LITMIR.BIZ

Скачать книгу

lejot tēju tasītēs. – Teik Šonam, ka viņš ir dīdītājs un vairs viņu neklausies.

      – Es tam arī īsti neticu. Varbūt viņš atkal izdomā. Viņš man nekad nav teicis, no kurienes viņš to zina. Viņš to tikai vārdos apstiprināja, un tagad viņa pati tam netic. Man ir tik liels atvieglojums. – Bet, ja tā ir taisnība, man droši vien vajadzētu piepildīt savu sen loloto sapni un uzrakstīt grāmatu. Vai jūs zināt, kā tā varētu saukties? – Lizbeta smējās, smieklos atgāžot galvu atpakaļ.

      – Un kā tā varētu saukties? – Es pasmaidīju, noliekot krūzes uz galda.

      – Killera sieva, – diženiski sacīja Liza, pavadot savus vārdus ar plašu smaidu.

      – Stulba, – es pārmetu acis. – Tad es uzrakstīšu grāmatu ar nosaukumu «Traka un histēriska,» viņa teica, metot man virsū maizes gabalu.

      – Ejdams tu, Klopfer, – smējās Līza, sākot jokojoties ar mani cīnīties. Mēs gandrīz izlējām tēju. – Tu tomēr esi uzmanīgs. Viņš var likt arī tev to darīt. Ja viņš ir tāds, par kādu mēs domājam, ka viņš ir. Šādi cilvēki parasti ir aukstasinīgi, bet, ja tu traucēsi un būsi spītīgs, viņš tevi nošaus, – viņa atkal sacīja. – Viņa to teica tā, it kā būtu uz teātra skatuves un spēlētu kādu lomu.

      – Tā drīzāk teiktu tavs Maiks, – es iebildu, liekot viņai sūkstīties. Es zināju, kā viņu uzjautrināt. Es to iemācījos no viņas. – Ej tālāk un dzer tēju. Es ar tevi ilgi neuzturēšos. Es dodos pie vecākiem. Mēs neesam runājuši jau nedēļu.

      8.nodaļa: Tu vari saukt mani, kā vien vēlies, Eileen

      Maiks atnāca pēc savas karstasinīgās sevis aptuveni pēc divām stundām. Mierīgs un savaldīgs. Bija smieklīgi uz viņu skatīties. Viņa izlikšanās bija viņam tik nepiedienīga, taču bija acīmredzams, ka viņš cenšas viņai palīdzēt. Liza nostājās ar plecu pret durvju vērtni un, šķiet, nedomāja viņam piedot. Maiks parādījās ar ziediem, cik romantiski. Viņš droši vien patiešām vēlas izlīgt.

      – Tu domā, ka šī slota visu izlabos? – Liza nopriecājās, paņemot pušķi rokās. – Viņš iztērēja daudz naudas savai mīļotajai, – turpināja Līza, sarkastiski smaidot un skatoties uz pušķi savās rokās. Tas ir skaists pušķis, un viņa pati no sevis taisās muļķe. – Man vajadzētu ar šo pušķi iesist tev pa seju. Tajā ir ērkšķi, – viņš piedraudēja.

      Viss, kas man bija jādara, – jānostājas malā un jātur mute aizvērta. Maiks uz mani raudzījās, bet es tikai paraustīju plecus. Es jutos tā, it kā es būtu grasījusies to zaudēt.

      – Nāc, Liza, – mierīgi sacīja Maiks, ar pirkstu bīdams pa viņas roku. – Es atvainojos. Ja gribi, es piezvanīšu un atvainojos tavam tētim. Tomēr šaubos, vai viņš man tagad atbildēs. Viņš, iespējams, jau ir apstājies pudelēs un zaudējis samaņu. Apskrējis ar to pašu pudeli, un viņam tā nevajadzētu darīt.

      – Tu atvainojies, – Lizs sūkstījās, raugoties uz viņu. – Es tev nepiedošu. Ej prom. Tā ir nožēlojama atvainošanās. Tas izskatās ļoti nedabiski, – viņa turpināja izdarīt spiedienu, un viņa baidījās pateikt kaut vārdu. «Es galu galā varu izskatīties vainīga.

      – Es plānoju atvainoties kārtīgi. Dosimies mājās, un es pienācīgi atvainosies,» viņa teica daudznozīmīgi un ne bez ņirgāšanās. Liza atkal bija dusmīga. Vau, spriedze starp viņām bija neticama. – Tev patiks, Liza, – viņš kā kaķis aplaizīja lūpas.

      – Tu vulgārs blēdis, Maiks, – viņa ar roku trāpīja viņam pa plecu. Un tad viņa iesita viņam vēlreiz un vēlreiz. – Kāpēc tu tāds esi? Kāpēc tu tāds esi?! – viņa zināja, ar ko spēlējas. Tas nebija kaķis maisā.

