LITMIR.BIZ

Скачать книгу

izslavētā britu aģentūra “Blood Pudding” – tikko atvēra filiāli Tribekā.

      Tādēļ “Schmidt Travino Drew & Partners” vajadzēja pierādīt, ka esam ne vien spicākā aģentūra, bet arī veselu soli priekšā pārējiem.

      – Ķīniešu kvartāls ir nākamā Viljamsburga, – Eliots mums paskaidroja savā drudžainajā manierē. – Pēc pāris gadiem šurp pārvāksies arī visas mākslas galerijas, labākie restorāni un stilīgākie apģērbu veikali.

      Tad jau aģentūrai nāksies pārcelties uz Džērsiju, es gribēju teikt, lepna par savu atjautību. Taču pirms paguvu bilst kaut vārdu, Bens mani apsteidza un apstiprināja Eliota teikto, sakot, ka Grandstrīta 190 tiešām ir labākā iespējamā atrašanās vieta pasaules labākajai reklāmas aģentūrai, un, kāda sakritība, Keja ir liela Āzijas virtuves cienītāja. Tā bija mūsu otrā darba intervija, tādēļ joprojām centāmies radīt labāko priekšstatu par sevi. No tā brīža Bens kļuva par mūsu komandas apburošo runasvīru.

      Tas tiesa, pusdienošanas iespējas šeit ir fantastiskas. Ķīniešu pelmeņi un lo mein nūdeles vien pāris soļu attālumā. Netālu no aģentūras var nopirkt arī beigeļus, kas ir ļoti iepriecinoši, jo nespēju iedomāties, kā brokastīs varētu ēst ķīniešu ēdienu.

      Izsalkuma mocīta, piestāju pie beigeļu tirgoņa, un mans tukšais kuņģis uzreiz lemj par labu bekona, olu un siera pildījumam. Aziātu izcelsmes tirgotājs jautā: – Tu neņems’ vienu arī priekš sav’ draug’? – Viņš ir pieradis mani šeit redzēt kopā ar Benu. Mans draugs? Kaut nu tā būtu. Es cieši samiedzu plakstiņus, maksājot par ēdienu, neskatos uz tirgotāju un eju prom, nesakot ne vārda. Vairs nekādas raudāšanas svešinieku klātbūtnē, Keja. Vairs nekādas raudāšanas uz ielas.

      Nākamā puskvartāla garumā mēģinu sevi uzmundrināt tā, kā to darītu Kela, ja atrastos šeit, nevis sēdētu lekcijā otrpus okeānam piecas sešas laika joslas uz priekšu. Man šobrīd tik ļoti noderētu labākās draudzenes padoms. Viņa paskaidrotu, ka tas bija tikai viens skūpsts. Dieva dēļ, Keja, viņš taču palika pa nakti pie puišiem. Acīmredzot viņam Peitone nemaz tik ļoti nepatīk, ja jau viņš negulēja pie viņas. Un viņš pat nezina, ka esi viņā samīlējusies.

      Tuvojoties biroja ēkas durvīm, es ievelku dziļu elpu un mēģinu izskatīties apņēmības pilna. Mans telefons iezvanās. Tā ir mamma. Pēdējā laikā dzirdēt viņas balsi klausulē negadās bieži, tādēļ nolemju atbildēt, kaut arī nelabprāt, un pakāpjos sānielā, lai nesatiktu kādu kolēģi.

      – Mīļo pasaulīt, Keja, tā esi tu, – viņa nopūšas un uzreiz turpina. – Tu neatbildēji uz manu “ShoutOut” ziņojumu, īsziņām un e-pastu. Es jau sāku raizēties, ka tevi nolaupījis kāds no tiem dīvaiņiem, kas dzīvo tavā apkaimē. Vai zini, cik daudz nabadzīgu mākslinieku kļūst par sērijveida slepkavām?

      Es sāku teikt: – Mamm, ar mani viss kārtībā. – Bet viņa jau ir mainījusi sarunas tēmu.

      – Mēs ar tēvu piektdien brauksim uz pilsētu, lai aizvestu jūs, bērnus vakariņās uz restorānu. Brets tika paaugstināts amatā, mums tas jānosvin! Viņš ielūdza arī savu Simonu – vai viņa nav satriecoša? – un Braiens, protams, ieradīsies kopā ar Naomi, tie divi ir nešķirami. Kāzas vairs nav aiz kalniem! Tu arī vari kādu ielūgt, ja šobrīd tev ir draugs. Ceru, ka esi atradusi kādu jauku puisi, lai gan nespēju iedomāties, kā tu varētu kādu atrast tajā narkomānu bedrē, ko dēvē par Vestvilidžu… Kā tev klājas?

      Paaugstinājums? Kāzas? Es tūlīt pat zaudēšu savaldīšanos.

      – Ir bijis labāk… – atzīstos trīcošā balsī, taču māte jau fonā sarunājas ar kādu citu, droši vien ar savu asistenti Polliju.

