LITMIR.BIZ

Скачать книгу

no šāda attāluma, – es viņam teicu. – Ja vien tu neesi tāds attīstīts briesmonis kā tu, – es dusmīgi sacīju, rādīdams uz viņu ar pirkstu.

      – Man tas patika, – Stīvs ar smaidu pieskārās.

      – Kas tev patika? – Es nopriecājos, būdams gatavs jebkurā brīdī uzbrukt trakajam vīrietim.

      – Tu apakšveļā, un tas, kas sekoja pēc tam, – viņam tagad vajadzēja klusēt, bet viņš turpināja mani izsmiet. – Nedomā par to. Es neesmu šajā lietā. Tu pats mani izprovocēji, piedāvājot uzminēt šādu smalkjūtību. Uzmanies, ko tu saki un ko vēlies.

      – Jūs gribat teikt, ka nekad nevienam citam tā neesat darījis? – Es pasmaidīju, tam, protams, neticot.

      – Man tiešām nav laika. Turklāt es neesmu pusaudzis, kas lūkos uz meitenēm pa logiem. Man tas nemaz nepatīk, – es varēju teikt. – Taču tā bija laba doma izspiegot manu nākamo sievu. Es gribēju atrisināt tavu noslēpumu, – es teicu, un tad es uzvārījos.

      Es piecēlos no krēsla un uzkāpu pāri galdam pie šī trakā vīrieša, kurš tobrīd postīja manu dzīvi. Es plānoju viņu sist ar rokām, līdz tās asiņoja, bet viņš neļāva man sist ne reizi. Pagāja tikai pāris sekundes, un es jau gulēju ar muguru uz galda, plaukstām piesprādzējies pie viņa. Tas nesāpēja, bet nebija nekāda veida, lai es atbrīvotos. Klusu un skatienu. Nez, vai viņš tagad vēlas mani nogalināt.

      – Kāpēc tu mani gribi? – Es klusu atbildēju, vērojot, kā viņa acis pārlaidās pa manu seju. – Es esmu tikai meitene. Man nav nekā, ko tev piedāvāt. Es nekādi nevaru tev palīdzēt. Es neesmu tam piedzimusi, – es, šķiet, mēģināju viņam likt saprast, ka tas neizdosies.

      – Tā ir taisnība, Eileen, – Stīvs piekrita, pievēršot man sāpīgu skatienu. – Tu esi piedzimis, lai tev būtu ģimene. Ne tam,» es negaidīju, ka viņš to pateiks. – Bet tevi kaut kas maldina. Tev ir kaut kas, ko man piedāvāt.

      – Es tā nedomāju, – es pagriezu galvu uz gludā galda.

      – Nav nekādas misijas, Eilen, – Stīvs smaidīgi sacīja, atlaižot vīriņu. – Tev nekas nav jādara. Es tevi nekādā veidā nesagatavoju. Viss, kas tev jādara, ir jācieš mana sabiedrība. Tev nav jābaidās no nekā manā tuvumā. Vienkārši paraksties, un tu jutīsies labāk, – viņš saka maigi, hipnotizējot mani ar laipnu, bet neīstu skatienu. Viņš kaut ko slēpj. Tā tas nemaz nav.

      – Es tam nevaru piekrist, – es nostājos uz vietas. – Lūdzu, nepieskaries man. Tu mani biedēsi, – lūdzu viņu, pamanot izmaiņas viņa skatienā. – Es nevēlos, lai mani pieskaras kāds, kurš nogalina. Uzskatiet to par manu principu.

      Es negaidīju, ka viņš tagad atlaidīs manas rokas. Domāju, ka viņš turpinās mēģināt mani pierunāt, bet viņš darīja ko citu, it kā būtu bijis man ļauns vai arī uzskatīja to par izaicinājumu.

      – Vai jūs domājat, ka mans pieskāriens atšķirsies no citiem? – Stīvs maigi pajautāja, noliecies tuvu manai sejai. – Varbūt tev tie patiks, – sacīja Stīvs, viegli paberzējot degunu pret manu kreiso vaigu. Es jutos tā, it kā mani būtu aplaistījusi ar ledainu ūdeni. – Es negrasos tevi sāpināt, – viņš sacīja, piespiedu kārtā pieskaras ar lūpām manām.

      Tikai pēc dažiem mirkļiem es sapratu, ka tas patiešām notiek, un sāku raustīties. Taču viņa rokas ir tik spēcīgas, ka nav pat vērts mēģināt. Es tikai zaudēju spēku. Jā, viņa skūpsts nebija kā kaut kas briesmīgs, gluži pretēji, kaut kas jutekliskāks un karstāks, bet es zināju, ka nupat esmu saskārusies ar briesmoni, kas varētu būt pavedinošs vai pat vilinošs.

      Tagad es biju tādā stāvoklī, ka vienkārši nespēju turpināt cīnīties ar viņu.

