Atbildi zina tikai laiks - Džefrijs Ārčers

Скачать книгу

lasījums bija uzticēts sporta spēļu kapteinim. Kad Džailss atgriezās savā vietā, Harijs pamanīja, ka draugs sēž blakus dižciltīga izskata sirmgalvim. Harijs nodomāja, ka tas, visticamāk, ir sers Volters Beringtons. Reiz Džailss bija pastāstījis, ka viņa vecaistēvs dzīvojot pat lielākā mājā nekā Džailsa ģimene. Harijam gan likās, ka tas vispār nav iespējams. Džailsam otrā pusē sēdēja viņa māte un tēvs. Beringtones kundze uzsmaidīja Harijam, bet Beringtona kungs ne reizi pat nepaskatījās uz viņa pusi.

      Ērģelnieks atskaņoja ievadtaktis korālim “Trīs ķēniņi”, draudze cēlās kājās un skaļi sāka dziedāt. Nākamais lasījums bija Frobišera kunga ziņā, bet pēc tam vajadzēja sekot priekšnesumam, kuru Mandejas jaunkundze uzskatīja par visa pasākuma izcilāko punktu. Lielā draudze nekustīgi klausījās, kā Harijs pārliecināti un tīri izpilda “Klusa nakts”. Pat skolas direktors apmierināti smaidīja, klausoties Harija dziedājumu.

      Nākamais ar lasījumu uzstājās bibliotēkas pārraugs. Harijs bija palīdzējis draugam sagatavoties, abi kopā vairākkārt bija caurskatījuši tekstu, lai viss izdotos gludi.

      Dīkinss bija stāstījis Džailsam, ka ļoti centies izvairīties no šā nepatīkamā pienākuma, taču Frobišera kungs uzstājis, ka ceturtais lasījums allaž esot bibliotekāra ziņā. Dīkinsa uzstāšanās nebija tik spoža kā Džailsam, tomēr arī izdevās visnotaļ labi. Harijs viņam piemiedza ar aci, kad draugs devās atpakaļ un apsēdās pie saviem vecākiem.

      Atkal piecēlās koris, lai izpildītu “Lai prieka vēsts nu skan”. Draudze palika sēžam. Šo korāli Harijs uzskatīja par visgrūtāko viņu repertuārā, jo tajā izmantoti neparasti mūzikas izteiksmes līdzekļi.

      Holkoma kungs pievēra acis, lai labāk izbaudītu solista balsi. Brīdī, kad Harijs dziedāja “par to lai visi līksmojas”, skolotājam šķita, ka dzird tikko saklausāmu neprecizitāti, sīku piesmakumu. Holkoma kungs nosprieda, ka zēns laikam būs saaukstējies. Mandejas jaunkundzei gan viss bija skaidrs. Šīs pazīmes viņa bija manījusi jau daudzas reizes iepriekš, tomēr klusi lūdzās, kaut būtu kļūdījusies. Diemžēl lūgšanas netika uzklausītas. Harijs pabeigs šo uzstāšanos, un tikai daži cilvēki zālē zinās, kas noticis. Viņš noteikti varēs dziedāt vēl vairākas nedēļas, iespējams, pat mēnešus, tomēr Lieldienu slavas himnu izpildīs jau kāds cits zēns.

      Vecais vīrs, kurš ieradās jau tad, kad dievkalpojums bija sācies, arī pilnīgi skaidri saprata, kas notiek. Vecais Džeks devās projām īsu brīdi pirms tam, kad bīskaps pēdējo reizi svētīja draudzi. Viņš zināja, ka līdz nākamajai sestdienai Harijam nebūs iespējams atnākt ciemos. Un tātad būs pietiekami daudz laika, lai padomātu, kā atbildēt uz neizbēgamajiem jautājumiem.

      – Vai varam parunāt, Klifton? – sacīja Frobišera kungs, kad zvans bija vēstījis par mājasdarbu gatavošanas laika beigām. – Atnāc uz manu kabinetu. – Harijs nemūžam neaizmirsīs to pirmo reizi, kad dzirdēja šādus vārdus.

      Kad Harijs iegāja kabinetā, pasniedzējs vedināja apsēsties tuvāk pie uguns. Tā viņš nekad iepriekš nebija darījis. – Es tikai vēlējos tevi nomierināt. – Arī šādus vārdus Harijs no pasniedzēja dzirdēja pirmo reizi. – Tas, ka tu vairs nevari dziedāt korī, neietekmēs tavu stipendiju. Mēs labi zinām, ka tavs devums skolai neaprobežojas tikai ar piedalīšanos korī.

      – Paldies, kungs! – sacīja Harijs.

      – Un tomēr… mums ir jādomā par tavu nākotni. Mūzikas pasniedzējs man sacīja, ka paies zināms laiks, līdz tava balss atjaunosies. Un tas, manuprāt, liek skaidri paraudzīties uz tavām iespējām iegūt ar mūziku saistītu stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

      – Man nav ne mazāko iespēju, – rāmi atteica Harijs.

