LITMIR.BIZ

Скачать книгу

teica tēvs, kad mēs pārgājām pie ābolu pīrāga deserta. – Vai jūs kādu atradāt? Tu pārcēlies ne velti. Tev noteikti vajag vairāk privātuma, tā bija taisnība. Taču tas nenozīmēja, ka es grasījos doties ārā. Es dzīvoju tāpat kā agrāk, tikai viena. Es nedz guļu ar puišiem, nedz eju ārā no rīta, nedz daru kaut ko traku. Bīstamība un jebkāda veida risks mani neuzrunā.

      – Nav neviena, tēt, – es sāku ēst savu pīrāgu karoti pēc karotes. – Tas viss ir infantils joks. Atceries, ka bērnībā es teicu, ka vēlos bruņinieku uz balta zirga, – es pasmaidīju. – Nu, visi apkārt esošie puiši nemaz neizskatās pēc zirgiem, – mamma pasmējās par manu apgalvojumu.

      – Arī tu tā saki, Lin,» teica mamma. – Tev veiksies labi. Es arī agri apprecējos. Es nepabeidzu studijas un daudz ko dzīvē palaidu garām, – tāpēc viņa atkal to pieminēja. Visi sasprindzinājās, un zvana klusums neko labu neliecināja.

      – Neuztraucieties. Es to noteikti pabeigšu, – es nolēmu mazināt situāciju. – Jums par mani nemaz nav jāuztraucas. Es esmu pašpietiekama un diezgan neatkarīga, – viņi to zināja, taču joprojām visu laiku centās mani aizbildināt. Pēdējo sešu mēnešu laikā viņi bija nedaudz nomierinājušies, un es viņus atturēju no zvanīšanas man piecas reizes dienā.

      – Vai jūs šovakar paliksiet pie mums? – jautāja tētis. Es biju gaidījis šo jautājumu.

      – Nē, man labāk atgriezties pie sevis. Es esmu pie tā pieradusi. Un man jāsagatavojas mācībām, – man šķiet, ka man izdevās viņus maldināt. Rīt ir brīvdiena, bet es domāju, ka viņi man noticēja.

      Man bija prieks viņus apciemot. Šodien viss gāja patiešām gludi. Man nevajadzēja viņus pamācīt par viņu uzvedību vai lūgt, lai viņi pietuvojas tuvāk, kā to mēdzu darīt agrāk. Šķiet, ka viņu attiecībās sākas jauns posms. Tētis negribēja mani atlaist, bet viņam tomēr nācās to darīt. Man nav īpaši patīkamu atmiņu par dzīvi šajā mājā pēdējos gados. Es nezinu, vai tas izzudīs.

      Ārā jau bija satumsis, un vējš pūta auksti. Līdz tam bija tikai pāris kvartālu, un es domāju, ka neesmu cukurota un aiziešu kājām. Bija jau satumsis, un man bija jāiet cauri šim pamestajam parkam. Šausmīga vieta. Pat dienas laikā nav patīkami pa to staigāt. Izvēles nebija, man bija jāiet un jāaizmirst par aizspriedumiem un bailēm.

      Mani piespieda paātrināt soli pēdas, kas man sekoja aiz muguras. Es nebēgu, bet gāju ļoti ātri. Pagāja minūte, līdz es atpazinu, ka tās man seko. Es negrasījos skriet, man tas šķita paredzams un veltīgs manevrs. Es strauji pagriezos un, nenojaušot, kas notiek, devu vajātājam pa labi pa galvu savu smago somu, kurā mana māte nesen bija ielikusi marinētas sēnes stikla burkā. Es viņam sita tādu kārtīgu triecienu, ka viņš mani apsaukāja. Nu tieši tad man vajadzēja bēgt. Taču es to diez vai varēju izdarīt. Aiz manis stāvēja vēl viens vīrietis, kurš man pie sejas pielika kaut kādu lupatu, un man vairs nebija spēka pretoties. Viņi vienkārši aizgāja. Es sapratu, ka tas bija nomierinošs līdzeklis un ka lupata bija piesūcināta ar kaut ko pretīgu. Apziņa mani pameta, un es slīdēju uz leju, un tikai kāda cita cilvēka rokas neļāva man nokrist uz zemes. Kādu brīdi es paliku pie samaņas.

      Kaut kāds maiss tika uzlikts man virs galvas. Kāpēc? Šajā tumsā es neko neredzu. Viens mani paņēma zem padusēm, bet otrs aiz kājām. Es biju gandrīz bezsamaņā, taču tas nepadarīja mani mazāk bailīgu. Domāju, ka viņi mani iecēla automašīnas bagāžniekā. Es skaidri dzirdēju, kā tā aizvērās.

      Es pamodos, joprojām guļot bagāžniekā. Es nevarēju elpot. Ko, pie velna, viņi grib? Kas tas ir? Kur viņi mani ved? Tagad mana baiļu sajūta bija pastiprinājusies, un es sāku skaļi kliegt un lūgt, lai mani izlaiž. Es muļķīgi cerēju, ka viņi apstāsies un mani atlaidīs.

