LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ar imperatoru? – Sofija uzsmaidīja māsai. Roka ar kūkas gabalu sastinga pusceļā līdz mutei. – Tā jau ir notikusi. Viņš sēž man blakus! – Viņa ar zodu norādīja uz pievilcīgo jaunekli, ko Sisi bija noturējusi par militāro padomnieku vai adjutantu.

      – Jūsu Majestāte! – Ludovīka izdvesa, pielēca kājās un zemu paklanījās. Nodūrusi galvu, viņa čukstēja: – Pieņemiet manu visdziļāko atvainošanos. Man nebija ne jausmas. Jūs esat tā pieaudzis un mainījies, ka es diemžēl jūs nepazinu.

      “Šis jauneklis formastērpā ir imperators? Mūsu namatēvs un pils īpašnieks? Helēnes līgavainis?” Tad Sisi atcerējās zēnu ar smalkajiem vaibstiem un kanēļkrāsas matiem. Apmulsusi viņa atskārta, ka pārsteigums noteikti ir jaušams arī sejā, taču veikli saņēmās un nolaidās reveransā tāpat kā māte. Nabaga Helēne saguma līdzās māsai, it kā grasītos paģībt.

      Jauneklis pasmaidīja un teica:

      – Nevajag atvainoties, krustmāte Ludovīka. – Zilās acis, daudz laipnākas nekā mātei, pievērsās katrai no viešņām. – Lūdzu, piecelieties! Jūs esat mana ģimene, nevis pavalstnieces.

      – Tu neiepazīstināji mūs, Sofij, – Ludovīka sacīja, apstulbumā raudzīdamās uz māsu.

      – Mums patīk šī spēlīte. Tā ļauj Francim pārmaiņas pēc pavērot… Nabaga zēnam tas nav iespējams, ja viņš allaž atrodas uzmanības centrā.

      – Bet man ir kauns, ka neizturējāmies ar pienākošos cieņu. – Ludovīka joprojām skatījās uz māsu, un balsī nodevīgi ieskanējās pārmetums un pat aizkaitinājums. – Neviens nedrīkst ienākt telpā, neizrādot imperatoram pazemību.

      – Viss ir kārtībā, – Francis sacīja labvēlīgā tonī. – Man patīk vismaz uz brīdi palikt malā un neuzkrītoši pavērot cilvēkus. – Francis paskatījās uz Sisi. Gaišzilās acis līdzinājās debesīm bez mākoņiem. – Varbūt jūs piecelsieties? Es nevēlos turēt jūs uz ceļiem pēc tik nogurdinoša brauciena, ko jums nācās pārciest pēc mana ielūguma.

      – Ak Dievs, Franci! – Ludovīka apsēdusies paraudzījās uz māsasdēlu. – Jūs esat kļuvis par ļoti pievilcīgu imperatoru. Pārsteigdams hercogieni, Francis satvēra viņas plaukstu. – Krustmāt Ludij, laipni lūdzam Austrijā! Es priecājos jūs satikt un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu tuvāk iepazīties ar jūsu meitām.

      Viņam būtu jāprecas ar Helēni, taču skatiens nemitīgi kavējās pie Sisi.

      III

      Kad durvis atveras, Sisi pārsteidz krāsu daudzveidība un trompešu skanējums. Gar malām stāv un ar maziem karodziņiem māj simtiem galminieku – ieplestām acīm tie kustina lūpas neuztveramos saucienos un lūgsnās.

      Viņi ir ģērbušies labākajos tērpos, un sievietēm mati ir sakārtoti nevainojamās frizūrās. Aizmugurē grūstās un uzgavilē vienkāršie ļaudis – tirgotāji, zemnieki, bērni un amatnieki. It visi ir pulcējušies viena iemesla dēļ – kaut uz acumirkli ieraudzīt karalieni.

      Sisi priekšā aristokrāti paceļ savus standartus, iezīmējot ceļu uz katedrāli kalna galā. Imperatora muzikanti piespiež mirdzošās trompetes pie lūpām, sargi izslejas un sastingst – visi ir gatavi karaļa iznācienam.

      Ejot dažus soļus aiz viņa, Sisi ir nodūrusi galvu un ieklausās saucienos. Viņas vārds šo cilvēku mutēs skan gluži kā buramvārdi: “Éljen, Elizabete! Lai dzīvo karaliene Elizabete!”

      Vēl skaļāk par pūļa klaigām dun vienīgi lielgabali, kas satricina gaisu gluži kā vasaras pērkons. Zalves sveicina monarhus, kas pamazām kāpj kalnā.

