LITMIR.BIZ

Скачать книгу

tēva pils ir Posenhofene?

      – Tieši tā, Jūsu Ekselence, – Sisi atbildēja.

      – Jūs to dēvējat par pili? – Sofija pasmīnēja un pastiepa glāzi, lai to piepildītu ar šampanieti.

      – Es esmu dzirdējis, ka tā ir izcili skaista, – Grīne ieminējās.

      – Manuprāt, pils patiešām ir brīnišķīga. – Sisi pasmaidīja, nelikdamās zinis par krustmātes iebildi.

      – Makša pils esot izcili skaista? – Sofija piespieda plaukstu pie mutes, it kā gribētu apslēpt smieklus, un zīmīgi saskatījās ar grāfieni Ešterhāzi. – Ak, es saprotu, ko jūs gribat teikt. To, ka apkārtne ir skaista. Jā, laikam Bavārija tiešām ir pievilcīga. Bet manieres, pēc manām domām, tur ir mazliet… laucinieciskas. Vismaz salīdzinājumā ar Austriju.

      – Vai brauciens bija ilgs? – Grāfs Grīne taktiski iejaucās, pieklājīgi lūkodamies uz Sisi.

      – Nabaga Lūdija. – Sofija iegrima saraustītā sarunā ar grāfieni Ešterhāzi. Sisi bija spiesta to noklausīties. – Viņa noteikti priecājas, ka ir tikusi prom no viņa.

      Sisi samirkšķināja acis un tikai pēc mirkļa atguvās. Pakrūte sažņaudzās, jo krustmāte pagalam nicīgi izteicās par viņas tēvu. “Hm, grāfs uzdeva man jautājumu. Kāds tas bija?”

      – Tas noteikti bija nogurdinošs, – Grīne minēja, ar skatienu mudinādams atbildēt.

      – Jā, protams, – Sisi izstomīja. – Mēs ieradāmies tikai šopēcpusdien.

      – Un viņas pazaudēja bagāžu, – Sofija paziņoja un, pacēlusi uzaci, raudzījās uz grāfieni Ešterhāzi.

      – Garš ceļš. – Meiendorfs lūkojās uz Sisi. – Bet ne tik garš kā no Sanktpēterburgas.

      – Ja pieminam Sanktpēterburgu, jums, Pjotr, jānogaršo siļķe. – Sofija pasniedzās pēc šķīvja ar zivīm, ko rotāja sīpoli, marinēti dārzeņi, pupiņas un mērce no olas dzeltenuma un etiķa. – Krievu nacionālais ēdiens, ko pagatavojām jums par godu.

      – Siļķe! Jūs esat ārkārtīgi laipna, erchercogiene. – Sūtnis Meiendorfs paņēma šķīvi un uzlika sev nelielu gabaliņu.

      – Vai zināji, Elizabete, ka Krievija ir mūsu svarīgākais sabiedrotais? – Sofija vaicāja skaļi un lēni, it kā vēlētos, lai sūtnis obligāti dzird.

      – Skaidrs, – Sisi atbildēja.

      – Jūs runājat krieviski, hercogiene Elizabete? – jautāja grāfiene Ešterhāzi. Gaišās acis likās bezkaislīgas.

      – Diemžēl ne, – Sisi noteica. “Vai vajadzētu?”

      – Vīnu, hercogiene Elizabete? – Sulainis paliecās pāri Sisi plecam, lai gan jautājums skanēja no citas puses.

      – Nē, paldies. Man ir šampanietis.

      – Bet jāiedzer arī vīns, – Sofija pamācīja. – Mēs taču svinam! Kad pēdējoreiz pie manis ciemojās māsa ar divām meitām? – Sofija lūkojās uz Ludovīku galda otrā galā.

      Tiklīdz glāzes bija piepildītas, Sofija pacēla savējo, un iesāktās sarunas, tāpat kā vijoļu mūzika, apklusa. – Par imperatora veselību! – Viņa pievērsās savam dēlam. – Lai dzīvo imperators Francis Jozefs!

      – Lai dzīvo imperators Francis Jozefs! – vienbalsīgi uzsauca ministri un galminieki.

      Sofija pielika glāzi pie lūpām.

      – Es pavēlēju pasniegt vīnu, kas tapis viņa dzimšanas gadā. Glabāts divdesmit trīs gadus. Gandrīz, jo tuvojas tava dzimšanas diena, Franci. Šovakar mums ir daudz iemeslu svinībām. – Sofija plati uzsmaidīja dēlam un atkal iemalkoja šampanieti.

      Iekams darīt to pašu, Sisi pamanīja, ka ministri un pat Francis nogaida. Visi klusēdami vēroja Sofiju, it kā cerētu ieraudzīt kādu noteiktu reakciju.

