētu laiku ar meiteni, kura tik izmisīgi vēlas aizbēgt. Viņš viegli varētu atrast kādu, kas būtu pieejama viņa mērķim. Tas viņam neaizņemtu daudz laika. Uzbrucējs ar labu izskatu nepārprotami ir veiksminieks.

      Nē, man galva griežas. Es skraidu pa virtuvi kā traka. Es atkal sāku grauzt nagus. Tas ir velnišķīgi stulbs ieradums, un es to biju darījusi tikai vakar. Atkal es tam neticu.

      – Liza, tā ir muļķība, – es teicu, neprātīgi smaidot. – Kas tev to teica?

      – Šons Krofts, – viņa teica bez ierunām. – Šodien es ar viņu runāju pa telefonu. Es tikai nejauši pajautāju par vakardienu. Viņš arī vakar vakarā bija turpat pie bāra. Mēs nonācām pie jūsu slepkavas, un viņam, šķiet, tiešām ir daudz vārdu. Es saprotu, kāpēc viņš tos gribēja, – sacīja Liza un tad apstājās. – Maiks gribēja mūs pasargāt, tāpēc viņš mums to arī neteica. Es esmu dusmīga uz viņu, uz to briesmoni, bet viņš rīkojās pareizi. Tāpēc nestāstiet viņam par to. Tā būs labāk.

      Un

Скачать книгу