LITMIR.BIZ

Скачать книгу

man pretī kopā ar pildspalvu. Es paskatījos uz tiem un tad uz viņu. Ar skatienu viņš lika man tos izlasīt. Es tā arī izdarīju un atkal iekritu jaunā šokā.

      – Kāpēc jūs uz mani tā skatāties? Paraksties, – Stīvs man klanījās. – Jo ātrāk tu to izdarīsi, jo ātrāk varēsi doties mājās. Es tevi šodien atlaidīšu, bet tikai tad, ja tu parakstīsi, – viņš teica. – Tu nebrauksi bagāžniekā, – Stīvs pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.

      Cik ātri viņš to bija paveicis. Noteikti noziedznieks. Par to nebija šaubu. Nekādā gadījumā es to neparakstīšu.

      – Jūs varat mani spīdzināt. Dariet, ko vēlaties, – es atgrūdu papīrus no sevis. – Es nekad to neparakstīšu. Jūs varat sākt. Ko jūs tur parasti darāt? Pieliec sev pie galvas ieroci? Uz priekšu, – es viņu provocēju.

      – Tas nav vajadzīgs, – Stīvs sausi sacīja, griežot rokā pūķa šķiltavu. – Tu tik un tā grasies padoties. Redzēsim, cik ļoti tu vēlies atgriezties pie vecās dzīves. Tā nebūs gluži tāda pati, bet tu būsi zināmā mērā brīvs. Es negrasos tevi saslēgt ķēdēs.

      – Kāpēc jūs izvēlējāties šo dzīves ceļu? – Šis ir īstais brīdis, lai filozofētu ar slepkavu. – Vai tu nevarētu iet uz skolu un pelnīt naudu ar ko citu, nevis asinīm? Kāpēc šis darbs? Ak, jā, tev nav jāiet uz universitāti un jāmācās prāta vētra.

      – Vai jūs domājat, ka viss šajā dzīvē tiek darīts naudas dēļ un citu ieguldījumu nav? – Stīvs paraudzījās. – Es mācījos, bet nepabeidzu nevienu kursu. Tavai informācijai, – viņš man negribīgi sacīja, nervozi griežot šķiltavu rokā.

      – Kāpēc jūs to nepabeidzāt? – Es aizdomājos. – Droši vien nolēma apgūt citu profesiju, – es nopriecājos. – Kādu velnu es ar tevi vispār runāju? Tu man melo. Es neticu nevienam tavam vārdam. Viss ir naudas un kaisles dēļ, lai nogalinātu, – secināju es. – Droši vien trenējies kļūt par slepkavu, – es nopriecājos, atceroties, ko Liza bija teikusi par to, ka viņi trenējas kļūt par slepkavām.

      – Es mācījos kļūt par ārstu. Ķirurgs. Nerunā par to, ko nezini. Atgriezīsimies pie dokumentu parakstīšanas, – viņš izskatījās dusmīgs. Es negribēju viņu sadusmot, citādi varētu notikt kas slikts. Bet es vienkārši nevarēju sev palīdzēt.

      – Ak, cik ironiski, – es rotaļīgi plosīju ar rokām. – Tev vajadzētu glābt dzīvības, bet tā vietā tu tās atņem. Tev jābūt perfektam slepkavam, lai pārzinātu cilvēka anatomiju un tamlīdzīgi, – ieteicu, pamanījusi viņa dusmīgo skatienu, bet viņš turējās, cik varēja.

      – Paraksties.

      – Kāpēc es tev esmu vajadzīgs? Kāpēc es? – Es sapratu, ka no šīs sarunas nav iespējams izvairīties. Turklāt mani īsti neinteresēja viņa pagātne. Es zināju, ka viņš ir tieši tas, par ko Šons runāja un uz ko Maiks bija mājinājis. Es to redzēju savās acīs.

      – Purpurs, – maigi sacīja Stīvs, sperot soli uz priekšu un izstiepjot pret mani vienu roku, no kuras es baidījos kā no uguns. Lai viņš man nemaz nepietuvojas. Es negribu pieskarties šādiem cilvēkiem, lai cik perfekti viņi izskatītos.

      Par ko viņš runāja? Cik ātri viņš nolēma mainīt tēmu.

      – Ko?» Es uzcēlu uzacis.

      – Veļa, ko tu tajā vakarā valkāji… violeta, – es apstājos kustībā, skatoties uz viņu ar plaši atvērtām acīm. Es nedaudz atvēru muti, un vienīgais, ko varēju izdarīt, bija ar lūpām noķert gaisu. Es nespēju atrast vārdus. – Tagad parakstieties! – Tas izklausījās pēc pavēles. Viņš nesmējās. Es viņu biju nogurdinājusi, un viņš bija noguris no tā, ka spēlējās jauks un taktisks.

