LITMIR.BIZ

Скачать книгу

darbinieks. Es uzmetu večukam apbrīnas pilnu skatienu.

      – Nāc, – Kristjens mani aicina, un mēs tuvojamies helikopteram. Tas ir daudz lielāks, nekā šķita no tālienes. Biju domājusi, ka tajā būs tikai divas vietas, tomēr saskaitu vismaz septiņas. Kristjens atver durvis un virza mani uz vienu no sēdekļiem pašā priekšā.

      – Sēdi un neko neaiztiec! – viņš pavēl, iekāpdams aiz manis, un aizcērt durvis. Es priecājos, ka jumts ir labi apgaismots, citādi es neko nesaskatītu šaurajā pilota kabīnē. Kad esmu iekārtojusies sev piešķirtajā sēdeklī, Kristjens pieliecas man blakus, lai aizsprādzētu siksnas. Tās visas ir pievienotas vienai centrālajai sprādzei. Viņš savelk abas augšējas siksnas tā, ka es tik tikko spēju pakustēties. Viņš ir ļoti tuvu man un pilnīgi iegremdējies darbā. Ja vien es varētu paliekties uz priekšu, mans deguns ieslīgtu viņa matos. Kristjens smaržo tīri, patīkami, debešķīgi, bet esmu droši iesprādzēta sēdeklī un praktiski nekustīga. Viņš paceļ galvu un pasmaida, it kā priecādamies par kādu tikai sev zināmu joku, un viņa acis iegailas. Tik kārdinoši tuvu… Viņš nedaudz pavelk vienu no augšējām siksnām, un es aizturu elpu.

      – Tu nekur neaizbēgsi, – Kristjens nočukst. – Elpo, Anastasija, – viņš klusi piebilst, un viņa garie pirksti noglāsta manu vaigu, slīdot līdz zodam, ko viņš satver starp īkšķi un rādītājpirkstu. Paliecies uz priekšu, viņš uzspiež manām lūpām ātru, šķīstu skūpstu, un man noreibst galva, bet pavēderes muskuļi saspringst, atsaucoties uz viņa mutes kairinošo, negaidīto pieskārienu.

      – Man patīk šīs siksnas, – viņš tik tikko dzirdami nosaka.

      Ko tas nozīmē?

      Kristjens apsēžas man blakus un piesprādzējas, bet pēc tam ilgstoši pārbauda dažādus aparātus, nospiež slēdžus un pogas, ko izvēlas no prātam neaptveramā klāsta uz paneļa. Sīkas gaismiņas mirgo un zib uz neskaitāmām ciparnīcām, līdz iedegas paneļa apgaismojums.

      – Uzliec austiņas! – viņš pavēl, norādīdams uz tām. Es paklausu, un sāk darboties motora lāpstiņas. Troksnis ir apdullinošs. Arī Kristjens uzliek austiņas un turpina darboties ar slēdžiem.

      – Es tikai veicu pārbaudes pirms lidojuma, – man ausīs ieskanas Kristjena balss. Es pagriežos un viņam uzsmaidu.

      – Vai zini, ko dari? – es painteresējos, un viņš atbild uz smaidu.

      – Esmu pilots ar četru gadu pieredzi, Anastasija. Kopā ar mani esi pilnīgā drošībā. – Viņa smaidā pazib kaut kas plēsīgs. – Kamēr esam gaisā, – viņš piebilst un piemiedz man ar aci.

      Kristjens Grejs prot piemiegt ar aci!

      – Vai esi gatava?

      Es pamāju.

      Kristjens brīdi runā ar dispečeru, kurš apstiprina doto atļauju pamest jumtu, un helikopters lēni, līgani paceļas gaisā. Portlenda pamazām nozūd, kaut gan man šķiet, ka vēders palicis tajā. Spožās gaismas sarūk, līdz kļūst par mirdzumu tālu zem mums. Es jūtos kā nokļuvusi akvārijā, no kura vēroju pasauli. Kad esam augstāk, vairs nekas nav redzams, tikai piķa melna tumsa; pat mēness neapgaismo mums ceļu. Kā viņš redz, kurp dodamies?

      – Baismīgi, vai ne? – Kristjens jautā. – Kā tu zini, ka lido īstajā virzienā?

      – Man palīdz šis. – Viņš norāda uz vienu no mēraparātiem, un es ieraugu elektronisku kompasu. – Viens no labākajiem, kādu iespējams iegādāties. Piemērots lidojumiem naktī. – Viņš smaidīdams palūkojas uz mani.

      – Ēkai, kurā es dzīvoju, uz jumta ir nolaišanās laukums. Mēs dodamies uz turieni.

