LITMIR.BIZ

Скачать книгу

ir apaļāka par Ludovīku. Varbūt tās bija sekas daudzajiem oficiālajiem mielastiem, ko viņa rīkoja kopā ar dēlu. Galdiņš bija nokrauts ar tējkannām, cepumiem, miniatūrām kūciņām un riekstu un augļu traukiem. Piepeši Sisi atskārta, cik izsalkusi jūtas pēc daudzajām ceļā pavadītajām stundām.

      Imperatora mātei klēpī sēdēja krēmkrāsas sunītis, kurš pāri servīzei augstprātīgi nolūkojās uz viešņām. Sofija gredzenotiem pirkstiem glāstīja viņa biezo kažoku un kādā brīdī pacēla dzīvnieku, lai iečukstētu tam ausī kādu mīlestības pilnu frāzi.

      Ludovīka nokremšļojās, un Sofija atkal pievērsās viņām. – Tātad bavārietes ir ieradušās. – Šis apgalvojums nedeva iespēju kaut ko atbildēt, tādēļ viņas klusēja. – Kas noticis? – Sofija turpināja. – Vai tu, Ludovīka, tik ļoti interesējies par manas pils grīdām, ka nespēj atrauties un paskatīties uz savu veco māsu?

      To dzirdot, Ludovīka izslējās un pasmaidīja.

      – Sveika, Sofij! Es priecājos tevi redzēt.

      – Sveika, Ludij! Arī es priecājos par satikšanos. Es jau sāku domāt, ka tu mani nepazīsti, jo imperatora pavāru dēļ esmu pieņēmusies apmēros.

      Iesmējusies Ludovīka pieslīdēja tuvāk māsas krēslam un pieliecās, lai atturīgi apskautu viņu. Tāda pieķeršanās ļāva Sisi mazliet nomierināties. “Cerams, ka uz Helēni tas atstās līdzīgu iespaidu,” viņa nodomāja. “Vai mēs ar Helēni arī kādreiz tā izturēsimies? Māsas pēc desmitiem gadu atšķirtības satiekas gluži kā svešinieces… Bērni, vīri un dažādās mītnes valstis ir izšķīrušas viņas, nododot aizmirstībā atmiņas par dalīto gultu, naksnīgajām sarunām un bērnības māju. Nē,” Sisi izlēma. “Helēne nekad nekļūs tik atsvešināta, nekad neizmantos savu ietekmi un varu, lai uz savu iepriekšējo dzīvi nolūkotos no augšas. Un es nemūžam nepieļaušu, ka mēs tik ilgi nesatiekamies.”

      Apsveicināšanās mirklī Sisi veikli nopētīja apkārtni. Abi vīrieši, tiklīdz ienāca viešņas, bija piecēlušies kājās. Vecākajam kungam bija balta parūka ar ciešām sprogām un baložpelēka zīda kamzolis. “Tas noteikti ir ministrs,” Sisi nosprieda. Viņš nevis lūkojās uz erchercogieni, bet vienaldzīgi vērās uz galdiņu. Jaunākais bija ģērbies pilnā militārajā formastērpā. “Acīmredzot adjutants vai padomnieks, lai gan tik jauns. Un diezgan pievilcīgs.” Virsniekam bija bāli zilas acis, mazliet viļņaini kastaņbrūni mati un plānas ūsas. Pleci bija pašauri, taču Sisi atzina, ka atturīgajā sarkanbaltajā, ar zelta diegiem rotātajā formastērpā viņš atstāj pievilcīgu iespaidu. Jaunais virsnieks pamanīja, ka tiek pētīts. Sisi tūdaļ novērsās, tomēr paguva pietvīkt. “Kā lai es piesargos galmā, kur ir tik daudz izskatīgu vīriešu! Nē, es nedrīkstu pieļaut, ka mani apbur krustmātes Sofijas adjutants vai jebkurš cits vīrietis. Mans uzdevums ir palīdzēt Helēnei kļūt par imperatora sievu.”

      Ludovīka un Sofija atrāvās viena no otras. Abām asaras ritēja pār vaigiem, bet Sofija tās ātri notrausa un atkal apsēdās.

