LITMIR.BIZ

Скачать книгу

piemērotu mirkli, es slepus palūkojos uz Kristjenu. Viņš ir tikpat pieklājīgs un nedaudz atturīgs kā parasti.

      Viņš ir mulsinošs.

      Iedarbinājis dzinēju, Kristjens atpakaļgaitā izstūrē auto no stāvvietas un ieslēdz mūziku. Tas ir neticami skaists, dvēselisks divu sieviešu dziedājums. Šobrīd visas maņas, ar kādām esmu apveltīta, ir izsistas no līdzsvara, un mūzika uz mani atstāj vēl spēcīgāku iespaidu nekā citreiz. Pār muguru man skrien tīkamas tirpas. Kristjens izbrauc uz ielas, vadīdams mašīnu laiski un pašpārliecināti.

      – Ko mēs klausāmies?

      – “Ziedu duetu” no Delība operas “Lakmē”. Vai tev patīk?

      – Mūzika ir brīnišķīga, Kristjen.

      – Jā, ir gan, – viņš smaidīdams piekrīt. Un vienu gaistošu mirkli viņš izskatās pēc sava vecuma vīrieša. Jauns, bezrūpīgs un neticami pievilcīgs. Vai šī ir atslēga, kas ļauj piekļūt Kristjena dvēselei? Mūzika? Es ieklausos eņģeliskajās balsīs, kas mani valdzina un satrauc.

      – Vai iespējams to atkārtot?

      – Protams. – Kristjens nospiež pogu, un mūzika atkal glāsta manu dzirdi. Tas ir maigs, lēns, patīkams un neatvairāms uzbrukums manām maņām.

      – Tev patīk klasiskā mūzika? – es ievaicājos, cerēdama gūt kādu vērtīgu ieskatu viņa personībā.

      – Mana gaume ir vispusēja, Anastasija. Klausos visu, sākot ar Tomasu Talisu, beidzot ar Kings of Leon. Galvenais ir noskaņojums. Un tev?

      – Man arī. Kaut gan es nezinu, kas ir Tomass Taliss.

      Kristjens pagriež galvu un brīdi nopēta mani, pirms atkal pievēršas ceļam.

      – Kādreiz es tev atskaņošu viņa mūziku. Viņš dzīvoja sešpadsmitajā gadsimtā, Tjūdoru laikmetā. Sacerēja korāļus. – Kristjens man uzsmaida. – Piekrītu, ka tas izklausās ļoti ezotēriski, bet mūzika ir gandrīz maģiska.

      Viņš nospiež pogu, un atskan Kings of Leon dziesma. Hmm, šo gan es zinu. “Sekss liesmās”. Ļoti piemēroti šim brīdim. Mūziku pārtrauc telefona signāls, kas plūst pa mašīnas skaļruņiem. Kristjens nospiež pogu uz stūres.

      – Grejs, – viņš aprauti nosaka.

      – Greja kungs, runā Velčs. Es saņēmu jūsu pieprasīto informāciju, – atskan čērkstoša, bezmiesiska balss.

      – Labi. Atsūti to uz e-pastu. Vai ir kas piebilstams?

      – Nē, kungs.

      Kristjens nospiež pogu, zvans pārtrūkst un mūzika atgriežas. Ne atvadu vārdu, ne pateicības. Es priecājos, ka ne brīdi nopietni neapsvēru iespēju pie viņa strādāt, jo pat šāda doma liek man nodrebināties. Viņš ir pārāk valdonīgs un vēss sarunās ar saviem darbiniekiem.

      Mūziku atkal pārtrauc telefona zvans.

      – Grejs.

      – Konfidencialitātes līgums ir nosūtīts uz jūsu e-pasta adresi, Greja kungs, – paziņo sievietes balss.

      – Labi. Tas būs viss, Andrea.

      – Visu labu, kungs.

      Kristjens pārtrauc zvanu, nospiezdams pogu uz stūres. Mūzika skan tikai brīdi, pirms iezvanās telefons. Jēziņ, vai tāda ir visa viņa dzīve – nemitīgi traucējoši zvani?

      – Grejs, – viņš noskalda.

      – Sveiks, Kristjen, vai tev izdevās nokniebties?

      – Eljot, es esmu pie stūres, ir ieslēgti skaļruņi, un es mašīnā neesmu viens. – Kristjens nopūšas.

      – Kas ir kopā ar tevi?