      – Redzi, nekas tāds, – Stīvs atkāpās no manis, tad paņēma manu roku un ar visu savu ķermeni palīdzēja man piecelties no galda. – Tu zināsi, kāpēc es izvēlējos tevi. Līdz semestra beigām tu zināsi, – viņš man apsolīja. – Ticiet man, runa nebija par to, ka jūs man patiktu. Es negrasījos apprecēties un sabojāt kādam dzīvi. Pat ne kādam, kuru es nemīlētu.

      – Bet tu man to izkropļoji bez sirdsapziņas pārmetumiem, – es dusmīgi parūpējos. – Es neesmu slikts cilvēks un neesmu to pelnījusi, – es domāju. Es nekad mūžā nevienam neko sliktu neesmu nodarījusi. Es vienmēr biju labā pusē, un šajā ziņā es biju līdzīgs savam tēvam.

      – Es zinu visu par tevi. Nedari tā, Eileen, – es sāku viņam apnikt, un drīz vien viņam apniks mani pierunāt. – Ir divpadsmit naktī. Vienkārši ar to beigsim, un es personīgi aizvedīšu tevi mājās, – es gribēju doties mājās, bet ne par šādu cenu. – Nevajag dusmoties uz sevi par bezspēcību. Jums patiešām nav izvēles. Vienkārši tagad parakstiet, un kļūs tikai vieglāk. Turpmāk būs labi, un es jūs atlaidīšu, tiklīdz pienāks laiks. Jums ir mans vārds.

      10.nodaļa. Slēpta atzīšanās un viņas bezcerība

      Es lēnām nokāpu no galda un atkāpos no vīrieša, no kura baidījos. Viņš droši vien domāja, ka esmu padevusies un ka klusēšana ir piekrišanas zīme, tāpēc izvilka no mapes jaunu dokumentu kopiju. Es īsi ieskatījos papīros, pēc tam pievērsos viņam ar pārbaudošu skatienu.

      – Jums jāparakstās divās vietās, – Stīvs paskaidroja, atdalot papīra lapas. – Nāc, Eileen. Tas ir tik vienkārši. Divi paraksti, – viņš uzspieda man.

      – Vispirms saki man patiesību, – es pieprasīju. Tas viss ir tik aizplīvurots, un man ir jāzina patiesība. – Vai tu esi slepkava? Vai jūs nogalināt cilvēkus?

      Stīvs atkāpās no loga. Nedaudz vēlāk viņš novērsās no manis. Es sastingstu, vērojot, kā viņš stāv pie loga un skatās lejup. Klusums mani nomāca. Man gribējās atkal kliegt un nolādēt viņu, bet es turpināju stāvēt, klusējot un skatoties viņam uz muguru. Kāpēc viņš neko nesaka? Vai tik bezbailīgam vīrietim ir tik grūti atzīties?

      – Tikai tiem, kas to ir pelnījuši, – Stīvs pagriezās pret mani. – Kas zina, iespējams, es būtu izglābusi vēl vairāk dzīvību, atbrīvojot pasauli no viņiem. Viņi varēja iet pa jūsu ielu un ievainot jūs vai jūsu ģimeni. Varēja notikt jebkas, tas ir tas, ko tas nozīmē.

      – Tātad jūs atzīstaties? – Es saspringstu. Viņš neko neteica, un mani plosīja dusmas. – Lai kas viņi būtu, ne jūsu ziņā ir izlemt, kurš paliks dzīvs un kurš mirs. Vai arī ne tas, kam tu strādā, – es sūkstījos. – Man bija saglabājusies zināma cerība, ka nekas no tā nav taisnība. Degt ellē, – es pietuvoju roku pie lūpām un ar spēku noslaucīju viņa skūpstu. Viņš nevarēja nepamanīt.

      – Pagaidi vēl mazliet, Eileen, – viņš soļoja man pretī ar nosvērtu gaitu, un es atkāpos. – Es sadegšu. Cilvēki manā profesijā nedzīvo pārāk ilgi, – es varēju nojaust, kāpēc. – Neuztraucieties, es sabiedrības acīs esmu tīrs, un man nav vajadzības slēpties. Man vienalga, ko par mani saka cilvēki, kuriem nav nekā labāka, ko darīt. Viņiem nav nekādu pierādījumu.

      – Es esmu dzīvs pierādījums. Tu man atzinies, – es viņam rāvos, atkāpjoties malā, lai viņš mani nevirzītu stūrī.

      – Tu mani nepārdosi un klusēsi. Tā ir svarīga mūsu vienošanās daļa, – Stīvs pēkšņi atkal bija nopietns. – Ticiet man, jūs tikai nodarīsiet sev pāri, ja darīsiet kādu muļķību.

      – Cik tādu bija, Stīvs? Upuri? – Es turpināju mēģināt no viņa visu izvilināt. – Cik ilgi jūs to darāt?

      – Trīs gadus, – viņš neatbildēja uz pirmo jautājumu. – Jūs

Скачать книгу