      – Keja, mans apmeklētājs ir klāt. Bija jauki parunāt, tiksimies piektdien! Pollija tev nosūtīs adresi un pārējo. Bučas!

      Skaidrs. Nekāda atbalsta no viņas puses. Mamma ir cilvēks-dzinējs; viņa nepabeidza vidusskolu, taču, tiklīdz es biju laukā no zīdaiņa vecuma, viņa atsāka mācības un rekordīsā laika sprīdī ieguva gan vidusskolas, gan koledžas diplomu. Šobrīd viņa ir ļoti spējīga grāmatvede ar mērķi iekarot savu vietu zem saules. Viņa nekad neļautu kādam muļķīgam puišelim izsist sevi no sliedēm. Un nekad nepiedotu man to pašu. Man jāsaņem sevi rokās. Tūlīt pat. Ar nedaudz labāku attieksmi pret dzīvi dodos biroja ēkas virzienā, taču mani aptur divi vīrieši uzvalkos. Viens no viņiem ir garš, labi kopts un ģērbts, bet otrs – tukls, sārtu seju un slikti piegulošā apģērbā, kas izskatās izcelts no “Men’s Wearhouse” plaukta. Uzņēmēji. Rets skats šajā kvartālā. Noteikti aģentūras klienti.

      – Atvainojiet, jaunkundz, – labi koptais vēršas pie manis ar vieglu dienvidnieku akcentu. – Mēs meklējam Grandstrītu 190.

      Visi ēku numuri ir norādīti ar ķīniešu simboliem.

      Kaut Bens būtu šeit. Apmaldījušos klientu vērošana ir vēl viens no mūsu mazajiem prieciņiem. Redziet, uz biroja ēkas durvīm nav ne nosaukuma, ne numura, nekā cita, kas liecinātu par aģentūras esamību. Vienīgais pavediens – durvis ir spilgti zaļā krāsā. Dzirdēju, ka Eliotam tas esot ienācis prātā kādu vakaru pēc krietna daudzuma iztukšota vīna kādā Losandželosas franču restorānā ar nosaukumu “Little Door”. Viņš tur “bijis vakariņot” kopā ar slaveno režisoru Ridliju Skotu – jūs zināt, “Gladiators”, “Telma un Luīze”, “Pa asmeni skrejošais” – un labi noslēptais greznais restorāns esot viņu iedvesmojis nomaskēt arī ieeju aģentūrā. Ja nebūtu stāsta par “Ridliju”, Eliots diez vai varētu tikt cauri ar šādu idejas aizņemšanos.

      Klientu servisa darbinieki vienmēr norāda klientiem, lai meklē zaļas durvis starp nūdeļu ēstuvi un tējnīcu. It kā šis būtu kāds īpaši ekskluzīvs naktsklubs. Diemžēl visa iela ir pārpildīta ar nūdeļu ēstuvēm un tējnīcām, tādēļ, ja esi šeit pirmo reizi, ir dimbā. Reiz mēs ar Benu nācām atpakaļ no kārtējā pēcpusdienas “Starbucks” apmeklējuma/koncepcijas apspriedes. (Es zinu – “Starbucks” Ķīniešu kvartālā! Dievs eksistē. Un, ļoti iespējams, viņš ir aziāts.) Nākot tuvāk zaļajām durvīm, mēs ieraudzījām trīs izmisušus biznesmeņus, ko bija apstājis kāds neliela auguma ķīnietis, cenšoties pārdot viņiem “masāžu ar laimīgām beigām”. Mēs neapstājāmies. Vienkārši turpinājām ceļu tieši uz biroju, histēriski smejoties.

      Pusstundu vēlāk tie paši vīrieši sēdēja aģentūras konferenču telpā. Izrādījās, ka viņi bija “Little Kitty” pārstāvji, kas ieradušies, lai uzticētu mums pirmo mokošo pasūtījumu. Karmai ir ļoti nelāga humora izjūta.

      Šie divi ietekmīgie uzņēmēji manā priekšā izskatās pilnīgi bezspēcīgi. Man viņu pat nedaudz žēl.

      – “Schmidt Travino Drew”? – es zinoši jautāju.

      Vīrieši pamāj, un es saku, lai seko man.

      – Interesanta apkaime, – atzīmē Labi Koptais, kad atveru viņiem zaļās durvis. – Nemaz nelīdzinās Atlantas Ķīniešu kvartālam.

      – Ķīniešu tirdzniecības centrs?! – man izsprūk. – Labākais dim sum pasaulē!

      – Esat tur bijusi? – Vīrietis ir pārsteigts.

      – Es tur studēju. Nu, ne tur, bet Atlantā, mācību centrā Bakhedā.

      – Tātad esat no radošās nodaļas? – viņš interesējas.

      – Jā, esmu rakstniece. Patiesībā jau reklāmas sastādītāja, bet tas izklausās gandrīz kā preču zīmju advokāts, vai ne? Mans tēvocis joprojām nesaprot, kā dabūju šo darbu bez juridiskās izglītības.

Скачать книгу