      Tiklīdz viņi ir nonākuši pie iespaidīgajām katedrāles durvīm, virs galvas nodimdina zvani – tik vareni, ka tornī varētu rasties plaisas. Apdullinoši iedziedas ērģeles, it kā gribētu sacensties ar trompetēm.

      – Esam klāt. – Viņš pagriežas pret Sisi, vēl pēdējo reizi sakārtodams savu apmetni. Sisi pamāj ar galvu.

      – Jā, esam klāt. – Viņa dreb gluži tāpat kā laulību ceremonijas laikā, taču izmoka smaidu. “Šī noteikti nebūs tāda pati kā laulību diena. Es vairs neesmu tā meitene, kas soļoja pie altāra.”

Trešā nodaļaImperatora kūrorts Bādišlē, Augšaustrija1853. gada augusts

      Garastāvoklis būtiski uzlabojās, kad viņas aizgāja uz savām istabām un atrada ceļojumu lādes.

      – Agata! – Sisi pieskrēja klāt un apskāva kalponi.

      – Labdien, kundzes! – Apaļvaidze iesmējās. Viņai priekšā atradās atvērtas lādes, no kurām ārā gāzās krāsaini tērpi.

      – Mēs tik ļoti ilgojāmies pēc tevis! – Sisi grozījās blakus kalponei, priecājoties par pazīstama cilvēka klātbūtni svešā vietā. – Un kā mēs ilgojāmies pēc savām kleitām!

      – Jūs izklausāties uzjautrināta, Sisi jaunkundze. – Agata izslējās un nopētīja Sisi. – Jā, un nemaz nešķietat nogurusi no brauciena. Un kā jūtaties jūs, Helēnes jaunkundze? – Kalpone pagalam nervozi palūkojās uz sadrūmušo māsu.

      Helēne paraustīja plecus.

      – Es esmu nogurusi. Un priecājos tevi redzēt, Agata.

      – Oho, mūsu drānas! Paskaties, Helēne! – Sisi paķēra virsējo kleitu no pirmās lādes. Tas bija pēcpusdienas tērps no piesātināti smaragdzaļa zīda. Viņa apdejoja apli pa istabu. – Tu, Agata, pat iedomāties nevari, kā mums ir apnicis melnais!

      – Tas ir redzams. – Poliete ieķiķinājās. Sārtie vaigi platajā sejā šķita vēl apaļāki.

      – Kā klājās tev, Agata? Brauciena laikā viss bija mierīgi?

      Kalpone atkal pievērsās apģērbu šķirošanai un pacēla jātnieces žaketi, ko novietoja blakus pieskaņotajiem svārkiem.

      – Gribat dzirdēt godīgu atbildi, Sisi jaunkundze?

      – Protams.

      Kādu mirkli kalpone apsvēra turpmākos vārdus.

      – Tas bija garš ceļojums. Es nebiju iedomājusies, ka būsim tik tālu no mājām.

      – Bādišle ir tālu no Posenhofenes, vai ne? – Sisi piekrita. – Ak Dievs! – No nākamās lādes Sisi izvilka savas sarkanā samta kurpes, uz kurām bija palikuši dubļu un zāles traipi. Viņa novilka papēžu zābakus un ieslidināja kājas greznajās kurpītēs. – Tā ir daudz labāk. Tagad ir sajūta, ka man ir līdzi daļa no Posenhofenes. Kā tu domā, vai erchercogiene Sofija iebildīs, ja šīs es uzvilkšu uz vakariņām?

      – Jaunkundze! – Agata ar plaukstu aizsedza smejošo muti. – Beidz gulšņāt, Helēne, un nāc paskatīties! Beidzot mums ir tīras drānas. – Tagad Sisi no lādes izņēma zilganvioletu vakartērpu.

      Helēne piegāja pie kalpones un apskāva viņu.

      – Tā jau ir labāk, Nenes jaunkundze, – sacīja Agata.

      – Šo vārdu vairs nedrīkst lietot, – Sisi aizrādīja žēlā balstiņā, pētīdama vakartērpu no mirdzoša ziloņkaula krāsas zīda. – Mamma tā pavēlēja.

      – Patiešām? – Agata pārjautāja.

      – No šīs dienas mēs esam hercogienes Elizabete un Helēne. – Sisi nopūtās, tad pagriezās pret māsu un teica: – Ko teiksi, hercogiene Helēne? Vai atbrīvosim tevi no šīm sēru drānām?

      Helēne sarauca

Скачать книгу