LITMIR.BIZ

Скачать книгу

– Un vēl kas… – Stens jau uz virtuves durvju sliekšņa teica. – Neviens no jums pat nav pamanījis, ka tas puika ir kļuvis mīksts. Viņš vairs neizlaiza manu putras bļodu. Dievs vien zina, ko viņiem tajā skolā māca! – Un tad durvis aizcirtās.

      – Neņem galvā, ko tavs tēvocis tur runā, – mierināja Meizija. – Tā ir skaudība. Viņam nepatīk tas, ka mēs visi tik ļoti ar tevi lepojamies. Un pat viņam nāksies mainīt savu meldiņu, kad tu, gluži tāpat kā tavs draugs Dīkinss, dabūsi to stipendiju.

      – Tur jau ir tā lieta, mamm, – Harijs sacīja, – es neesmu tāds kā Dīkinss un sāku jau bažīties, vai tikai tas viss nebūs velti darīts.

      Mājinieki klusēja un neticīgi raudzījās uz Hariju. Un tad pirmo reizi vairāku dienu laikā ierunājās vecaistēvs: – Es arī gribētu iespēju mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

      – Kāpēc, vectēv? – Harijs nokliedza.

      – Ja man tas būtu izdevies, mums visus šos gadus nenāktos dzīvot kopā ar tavu tēvoci Stenu.

      Laikrakstu izvadāšana sagādāja Harijam prieku un ne jau tikai tālab, ka tā bija lieliska iespēja nesēdēt mājās. Nedēļām ritot, zēns iepazinās ar vairākiem Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Daži no viņiem bija dzirdējuši Hariju dziedam Svētās Marijas baznīcā un pamāja viņam ar roku, kad viņš piegādāja avīzes. Bija arī tādi, kas piedāvāja viņam tasi tējas vai pat uzcienāja ar ābolu. Dīkinsa kungs bija Hariju brīdinājis par diviem īpaši nešpetniem suņiem, no kuriem jāpiesargās. Bija vajadzīgas vien divas nedēļas, lai abi niknie rējēji jau draudzīgi vēcinātu asti, kad Harijs nokāpj no divriteņa.

      Harijs nopriecājās, kad uzzināja, ka arī Holkoma kungs ir viens no Dīkinsa kunga pastāvīgajiem klientiem. Ik rītu Harijs viņam piegādāja svaigu The Times numuru, un viņi bieži vien pārmija pa vārdam. Harija bijušais skolotājs nepārprotami norādīja, ka nevēlas zēnu vairs redzēt agrākajā skolā. Turklāt viņš piebilda, ka labprāt sniegs Harijam nepieciešamās papildstundas, ja tādas ir vajadzīgas, jo vakaros parasti esot brīvs.

      Kad Harijs pēc laikrakstu izvadāšanas atgriezās birojā, Dīkinsa kungs katru reizi ielika zēnam somā šokolādes tāfelīti un tad ļāva doties savās gaitās. Tas atsauca Harijam atmiņā Džailsu. Viņš bieži iedomājās par to, kas gan noticis ar draugu. Ne Harijs, ne arī Dīkinss neko par Džailsu nebija dzirdējuši jau kopš dienas, kad Frobišera kungs lika, lai Harijs pēc kora mēģinājuma ieiet viņa kabinetā.

      Pirms došanās mājās Harijs vienmēr vēl brīdi pakavējās pie stiklotās vitrīnas un apbrīnoja tur novietoto pulksteni. Viņš zināja, ka tādu nemūžam nevarēs sev atļauties. Viņš pat ne reizi nepapūlējās pavaicāt Dīkinsa kungam tā cenu.

      Nedēļu ierastajā ritumā bija tikai divas atšķirīgas dienas. Sestdienu rītus Harijs parasti centās pavadīt kopā ar Veco Džeku. Viņš devās pie senā drauga un ņēma līdzi visus iepriekšējo nedēļu Times, bet svētdienu vakaros, kad bija izpildījis savu pienākumu Svētās Marijas baznīcā, Harijs steidzās uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, lai piedalītos vakara dievkalpojuma dziedājumos.

      Trauslā Mandejas jaunkundze lepnumā staroja, kad soprāns dziedāja solo. Viņa cerēja, ka nodzīvos tik ilgi, lai savām acīm skatītu, kā Harijs uzsāk mācības Kembridžā. Viņa grasījās zēnam izstāstīt par Karaļa Koledžas kori, taču ne ātrāk kā dienā, kad viņš būs iekļuvis Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.

      – Vai Frobišera kungs grasās tevi iecelt par grupas vecāko? – noprasīja Vecais Džeks, iekams Harijs bija paguvis iekārtoties savā ierastajā sēdvietā.

