LITMIR.BIZ

Скачать книгу

No manas zirgastes izlauzusies matu šķipsna, un viņš to atglauž man aiz auss. Es ievelku elpu, sajuzdama Kristjena pieskārienu, un viegli atbalstu galvu pret viņa plaukstu. Viņa skatiens atmaigst, un viņš pārlaiž īkšķi pār manu apakšlūpu. Es jūtu asinis uzbangojam. Un jau nākamajā mirklī – pārāk ātri! – Kristjens atrauj roku.

      – Uz redzi, mazā, – viņš nomurmina, un es iesmejos, jo tas tik ļoti nelīdzinās viņam. Bet, kaut gan es zinu, ka Kristjens joko, mīļvārdiņš tik un tā iekustina kaut ko dziļi manī.

      – Es tev atbraukšu pakaļ astoņos. – Viņš pagriežas, atver dzīvokļa durvis un iziet ārā. Eljots viņam seko, bet pagriežas un sūta Keitai gaisa skūpstu, un es jūtu sirdī ieduramies greizsirdības dzēlienu.

      – Nu, vai tev kaut kas bija? – Keita jautā, kamēr stāvam pie durvīm un vērojam abus vīriešus iekāpjam mašīnā un aizbraucam. Viņas balsī dzirdama sveloša ziņkāre.

      – Nē, – es aizkaitināta atcērtu, gribēdama jau saknē iznīdēt visus jautājumus. Mēs atgriežamies dzīvoklī. – Toties tev gan bija. – Nespēju apvaldīt savu skaudību. Keitai vienmēr izdodas savaldzināt vīriešus. Viņa ir neatvairāma, skaista, kārdinoša, asprātīga, tieša… Un tās visas ir īpašības, kuru man trūkst. Bet viņas platais smaids ir tik starojošs, ka nav iespējams neatmaigt.

      – Šovakar mēs tiksimies atkal. – Viņa sasit plaukstas un brīdi palēkā gluži kā bērns. Keitas acis laimē mirdz, un es priecājos par viņu. Laimīga Keita… Tas būs interesanti.

      – Kristjens šovakar vedīs mani uz Sietlu.

      – Sietlu?

      – Jā.

      – Varbūt kaut kas notiks tur.

      – Es ļoti ceru.

      – Tātad tev viņš patīk?

      – Jā.

      – Pietiekami, lai…?

      – Jā.

      Keita sarauc uzacis.

      – Apbrīnojami! Ana Stīla beidzot aizrāvusies ar kādu vīrieti, un tas ir Kristjens Grejs, glītais, seksīgais miljardieris.

      – Jā, pats galvenais ir nauda, – es smīnēdama attraucu, un mēs abas skaļi iespurdzamies.

      – Vai tev mugurā ir kaut kas jauns? – Keita painteresējas, un es viņai atklāju visus sīkumus par nakts notikumiem.

      – Klau, vai Grejs tevi jau noskūpstījis? – viņa jautā, vārīdama kafiju.

      Es piesarkstu. – Vienu reizi.

      – Vienu! – viņa nicīgi iesaucas.

      Es nokaunējusies pamāju. – Kristjens ir ļoti atturīgs.

      Keita sarauc pieri. – Dīvaini.

      – Vairāk nekā dīvaini.

      – Mums jāparūpējas, lai šovakar tu būtu gluži vienkārši neatvairāma, – draudzene apņēmīgi paziņo.

      Ak nē... Izklausās, ka viņai padomā kaut kas laikietilpīgs, pazemojošs un sāpīgs.

      – Pēc stundas man jābūt darbā.

      – Gan jau es kaut ko paspēšu. Nāc šurp! – Keita satver mani aiz rokas un ievelk vannasistabā.

**

      Veikalā stundas izstiepjas garas jo garas, kaut gan mums ir daudz darba. Sākusies vasaras sezona, un pēc slēgšanas man jāpavada divas stundas, piepildot plauktus. Darbs ir vienmuļš, un man pirmo reizi šodien ir pārāk daudz laika domāt.

      Izpildot nenogurdināmās Keitas tiešās un, patiesību sakot, pārāk intīmās pavēles, esmu ideāli noskuvusi kājas un paduses, izplūkājusi uzacis un ieziedusies ar dažādiem krēmiem. Nekas no tā nebija patīkams, bet Keita apgalvo, ka mūsdienās vīrieši to gaida no sievietēm. Un kāpēc Kristjenam vajadzētu būt izņēmumam?