      Pēc brīža mašīna apstājās, un mani izvilka ārā. Es biju uz kājām, un mani kaut kur veda ar rokām aiz muguras. Es raustījos, un viens no abiem vīriešiem lika man klusēt un sasēja man rokas ar kaut kādu virvi.

      – Kur jūs mani vedat?! Ko jūs gribat?! Es neko nezinu, – es histēriski nopriecājos. Kā es sapratu, tagad mēs stāvējām liftā. Maisiņš virs manas galvas nemaz nebija caurspīdīgs. Tas ir ļoti biezs audums. Droši vien darināts tādiem upuriem kā es.

      Mani iestūma istabā, un aiz muguras skaļi aiztrūcās durvis. Tur bija ļoti klusu, taču es jutu, ka kāds ir šeit. Apmēram desmit sekundes es staigāju no kājas uz kājām, tad vairs nevarēju izturēt un izrunājos.

      – Ei! Atvienojiet mani, – es nopriecājos. – Noņemiet šo maisu no manas galvas! Es nevaru elpot! – draudīgi palūdzu. Man vajadzēja būt laipnākam pret saviem sagūstītājiem, bet es nevarēju atturēties no dusmām.

      Man nebija ilgi jāgaida. Es sadzirdēju izmērcētus soļus. Vīrietis soļoja man pretī, un es automātiski spēru soli atpakaļ. Cik muļķīgi. Kā viņš varētu mani atraisīt, ja es bēgtu?

      Mani pagrieza par pleciem simt astoņdesmit grādu leņķī, un kaut kas pārgrieza virvi ap plaukstām. Es negaidīju, kamēr šis blēdis noņems no manis putekļu maisu. Es pats to noplēsu, joprojām stāvot mugurā pret savu sagrāvēju. Mani mati elektrizējās, un es ātri atvilku tos no sejas. Es atrados lielā tumšā telpā ar aptumšotu gaismu, tāpēc acis ātri pielāgojās.

      – Vienkārši esi mierīgs…

      Es ātri pagriezos un ieraudzīju velnišķīgi pazīstamu seju, kurai trāpīju uzreiz, pirms vēl paspēju padomāt. Es trāpīju viņam tik spēcīgi, ka man sāpēja plauksta, taču neizskatījos ievainots.

      – Vai tu esi iznācis no prāta? Ko tu dari?! – Es kliedzu, ar rokām spiežot slimajam uz krūtīm. – Es nevaru noticēt, ka tu to izdarīji.

      – Ceru, ka neesi pārāk nobijies, – Stīvs teica mierīgā tonī, joprojām skatīdamies uz mani tā, it kā nekas nebūtu noticis. – Tu lika man to izdarīt. Es negribēju, lai tā būtu.

      – Mani iemeta bagāžniekā kā kartupeļu maisu. Kā, tavuprāt, es jūtos? – Es atkal viņu atgrūdu un metos pie panorāmas loga. Mēs atradāmies pilsētas centrā. Tur, kur atradās augstceltnes. Tas bija kā birojs vai kaut kas tamlīdzīgs. Tikai visas mēbeles bija tikai liels rakstāmgalds un daži krēsli. Kā nopratināšanas telpa vai sanāksmju telpa. – Kādēļ tu to izdarīji? – Es zvērēju.

      – Sēdies, un es tev visu izskaidrošu, – es brīnījos, vai viņš man vēl kaut ko skaidros.

      Es zināju, ka šis spītīgais vīrietis nesāks sarunu, kamēr es nesēdēšos, tāpēc nolēmu pārspēt sevi un darīt, kā viņš lūdza. Vai Šonam un Līzai bija taisnība? Tā rīkojas tikai noziedznieki.

      – Šī saruna ir īsa. Es tagad aiziešu, un jūs par mani aizmirstat. Es neko neteikšu un nevienam neko nestāstīšu, šādu vienošanos es viņam piedāvāju. – Pretējā gadījumā tu būsi pats pret sevi.

      – Laiks, kad es tevi gaidīju, ir beidzies, – Stīvs runāja ar mani aukstā tonī, rokas saspiedis kopā. Tagad viņš izskatījās kā slepkava. Skatiens viņa acīs. – Viss ir beidzies, Eileen. Tu vienkārši tagad tam piekrīti, un tad tava dzīve nemainīsies. Man nav vajadzīgs cietumnieks. Tu dzīvosi normālu dzīvi, bet būsi man līdzās. Sešus mēnešus. Un, ja tu turpināsi būt spītīga, tik un tā nekas nemainīsies, tikai… tu cietīsi, – es jau tagad ciešu, vai viņš neredz.

      Es zināju, ka viņš negrasās mani tagad atlaist. Tāpēc man nebija ko zaudēt. Es pajautāšu viņam tieši un ar to beigšu.

      – Es zinu, kas tu esi, – es piekāvu galvu, veltot viņam nicinošu skatienu. – Tu esi slepkava. Nogalinātājs. Jebkurš, kurš izdara noziegumus. Vai tā ir taisnība? – Taisni un precīzi. – Kādēļ es jums esmu

Скачать книгу