LITMIR.BIZ

Скачать книгу

un nejūtu neko.

      Vai patiesi esmu apmaldījusies kā teica vecā sieviete? Viena lieta no viņas teiktā ir patiesa. Es esmu pilnīgi bezcerīga. Man nav vietas pasaulē, kas pilna ar Peitonēm, Beniem, “Little Kitty”, Eliotiem, Uzvalkiem un tik maziem dzīvokļiem, kuros iespējams sarīkot vakariņas tikai vienam draugam.

      Izslēdzu gaismas un ieslēdzu savu “iPod”, bet pat Paramore mūzika nespēj izsaukt manī nekādas emocijas.

      Joprojām domāju par veco sievieti.

      Uz loga ir maza skramba. Šķiet, ka tā kliedz skaļāk par mūziku manās ausīs. Pieceļos sēdus. Bezjēdzīgi pūlēties aizmigt. Pat tumsā. Man jātiek vaļā no šīm domām, no domām par veco sievieti – viņa ir kā noslēpumaina zīlniece, kas nolasīja manas kārtis, bet nespēj pateikt, kā man rīkoties tālāk.

      Tev tas jāatrod sevī.

      Laiks kurpju kastei.

      Nē, tikai ne kurpju kasti, saka apziņa.

      Jā, kurpju kasti, mana intuīcija saka smalkā balstiņā.

      Nē, jā, nē, jā.

      Ir tik nogurdinoši būt man.

      Nolemju iejaukties un pasūtīt visas turpmākās pārdomas divas mājas tālāk. Aizrāpjos līdz gultas galam, lai varētu aizsniegt skapi un izvilkt kurpju kasti.

      Viena miniatūru dzīvokļu priekšrocība ir tā, ka varu aizsniegt visu savā istabā, neizkāpjot no gultas.

      Pag. Vai tā bija pozitīva doma? Šķiet, ka ar šo jau esmu spērusi soli pareizajā virzienā.

      Izņemot mani, Kellija ir vienīgais cilvēks pasaulē, kas zina par kurpju kasti. Tajā neatrodas augstpapēžu kurpju pāri. Šai kastei ir daudz cēlāks mērķis, vai vismaz agrāk es tā domāju. Kādu brīdi skatos uz kastes vāku, pirms to atveru. Iekšpusē redzu tik pazīstamus attēlus… es kopā ar Kelu. Kela un es. Sēžam blakus automašīnā, tieši tādas kā vienmēr.

      Mēs mācījāmies 9. klasē, pavisam jaunas, taču šis matu griezums noteikti bija kļūda, ko pieļāvu gadu vēlāk, tādēļ varbūt atmiņa mani viļ.

      Mēs esam Kelas tēva mašīnā. Tā bija “Ford Granada”? Varbūt “Crown Victoria”? Viņas tēvs noteikti pat nepamanīja, ka bijām to “aizņēmušās”. Atceros tikai, ka automašīna bija tik veca, ka vēl aprīkota ar kasešu atskaņotāju. Mēs ar Kelu skaļi klausījāmies vienu kaseti no manas mammas kolekcijas, kas mums abām patika: Petas Benetaras albumu “Get Nervous”. Mēs braukājām gar pilsētiņas ezeru, mēģinot ieraudzīt manu brāļu mašīnu vietā, kur pulcējās visi vecākie, stilīgie bērni, lai dzertu alu. Un viņi tur arī bija. Mēs nerādījāmies nevienam acīs. Tikai gribējām redzēt, ko viņi dara.

      Kela saka: – Šķiet, ka Amerika nav man piemērota. – Un es domāju, ka viņa joko, jo, galu galā, kurš saka kaut ko tādu? Amerika taču ir domāta visiem. Vai tā ir izvēle? Mēs šeit esam piedzimušas. Turklāt ir cilvēki, kas gatavi peldēt pāri okeānam, lai šeit nokļūtu.

      Jautāju: – Ko tas vispār nozīmē?

      – Tas nozīmē, ka nezinu, vai esmu laimīga šeit. Es visu laiku domāju par Franciju.

      Un viņa pastāsta par filmu, ko redzēja franču valodas stundā. Par mūķenēm, kas dzīvoja klasterī – vai klosterī, varbūt klasteru klosterī – un aizvadīja savas dienas, gatavojot lelles… un viņas bija tik apmierinātas ar dzīvi.

      Šī filma bija pārliecinājusi Kelliju, ka viņa būs apmierināta ar savu dzīvi tikai tad, kad dzīvos Eifeļa torņa paēnā un nodarbosies ar mākslu.

      Bet mūķeņu dzīvesveids gan viņai neder.

      Manai mammai ir kāds teiciens, ko nolemju atkārtot Kellijai. Tagad es zinu, ka gandrīz viss, ko mana māte saka, parasti nokaitina cilvēkus. – Zini, Kela, mēdz teikt: lai cik tālu tu bēgtu, lai kurp dotos, tu joprojām būsi šeit.