      Maiks kādu brīdi stāvēja, smaidot un griežot galvu no vienas puses uz otru. Viņš smējās un skatījās uz viņu tik dīvaini.

      – Stjuarte, tu esi izlutināta, – Maiks smējās, un man uz lūpām neviļus parādījās smaids. – Man bija domātas vakariņas. Ko jūs domājāt? – Es rotaļīgi noliecu galvu uz sāniem.

      – Ahahahaha… – es nespēju savaldīt smieklus. Droši vien es arī esmu izlutināta meitene, jo domāju kā Liza. Un tas arī izklausījās pēc Lizas.

      – Ļoti smieklīgi, Eileen, – Liza pagriezās pret mani. – Un tu, pat nevajag izlikties. Tu nevari mani apmānīt. Tu taču nevēlējies tikai vakariņot. Tu vienkārši centies mani izjokot, – Liza sūkstījās, rādīdama uz viņu ar pirkstu. Bija smieklīgi redzēt apmulsumu viņas sejā. – Starp citu, kas būs vakariņās? Man ir apnikuši makaroni ar sieru, – un man arī, ja godīgi.

      – Lai ko tu gribētu. Tātad, vai mēs iesim? – Godīgi sakot, es gribēju, lai viņa saka «jā». Viņa nevarēs ilgi uz viņu dusmoties. Patiesībā viņam savā ziņā bija taisnība, un viņš viņu aizsargāja. Neatkarīgi no kā tas bija. – Klopfer, tu taču negrasies raudāt, vai ne? – Maiks man pamirkšķināja.

      – Nē, – es pamāju ar roku, neslēpjot savu baltiem zobiem rotāto smaidu. Es maigi satvēru Līzi aiz pleciem un pievilku viņu pie sevis. – Brauksim prom no šejienes. Es dodos apciemot vecākus. Man jau vajadzētu doties ceļā. Man negribētos atgriezties naktī.

      Maiks uzmeta man piesardzīgu skatienu.

      – Tātad tu paliec tur, – teica Maiks man. – Tu atceries mūsu sarunu šorīt. Pie taviem vecākiem būs drošāk. Tavs tēvs ir bijušais policists.

      Jā, viņš ir ļoti modrs. Viņš ir viens no tiem likumpaklausīgajiem pilsoņiem, kas vienmēr ir labā pusē. Viņš ir pārāk taisns, un tas kaitina manu mammu. Es nedomāju, ka viņam patiktu, ja es apprecētos ar slepkavu. Dievs, par ko es domāju?

      – Viss būs labi, Maiks, – es klanījos, joprojām dusmīga, ka viņš man nav pastāstījis par saviem pieņēmumiem. – Ko tu domā, Liza? Vai tu viņam piedosi?

      Līza smagi nopūtās, piegāja pie manis un cieši mani apskāva. Acīmredzot viņa grasījās aiziet kopā ar viņu, par ko es priecājos. Viņi abi ir pelnījuši viens otru.

      – Turēties, – viņa paglaudīja mani pa plecu, pievēršot līdzjūtīgu skatienu. – Es tev piezvanīšu šovakar vai rīt, – Liza smaidot teica.

      Es pavadīju puišus un sāku gatavoties vecākiem. Es nolēmu viņiem piezvanīt pirms tam, gadījumam, ja viņiem būtu vēl kāds skandāls. Mamma bija priecīga mani dzirdēt. Viņa vienmēr ir pie telefona, viņa jau divus gadus ir mājsaimniece. Tēta apdrošināšana un pensija visu sedza. Viņi visu laiku ir zem viena jumta, taču viņu ceļi krustojas reti. Tagad es stāvu vecāku mājas priekšā un saprotu, ka tik milzīgā mājā nav grūti viens otru nepamanīt.

      Mamma gatavo vakariņas, bet tētis sēž viesistabā uz krēsla un lasa avīzi. Viņi joprojām ir no tiem cilvēkiem, kas skatās televizoru un lasa papīra avīzes.

      – Mamma… tētis… – es skaļi saucu, kad viņi abi nepamanīja manu klātbūtni, jo visā mājā skanēja nolādētais televizors. – Es esmu mājās, – es vienmēr tā teicu, un es to daru joprojām.

      – Lin, – mamma nometa nazi uz galda, ātri noslaucīja rokas priekšautā un pieskrēja pie manis, lai mani apskautu. «Tu ne mazliet neesi mainījusies. Joprojām tāda pati. Vājas grumbiņas un ne viens vien sirms matiņš. Viņa nekad mūžā nebija krāsojusi matus. Viņai tikko apritēja četrdesmit. Tētis arī nav tālu atpalicis no viņas. Uz četrdesmit piecu gadu sliekšņa. Viņi joprojām ir jauni. – Tētis, šķiet, nedzird,» es nopriecājos, saprotot, ka man nāksies iet un izslēgt televizoru.

      – Es tevi

Скачать книгу