      Protams, mani nepārsteidz vēsts, ka viņa māja ir piemērota helikopteru uzņemšanai. Mēs tiešām esam no divām dažādām pasaulēm. Vadības paneļa spuldzes maigi izgaismo Kristjena seju. Visa viņa uzmanība ir veltīta lidošanai, un viņš nemitīgi uzlūko kādu no dažādajiem mēraparātiem. Es caur skropstām vēroju viņa skaisto profilu. Taisns deguns, stūrains žoklis… man gribētos laist mēli pār šo žokli. Viņš nav skuvies, un rugāju dēļ šī doma ir vēl vilinošāka. Hmm… es vēlos noskaidrot, cik raupja būtu viņa āda pret manu mēli, pirkstiem, seju…

      – Lidojot naktī, tas tiek darīts aizvērtām acīm. Jāuzticas aparātiem, – viņš ierunājas, pārtraukdams manus erotiskos sapņus.

      – Cik ilgi mums vēl jālido? – es izdvešu. Nē, es nemaz nedomāju par seksu, nepavisam.

      – Mazāk nekā stunda. Vējš mums palīdz.

      Hmm, mazāk nekā stunda līdz Sietlai… Nav slikti. Tagad kļūst skaidrs, kāpēc mēs lidojam, nevis braucam ar mašīnu. Tikai stunda mani šķir no lielās atklāsmes. Visi pavēderes muskuļi saspringst. Esmu nervoza kā skolniece. Ko gan Kristjens man sagatavojis?

      – Vai jūties labi, Anastasija?

      – Jā. – Mana atbilde ir aprauta, īsa, caur sakostiem zobiem izspiesta.

      Šķiet, ka Kristjens pasmaida, tomēr tumsā ir grūti kaut ko saskatīt. Viņš nospiež kādu slēdzi un sāk runāt ar gaisa satiksmes pārvaldi, bārstīdams dažādus profesionālus izteicienus. Izklausās, ka mēs no Portlendas gaisa telpas ielidojam Sietlas Starptautiskās lidostas teritorijā.

      – Skaties, lūk, tur! – Viņš norāda uz sīku gaismas punktiņu tālumā. – Tā ir Sietla.

      – Vai tu vienmēr šādi atstāj iespaidu uz sievietēm? “Nāc, palidināsimies manā helikopterā?” – es jautāju, patiesi ieinteresēta.

      – Nekad vēl neesmu lidojis kopā ar meiteni, Anastasija. Šī ir vēl viena pirmā reize, – viņš klusā, nopietnā balsī paskaidro.

      Cik negaidīta atbilde! Vēl viena pirmā reize? Un es atceros viņa teikto par gulēšanu kopā.

      – Vai esmu atstājis uz tevi iespaidu?

      – Esmu sajūsmināta, Kristjen.

      Viņš pasmaida.

      – Sajūsmināta? – Un vienu īsu mirkli viņš atkal izskatās atbilstoši savam vecumam.

      Es pamāju. – Tu esi tik… prasmīgs.

      – Pateicos, Stīlas jaunkundze, – viņš pieklājīgi atbild. Domāju, ka viņš ir iepriecināts, tomēr neesmu pārliecināta.

      Mēs brīdi klusējam, slīdot caur nakts tumsu. Gaišais Sietlas plankums pamazām kļūst lielāks.

      – Tornis Čārlijam Tango, – mikrofonā atskan sprakšķoša balss. – Lidojuma plāns uz Eskalu ieviests. Turpiniet. Beidzu.

      – Runā Čārlijs Tango, ziņojums pieņemts, torni. Gaidu, beidzu.

      – Tev acīmredzami tas patīk, – es nomurminu.

      – Kas? – Viņš palūkojas uz mani, izbrīnā saraucis uzaci.

      – Lidošana, – es paskaidroju.

      – Tā ir nodarbe, kam nepieciešama prasmīga vadība un koncentrēšanās spēja… Protams, man tā patīk. Kaut gan vairāk esmu iecienījis planēšanu. Es protu vadīt gan helikopterus, gan planierus.

      – Ak tā. – Interesantas aizraušanās, par kurām es izdodu ārkārtīgi daudz naudas. Es atceros šos vārdus no intervijas. Man patīk lasīt un dažreiz arī skatīties filmas. Esmu iemesta svešā pasaulē.

      – Čārlij Tango, atsaucieties, beidzu, – manas pārdomas izgaisina gaisa satiksmes dispečera balss. Kristjens rāmi, pašpārliecināti atbild.

      Mēs tuvojamies Sietlai. Jau esam sasnieguši pilsētas robežu, un es jūsmoju par naksnīgo

Скачать книгу