      Es sabēru visus šos papīrus kaudzē un sāku tos plēst uz gabaliņiem. Vienkārši uz gabaliņiem, ko pavadīja lamāšanās viņam virsū. Es pat negribu zināt, kā viņš par to uzzināja. Es negribu zināt.

      – Tu, drāns! Nekad! – Paķēra to, kas bija palicis no papīriem, un iemeta viņam tieši sejā. Daļa no tiem bija ieķērusies viņa matos, un daļa pat ieķērās viņa krekla apkakles apkaklei. – Vai tu mani saproti? Nekad!

      9.nodaļa. Tu drīz uzzināsi, kāpēc es tevi izvēlējos, un tu staigā pa plānu ledu

      Jā, es dusmojos, un es nenožēloju to, ko izdarīju. Var darīt jebko, bet es neparakstīšu šo velna darījumu. Es saplēšu visu, ko viņš man dos parakstīt. Es negatavojos būt šī psihopāta viltus sieva. Viņam vienkārši ir nepareiza meitene. Jā, es baidos, ka viņš varētu mani nogalināt tieši tagad. Bet, kā izskatās, es tik un tā neesmu labā stāvoklī.

      Vienīgais, no kā es baidos, ir tas, ka viņš varētu mani salauzt, un mani principi būtu nekas. Tas ir iespējams, jo, kā teica Maiks, es esmu trausla meitene, kuru nevar piespiest. Tā ir taisnība, bet es turos, cik vien spēju.

      Viņš kontrolēja savas dusmas un aizvainojumu. Viņš mierīgi noslaucīja papīru atgriezumus un ar interesi paskatījās uz mani, tad paņēma mapi, kas gulēja uz galda blakus, un izvilka no tās jaunus dokumentus. Lūk, sūdi.

      – Es par to parūpējos, – Stīvs man īsi pasmaidīja. Tā nu ir kāda izturība. Man likās, ka viņam piemīt temperaments, bet es domāju, ka viņam vajadzētu būt nedaudz vairāk. – Nedariet tā, Eileen. Es esmu mierīgs līdz zināmai robežai, – viņš man tik maigi piedraudēja. – Darbā es esmu mierīga, bet personīgajās attiecībās varu kļūt emocionāla. Es esmu cilvēks.

      Nē. Viņš nav cilvēks, viņš ir briesmonis. Viņš praktiski tikko ir atzinis, ka savā «darbā» viņam ir superizturība. Viņš nogalina un pat nesaskrāpē. Es gan nezinu, kā viņš to dara. Varbūt viņš naktīs raud, bet naudu viņš mīl vairāk.

      – Kas, pie velna, ir personiskās attiecības? – Es nopriecājos. – Mums ar tevi nav un nebūs nekā kopīga. Es negrasos kļūt par rīku tavai lietai, – es sakrustu rokas uz krūtīm, skatoties uz jaunajiem dokumentiem, ko viņš man bija sagatavojis. – Atdod tos man. Es tos arī saplēšu, – es izstiepu roku, un pēkšņi viņš man tos pasniedza. Es tos nekavējoties ar lielu prieku saplēsu sīkos gabaliņos.

      – Man ir vēl, – Stīvs pasmaidīja, dīvaini skatīdamies uz mani. – Tu esi smieklīgs. Tu zini, ka es tevi neatstāšu vienu, bet tu joprojām tērē manu un savu laiku, – viņš skumji teica, acis nolaidis.

      Jā, nu, es tērēju viņa laiku. Droši vien jau vēlu kādu nogalināt. Ļoti labi. Es viņu vēl kādu brīdi turēšu šeit, un tad izlemsim, ko darīt tālāk.

      – No kurienes tu to zini? – es pajautāju, sakost zobus, lai gan negribēju to zināt. – Kā jūs uzzinājāt par apakšveļas krāsu? Tas ir… neiespējami, – man griezās galva. Es sapratu, ka nevarēšu aizmigt, kamēr to uzzināsim.

      – To es tev varu pateikt, – Stīvs pieskārās, tad pievērsa man dzirkstošu skatienu un pasmaidīja. Viņam droši vien šķita, ka esmu rotaļlieta viņa rokās un ka viņš var ar to darīt, ko vien vēlas. Nē, viņš tā nedarīja. Tev nāksies ar mani cīnīties. – Es nezināju viņa krāsu, kad tu man par to jautāji. Vai drīzāk, kad jūs lūdzāt man to uzminēt.

      Tā tas ir. Jūs nezinājāt? Kā jūs…

      – Es domāju, kā? Lai gan es nesaprotu, kā jūs to varējāt zināt vēl pirms tam. Labi, pastāstiet man,» man nevajadzēja viņu pārtraukt. Man bija jāzina patiesība.

      – Tu mani izspēlēji, lai ieinteresētu, – Stīvs atzina, skatoties manās nobijušajās acīs. – Es tiešām gribēju to zināt.

Скачать книгу