      Iztukšojusi glāzi, Sofija nolika to un apmierināti nošmaukstināja lūpas un nopūtās.

      – Imperatoram atbilstoša kvalitāte, – viņa norādīja un pastiepa tukšo glāzi sulainim piepildīšanai. Apkārtējie sirsnīgi iesmējās. Šķita, ka ir nojaukta kāda barjera un spriedze mazinājusies. Vijoles atsāka spēlēt valsi, un vakariņu dalībnieki pacēla šampanieša glāzes un atjaunoja sarunu pavedienu. Sisi iedzēra malciņu un izbaudīja vēso saldmi, kas šķita patīkama siltajā telpā. Sulaiņi atnesa pirmo ēdienu – Vīnes liellopa zupu. Virums šķita pasmags vakariņām, taču Sisi neatteicās no sava šķīvja.

      Sofija malkoja otro šampanieša glāzi un skaļi sarunājās ar Krievijas sūtni.

      – Turki draud ar karu, Pjotr. Vai cars tam ir sagatavojies?

      Sūtnis košļāja siļķi un apsvēra jautājumu.

      – Visaugstais cars nekad nav bēdzis no kara, īpaši jau gadījumos, kad uz spēles likts Dieva darbs, erchercogiene Sofija.

      Grīne paliecās tuvāk Sisi un tik klusi, lai dzirdētu tikai viņa, sacīja:

      – Erchercogiene runā par turku atbildi krieviem. Saprotiet, cara Nikolaja armija tikko iesoļoja Turcijai piederošajā Valahijā un Moldāvijā.

      – Protams. – Sisi pamāja, taču grāfa platais smaids apliecināja, ka viņš nav apmuļķots. Par politiku pie galda viņa nekad netika runājusi. Un arī pie šāda vakariņu galda viņa nekad nebija sēdējusi. Viņa iedzēra krietnu šampanieša malku.

      – Mēs esam gatavi karam, erchercogiene. – Sūtnis Meiendorfs runāja skaļāk. Varbūt viņu kaitināja Grīnes dialogs. – Mēs esam pārliecinājušies, ka vienīgais risinājums Austrumu jautājumā ir karš ar turkiem.

      Uz galda parādījās arvien vairāk ēdienu. Sisi jutās pārsteigta. Sulaiņi atnesa tāfelšpici – vārītu liellopa gaļu ar āboliem un mārrutkiem. Nākamais ēdiens bija kartupeļu nūdeles ar sviestu un magoņu sēkliņām. Un vēl tika pasniegta Franča iemīļotā liellopa gaļa un Zalcburgas suflē pikas, ko Francis sagaidīja ar priecīgu plaukšķināšanu. Visbeidzot parādījās vairāki šķīvji ar svaigu produkciju no villas dārza – tomātu šķēlītes eļļā un etiķī, gurķi un burkāni, kas sagriezti papīra plānumā, un ar pipariem un sīpoliem garnēti kartupeļi.

      Pustukšā Sisi glāze tika papildināta ar šampanieti, it kā apkalpotājiem būtu dota pavēle to pieliet pēc katra malka. Dzēriens atveldzēja gluži kā dzirkstošs balzams un likās burvīgs pēc ilgā ceļojuma un spriedzes ierašanās brīdī. Iemalkojusi vēl dažas reizes, viņa jutās pietiekami pašpārliecināta, lai turpinātu sarunu.

      – Piedodiet, grāf Grīne, bet… kas ir Austrumu jautājums? – Sisi klusi jautāja savam blakussēdētājam, paņemdama no viņa pasmagu šķīvi ar konservētiem bumbieriem un valriekstiem.

      – Turki Osmaņu impērijā ir zaudējuši spēku un kļūst arvien vājāki. – Grāfs Grīne noslaucīja muti salvetē. – Krievi grib panākt, ka sultāns atkāpjoties atzīst Krieviju par pilntiesīgu valdnieku pār kristiešiem, kas dzīvo pašreizējās turku impērijas teritorijā.

      – Krievi taču jau tagad ir tur. Kas vēl varētu valdīt pār šiem cilvēkiem? – vaicāja Sisi.

      – Pēdējā laikā pašapziņu jaunā Napoleona vadībā ir atguvusi Francija. Viņš ir pirmā Napoleona brāļadēls un cenšas atdarināt tēvoci. Krievija grib atgādināt Turcijai, ka visu nokārtos cars, nevis Rietumeiropa, kam nav vietas turku teritorijās.

      Grīnes stāstījumu pārspēja Sofijas balss, un Sisi ieklausījās.

      – Jums

Скачать книгу