      Es biju spiesta pārliecināt Keitu, ka tiešām vēlos būt kopā ar šo vīrieti. Nezinu, kāpēc tā, bet viņa Kristjenam neuzticas. Varbūt tāpēc, ka viņš ir tik stīvs un atturīgs. Keita nevarēja paskaidrot, kas viņai nepatika, bet es apsolīju nosūtīt īsziņu, tiklīdz būšu ieradusies Sietlā. Neesmu viņai pateikusi par helikopteru; viņu pārņemtu panika.

      Man jādomā arī par Hosē. Viņš atstājis trīs ziņas un septiņus neatbildētus zvanus manā telefonā, turklāt divas reizes zvanījis arī uz mājām. Keita uz jautājumiem par mani atbildējusi ļoti izvairīgi, un viņš noteikti jūt, ka draudzene mani piesedz. Bet es esmu nolēmusi, ka ļaušu viņam pamocīties. Dusmas vēl nav pagaisušas.

      Kristjens pieminēja kaut kādus dokumentus, un es nezinu, vai tas bija joks vai arī man tiešām vajadzēs kaut ko parakstīt. Minējumi ir kaitinoši. Turklāt visu vēl papildina mans gaidpilnais satraukums un bailes. Šī būs liktenīgā nakts! Vai tiešām beidzot esmu tam gatava? Erotiskā dieviete, kas slēpjas katrā sievietē, arī manī, pārmetoši iespurdzas. Viņa tam bijusi gatava jau vairākus gadus, un attiecībā uz Kristjenu Greju viņa ir ar mieru uz visu, bet es tik un tā nesaprotu, ko viņš saskata manī, pelēcīgajā Anā Stīlā… Nesaprotu.

      Protams, Kristjens ierodas tieši norunātajā laikā un jau gaida mani, kad izeju no veikala. Viņš izkāpj no mašīnas, lai atvērtu man durvis, un sirsnīgi smaida.

      – Labvakar, Stīlas jaunkundze, – viņš mani sveicina.

      – Greja kungs. – Es pieklājīgi pamāju, iekāpdama aizmugurējā sēdeklī. Teilors sēž pie stūres. Es sveicinu arī viņu, un viņš ļoti formāli man atbild. Kristjens apsēžas man blakus un satver manu roku, to saudzīgi saspiezdams, un es jūtu viņa pieskārienu izskrienam caur visu miesu.

      – Kā klājās darbā? – viņš jautā.

      – Tas bija ļoti ilgs, – es atbildu balsī, kas ir aizsmakusi, pārāk dobja un iekāres pilna.

      – Jā, arī man šī bija gara diena.

      – Ar ko tu nodarbojies? – es jautāju.

      – Devos pārgājienā kopā ar Eljotu. – Kristjena īkšķis glāsta manus pirkstu kauliņus, slīdot turp un atpakaļ, un mana sirds brīdi apstājas. Es elpoju straujāk. Kā viņam tas izdodas? Viņš pieskaras pavisam niecīgam manas ādas laukumam, bet mani hormoni jau sarīko īstu viesuļvētru.

      Brauciens līdz helikoptera novietnei ir īss. Es prātoju, kur gan varētu būt šis izslavētais aparāts. Mēs atrodamies biezi apbūvētā pilsētas daļā, un pat man zināms, ka helikopteriem nepieciešams daudz vietas, lai paceltos gaisā un nolaistos. Teilors aptur mašīnu, izkāpj no tās un atver man durvis. Jau pēc mirkļa Kristjens nostājas blakus un atkal satver manu roku.

      – Vai esi gatava? – viņš jautā. Es pamāju un jau gribu piebilst: “Visam,” tomēr nespēju parunāt, jo esmu pārāk satraukta.

      – Teilor. – Kristjens pamāj šoferim, un mēs ieejam ēkā, tuvodamies liftiem. Lifts! Atgriežas atmiņas par rīta skūpstu. Visu dienu neesmu domājusi ne par ko citu, gremdēdamās sapņos pie veikala kases. Kleitona kungam divas reizes nācās skaļi saukt manu vārdu, lai es atgrieztos realitātē. Kristjens lūkojas uz mani no augšas, savilcis lūpas vieglā smaidā. Ha! Arī viņš domā par liftu.

      – Tikai trīs stāvi, – viņš vīpsnādams nosaka, acīm uzjautrinājumā iemirdzoties. Viņš laikam prot lasīt domas. Jocīgi. Kad iekāpjam lifta kabīnē, es cenšos izlikties vienaldzīga. Durvis aizveras, un atgriežas savādais, elektrizētais pievilkšanās spēks, kas dzirksteļo starp mums, paverdzinot mani. Es aizveru acis, veltīgi mēģinādama to ignorēt. Kristjens saspiež manu roku ciešāk, un pēc piecām sekundēm durvis atveras,

Скачать книгу