      Ar šo manas atmiņas apraujas, jo pēc tā, ko pateicu, Kellija lika man izkāpt no mašīnas, un man nācās kājām iet mājās.

      Mēnesi vai divus pēc tam arī es franču valodas stundā redzēju to pašu filmu, par ko runāja Kellija. Šīs mūķenes gatavoja vaska lelles no pavisam vienkāršiem materiāliem, izmantojot vien savas rokas. Tajā vecumā mani fascinēja sveču liešana, un mūķeņu nodarbe šķita kā augstākais vaska veidošanas līmenis. Protams, viņas veidoja Jēzus, Jaunavas Marijas un citu svēto figūriņas. Taču tās izskatījās tik superīgi, ka mani pārņēma iedvesma. Tajā vakarā es paņēmu gabalu bišu vaska, kas bija palicis pāri pēc sveču darināšanas ģimenes Ziemassvētku dāvanām, un no māla izgatavoju veidni savai pirmajai lellei. Lejot veidnē izkausēto vasku, es iztēlojos, kā krāsošu un ģērbšu savu lelli – mazu, bet labāku sevis versiju. Daudz labāku. Viņa varētu būt mans sargeņģelis.

      Veidošanas process bija tik nomierinošs, es aizmirsu par visām ikdienas raizēm. Tas bija atslābinoši, bet ne tā, kā rakstot. Kad veidoju lelles, man nevajadzēja meklēt pareizos vārdus – pietika ar iztēli un emocijām.

      Nebiju atvērusi šo kasti kopš devos uz Atlantu studēt reklāmas nodaļā. Nonākot starp cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par īstiem māksliniekiem, kaut kas mainījās… Šī nav māksla, tas ir tikai hobijs. Šādi es izbēgu no uzmācīgām domām.

      Iedomājos par vecās sievietes sirmajām sprogām. Viņas zaļo kleitu. Smalkajām krunciņām, kas ievilkušās perfektajā sejas ādā.

      Par to, kā viņas balss gandrīz aizlūza, sakot, ka neviens viņu vairs nepamana.

      Dzirdu, kā nokrakšķēja ledus, kad nokritu Ķīniešu kvartāla vidū, sava izmisuma virsotnē.

      Man trūkst vārdu, lai aprakstītu skumjas. Vai atrastu laimi. Es jūtos kā balta lapa. Tādēļ pienācis brīdis atsākt gatavot lelles. Pienācis brīdis ņemt rokās savu dzīvi un veidot to no jauna.

      “labdien, STD5!”

      Saules gaisma iešaujas pa manas guļamistabas logu kā lāzera stars, vienlaikus pamodinot un apžilbinot mani. Būšu aizmirsusi uzlikt savu acu masku miegam. Tā arī es neuzzināšu, ar ko beidzās mana un Rika Springfīlda izlaiduma deja uz Mēness. Neraža, jo tieši pirms pamošanās mēs dejojām bezsvara stāvoklī, un viņš teica, ka es esmu daudz glītāka par Džesija meiteni6.

      Pasniedzos pēc telefona un ieraugu, ka pulkstenis rāda jau deviņi, kas ir diezgan vēlu. Kādēļ jūtos tik nogurusi? Nometu savu “Shabby Chic for Target” kolekcijas dūnu segu, ko saņēmu dāvanā no mammas, ievācoties dzīvoklī. Meloju viņai, ka man tā patīk, lai gan biju noskatījusi citu – “Calvin Klein” segu no “Macy’s”. Bet viņa pat iepriekš nepajautāja.

      Laiks modināt Benu, lai izrāde var sākties. Veicu pāris metrus, no savas zārka izmēra guļamistabas nonākot tualetes izmēra dzīvojamajā istabā (labāk pat nejautājiet par virtuves izmēru) un iesaucos: – Hei, Vilder, kā būtu ar omleti brokastīs? – Tas ir joks, jo mums nemaz nav olu vai vispār jebkādu citu pieklājīgu pārtikas produktu.

      Paceļu skatienu un ieraugu, ka Bena sega ar Grīnbejas “Packers” tematiku joprojām stāv salocīta uz dīvāna atzveltnes – droša zīme, ka viņš nav nakšņojis mājās.

      Ko? Viņš vakar nepārnāca mājās?

      Un tajā brīdī atmiņas atgriežas kā pēkšņa cunami izraisīti plūdi. Puišu līga. Eliota novērošanas kamera. Iereibis Bens, kas smejoties atmet galvu. Un Peitone ar saviem piedauzīgajiem melnajiem zābakiem apvijusies viņam apkārt un sniedzas pēc skūpsta. Mana skūpsta.

      Tas

Скачать книгу