      – Varu tev tikai piekrist, – sacīja Frobišers. – Jūtos atvieglots, jo redzu, ka tu izproti situāciju. Bet, – viņš turpināja, – es ar lielāko prieku ierakstīšu tavu vārdu to skolēnu sarakstā, kuri kandidē uz nepiesaistīto stipendiju mācībām Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Un tomēr… – viņš piebilda, kamēr Harijs vēl nebija paguvis neko sacīt, – tev varbūt vajadzētu apsvērt, ka lielākas izredzes būtu tad, ja tu kandidētu uz Kolstonas skolu vai Karaļa koledžu Glosterā. Tajās ir daudzkārt vieglāki iestājeksāmeni.

      – Nē, paldies, kungs! – atbildēja Harijs. – Mana galvenā izvēle ir Bristoles klasiskā ģimnāzija. – Tieši tikpat striktu atbildi viņš bija devis arī Vecajam Džekam tikšanās reizē pagājušajā sestdienā, kad viņa draugs bija sacījis apmēram kaut ko tādu, ka nevajag uzreiz sadedzināt visus tiltus.

      – Lai notiek! – noteica Frobišers, kurš nemaz nebija gaidījis citu atbildi, tomēr juta, ka viņa pienākums ir piedāvāt arī alternatīvu. – Tad nu padarīsim defektu par efektu.

      – Un ko jūs iesakāt man darīt?

      – Tagad, kad esi atbrīvots no kora nodarbībām, tev būs daudz vairāk laika gatavoties iestājeksāmeniem.

      – Jā, kungs. Tomēr man joprojām ir pienākumi, kurus…

      – Un es izdarīšu visu, kas manos spēkos, lai tavi skolas kapteiņa pienākumi turpmāk nebūtu tik apgrūtinoši.

      – Paldies, kungs!

      – Starp citu, Klifton, – sacīja Frobišers un piecēlās no krēsla. – Es tikko izlasīju tavu eseju par Džeinu Ostinu. Man likās aizraujoša tava doma par to, ka Ostinas jaunkundze, iespējams, nekad nebūtu uzrakstījusi romānu, ja iekļūtu universitātē, un tas neizdotos tik dziļš un neatspoguļotu tādu izpratni.

      – Reizēm neveiksmē slēpjas arī veiksme, – piebilda Harijs.

      – Tas neizklausās pēc Džeinas Ostinas, – sacīja Frobišers. – Tie nav viņas vārdi, – piekrita Harijs. – Tos sacījis, kāds, kurš nav mācījies universitātē, – viņš piebilda, bet vairs neko nepaskaidroja.

      Meizija ieskatījās savā jaunajā rokaspulkstenī un pasmaidīja. – Tagad man jāiet projām, Harij. Ja vien nevēlos nokavēt darbu.

      – Protams, mammu, – atteica Harijs un pielēca kājās. – Es pavadīšu tevi līdz tramvaja pieturai.

      – Harij, vai esi padomājis par to, ko darīsi, ja tomēr nedabūsi to stipendiju? – māte beidzot uzdeva jautājumu, no kura bija vairījusies jau nedēļām ilgi.

      – Bieži, – atteica Harijs un atvēra viņai durvis. – Un pārāk daudz izvēles iespēju man nebūs. Man nāksies atgriezties Merivudā. Un četrpadsmit gadu vecumā es metīšu mācībām mieru un meklēšu darbu.

      Desmitā nodaļa

      – Vai jūties gatavs stāties eksaminētāju priekšā, manu zēn? – vaicāja Vecais Džeks.

      – Cik vien gatavs varu būt, – atbildēja Harijs. – Starp citu, es paklausīju jūsu padomam un izskatīju iepriekšējo gadu eksāmenu materiālus. Jums bija taisnība. Tur patiešām redzama sistēma. Un daži jautājumi atkārtojas pēc konkrēta laika intervāla.

      – Labi. Un kā tev sokas ar latīņu valodu? Mēs nevaram atļauties izgāšanos tajā eksāmenā, lai cik labi rezultāti būtu citos priekšmetos.

      Harijs pasmaidīja, jo Vecais Džeks sacīja “mēs”. – Pateicoties Dīkinsam, pagājušajā nedēļā eksāmena mēģinājumā man bija sešdesmit deviņi procenti pareizu atbilžu. Tiesa, es aizsūtīju Hannibalu gājienā pāri Andu kalniem.

      – Tu nošāvi greizi tikai par sešiem tūkstošiem jūdžu, – iesmējās Vecais Džeks. – Un kā tev liekas, kas sagādās vislielākās grūtības?

      – Četrdesmit pārējie zēni no Svētā Bedas skolas, kuri liks to eksāmenu. Nemaz jau nerunājot

Скачать книгу