      – Nav ne jausmas, – Harijs atbildēja. – Ziniet, viņš vienmēr saka tā, – zēns piebilda, saraustījis apkakli. – “Klifton, dzīvē mēs vienmēr dabūjam to, ko esam pelnījuši. Ne vairāk un, pavisam noteikti, arī ne mazāk.”

      Vecais Džeks iesmējās un pārtrauca Hariju ar vārdiem: – Tev labi izdevās atdarināt Frobišeru. – Un tad viņš apmierināti turpināja: – Tad jau viņš tevi gluži droši iecels par grupas vecāko.

      – Es labāk gribētu uzvarēt stipendiju konkursā, lai iekļūtu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, – noteica Harijs un piepeši izklausījās kā daudz vecāks cilvēks.

      – Un tavi draugi? Beringtons un Dīkinss? – Vecais Džeks pavaicāja, mēģinādams uzlabot Harija omu. – Vai arī viņi tiecas uz augstākiem mērķiem?

      – Dīkinsu viņi nemūžam neiecels par grupas vecāko, – atteica Harijs. – Viņš taču nespēj parūpēties pat par sevi, nemaz nerunājot par kādu citu. Labākajā gadījumā viņš var cerēt uz bibliotēkas pārrauga vietu. Turklāt neviens cits šo amatu neiekāro, tālab Frobišeram nenāksies ilgi nopūlēties, lai izraudzītos īsto kandidatūru.

      – Un Beringtons?

      – Neesmu pārliecināts, ka nākamajā semestrī viņš atgriezīsies skolā, – Harijs domīgi atteica. – Ja tomēr viņš turpinās mācības, tad noteikti nekļūs par grupas vecāko.

      – Neaizmirsti par viņa tēvu! Nenovērtē par zemu šo cilvēku, – Vecais Džeks aizrādīja. – Viņš jau nu noteikti atradīs veidu, kā panākt, lai dēls jau pirmajā semestra dienā atkal būtu skolā. Un par to, ka viņš nekļūs par grupas vecāko, es arī nebūtu gatavs likt galvu ķīlā.

      – Cerēsim, ka jums taisnība, – Harijs noteica.

      – Un, ja es nekļūdos, tad viņš pēc tam ies sava tēva pēdās. Uz Ītonu.

      – Ja viņam pašam būs kāda teikšana, tad ne. Džailss gribētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā kopā ar mani un Dīkinsu.

      – Ja viņš neiekļūs Ītonā, tad diezin vai tiks arī Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Tur iestājeksāmeni ir vieni no grūtākajiem visā valstī.

      – Džailss sacīja, ka esot kaut ko ieplānojis.

      – Tam jābūt kaut kam patiešām labam, lai piemuļķotu viņa tēvu un vēl arī eksaminētājus. – Harijs neko nesacīja, tādēļ Vecais Džeks vaicāja, mainīdams sarunas tematu: – Kā klājas tavai mātei?

      – Viņu tikko paaugstināja amatā. Tagad viņa ir atbildīga par visām viesmīlēm un atskaitās pašam Fremptona kungam, viesnīcas direktoram.

      – Tu noteikti ļoti lepojies ar mammu, – Vecais Džeks sacīja.

      – Jā, kungs! Es ļoti lepojos ar viņu, turklāt grasos to pierādīt arī darbos.

      – Ko tad tu esi izdomājis?

      Harijs izstāstīja viņam savu noslēpumu. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās un laiku pa laikam atzinīgi pamāja ar galvu. Viņš gan saskatīja šajā plānā nelielu problēmu, taču tā nudien nebija nepārvarama.

      Kad Harijs ieradās no sava pēdējā laikrakstu izvadāšanas brauciena pirms atgriešanās skolā, Dīkinsa kungs iedeva viņam prēmiju. Vienu šiliņu. – Tu esi labākais avīžzēns, kāds man jebkad ir bijis, – viņš uzslavēja.

      – Paldies, kungs! – pateicās Harijs un ielika naudu kabatā. – Dīkinsa kungs, vai drīkstu jums ko vaicāt?

      – Jā, protams, Harij!

      Zēns piegāja pie stiklotās vitrīnas, kur uz augšējā plaukta viens otram blakus bija izlikti divi pulksteņi. – Cik maksā šis? – viņš vaicāja un norādīja uz Ingersoll firmas pulksteni.

      Dīkinsa kungs pasmaidīja. Jau vairākas nedēļas viņš bija gaidījis, kad Harijs beidzot to pavaicās, un atbildi bija labi sagatavojis. – Sešus šiliņus, – viņš atteica.

      Harijs nespēja

Скачать книгу