      Kristjens paceļ acis pret debesīm. – Anastasija Stīla.

      – Čau, Ana!

      Viņš mani sauc par Anu!

      – Sveiks, Eljot.

      – Esmu daudz par tevi dzirdējis, – Eljots aizsmakušā balsī nosaka, un Kristjens sarauc pieri.

      – Netici ne vārdam, ko saka Keita.

      Eljots iesmejas.

      – Es vedu Anastasiju uz mājām. – Kristjens uzsvērti izrunā manu pilno vārdu. – Vai paķert tevi?

      – Jā, protams.

      – Drīz tiksimies. – Kristjens beidz sarunu, un mūzika atgriežas.

      – Kāpēc tu mani sauc tikai par Anastasiju?

      – Tas ir tavs vārds.

      – Es dodu priekšroku saīsinājumam.

      – Ak tā.

      Mēs jau gandrīz esam sasnieguši manu dzīvokli. Ceļš nav bijis ilgs.

      – Anastasija, – Kristjens ierunājas, un es neapmierināta viņu uzlūkoju, bet viņš nepievērš tam uzmanību. – Tas, kas notika liftā… vairs neatkārtosies, ja vien nebūs iepriekš paredzēts.

      Viņš aptur mašīnu pie manas mājas. Tikai tagad es atskāršu, ka viņš nav jautājis manu adresi – tomēr to zina. Kaut gan Kristjens man atsūtīja grāmatas, tātad ir skaidrs, ka viņam mana dzīvesvieta nav noslēpums. Kā jau jebkuram gudram vajātājam, kurš prot izsekot mobilā telefona signālam un kuram pieder helikopters.

      Kāpēc viņš negrib mani skūpstīt? Es uzmetu lūpu, par to domājot. Neko nesaprotu. Viņam vajadzētu pieņemt citu uzvārdu – Mīklainais, nevis Grejs. Viņš izkāpj no mašīnas, viegliem, atsperīgiem soļiem apiet tai apkārt un atver manas durvis, kā jau īsts džentlmenis… izņemot dažus retus, bet ļoti vērtīgus mirkļus lifta kabīnē. Es nosarkstu, atcerēdamās viņa lūpu pieskārienu un to, kā es nevarēju viņam pieskarties. Man gribējās izlaist pirkstus caur Kristjena nekārtīgajiem, kuplajiem matiem, bet es nespēju pakustināt rokas.

      – Man patika tas, kas notika liftā, – es nomurminu, izkāpdama no mašīnas. Man šķiet, ka dzirdu Kristjenu spēji ievelkam elpu, tomēr izliekos neko nemanām un tuvojos savām durvīm.

      Keita un Eljots sēž pie mūsu ēdamgalda. Četrpadsmit tūkstošus dolāru vērtās grāmatas ir pazudušas. Paldies Dievam! Man ir kāds plāns saistībā ar tām. Keitas sejā plešas vēl nekad neredzēts smaids, un viņas mati ir valdzinoši sajaukti. Kristjens man seko, un Keita samiedz acis, kaut gan viņas smaids vēl joprojām liecina par lieliski pavadīto laiku naktī.

      – Sveika, Ana! – Viņa pielec kājās un mani apskauj, bet pēc tam tur mani izstieptas rokas attālumā, vērīgi pētīdama. Saraukusi pieri, viņa pievēršas Kristjenam.

      – Labrīt, Kristjen, – viņa nosaka, un viņas balsī ieskanas tik tikko jaušams naidīgums.

      – Kevanas jaunkundze, – viņš stīvi atņem sveicienu.

      – Viņas vārds ir Keita, Kristjen, – Eljots noņurd.

      – Keita. – Kristjens pieklājīgi pamāj un uzmet pārmetuma pilnu skatienu Eljotam, kurš pavīpsnā un pieceļas, lai mani apskautu.

      – Čau, Ana. – Viņš smaida, zilajām acīm mirdzot, un man viņš nekavējoties iepatīkas. Eljots acīmredzami nelīdzinās Kristjenam, bet viņi galu galā nav miesīgie brāļi.

      – Čau, Eljot, – es smaidīdama atbildu.

      – Eljot, mums jāiet, – Kristjens atgādina.

      – Labi, labi. – Viņš pievēršas Keitai, ievelk viņu savās skavās un velta manai draudzenei ilgu, kaislīgu skūpstu.

      Jēziņ,

Скачать книгу