      – Tātad, Ludovīka… Pakāpies malā, lai es varu aplūkot tavas brīnišķīgās meitas. – Šķita, ka ģimeniskā pievilkšanās ir atkausējusi Sofijas skarbo toni, taču nopietnajā sejā saglabājās drūma izteiksme.

      – Protams, Sofij. Šī ir…

      – Ak vai! Tu uzdrošinies nelietot manu karalisko titulu? – Erchercogiene pielieca galvu un, noslēpumaini sakniebusi lūpas, raudzījās uz savu jaunāko māsu. – Ērti, vai ne?

      – Piedod. – Ludovīka nokremšļojās. – Vai… vai man tevi dēvēt par…

      – Nē, nē, es tikai ķircinos, – Sofija noteica un pavēcināja roku, it kā gribētu atgaiņāt mušu. – Tas bija joks.

      “Tiešām?” Sisi prātoja.

      – Paej sānis, Ludovīka!

      – Jā, protams. – Hercogiene paklausīja gluži kā tramīga ķēve, kas neizprot dresētāja norādījumus un baidās no pātagas cirtiena.

      Krustmātes Sofijas skatiens pirmo reizi pilnībā pievērsās māsasmeitām.

      – Paklau, Ludovīka. – Imperatora māte piemiedza acis. – Kāpēc viņas ir melnā? – Nākamajā mirklī – tik īsā, ka tas nebūtu pamanāms, ja Sisi cieši neraudzītos uz krustmāti, – erchercogiene paskatījās uz jauno virsnieku. Šķita, ka viņa vēlas kaut ko jautāt. Bezvārdu saziņa. Tad viņa atkal pagriezās pret Ludovīku. Skatiens bija dzestrs un kritisks. – Kāpēc jūs neesat novilkušas tās drausmīgās melnās drēbes? – Sofija sakrustoja rokas.

      – Mēs gribējām, Sofij. Patiešām. Diemžēl…

      – Vajadzēja pārģērbties pa ceļam.

      – Tāds bija mūsu mērķis, bet kariete ar mūsu mantām nošķīrās no mums.

      – Tātad tu nebiji pienācīgi izplānojusi braucienu.

      – Un šeit… Tiklīdz nonācām pils pagalmā, mūs nekavējoties atveda uz šejieni.

      – Šāda tikšanās prasa rūpīgāku sagatavošanos, – Sofija noskaldīja. Sisi par pārsteigumu, māte klusēdama uzņēma šo rājienu. Tad Sofija nopūtās. – Par laimi, viņas ir jaunas un veselīgas, un tas atsver pienācīgu drānu trūkumu. – Viņa runāja tik atsvešināti, it kā meiteņu nemaz nebūtu klāt. – Ļauj minēt… šī ir tava vecākā meita Helēne? Sejā ir jaušami ģimenei raksturīgi vaibsti. Viņa ir skaista.

      – Nē, tā ir mana otrā meita Sisi… proti, Elizabete, – Ludovīka atbildēja, nostājās priekšā Sisi un uzlika roku Helēnei uz pleca. – Šī ir mūsu Helēne. Mūsu mīļā, maigā, paklausīgā Helēne, mūsu vecākā meita.

      – Ak tā? – Sofija vilcinājās, it kā nespētu aptvert savu misēkli. – Šī ir Helēne? – Šķita, ka viņa gaida, lai kāds izlabo kļūdīšanos. Taču Ludovīka pamāja ar galvu, un Sofija skaļi nopūtās. “Vai tā bija vilšanās izpausme?” prātoja Sisi. – To nebūtu iespējams uzminēt, goda vārds! Es meitenes sen neesmu redzējusi. – Sofija neslēpjoties cieši nopētīja Helēni, it kā aplūkotu zirgu, ko vēlas iegādāties imperatora staļļiem.

      – Bet tu izskaties… nezinu… jaunāka.

      Ludovīka pamīņājās un sacerēja puslīdz pieņemamu atbildi par smalku un sievišķīgu figūru. Helēne un Sisi nodūra acis, it kā pēkšņi abu prātus nodarbinātu melno kleitu apakšmalas stāvoklis.

      – Kāda ir meiteņu vecumu atšķirība? – Sofija pajautāja.

      – Elizabetei ir tikai piecpadsmit, savukārt Helēnei tikko palika astoņpadsmit, precībām piemērots vecums, – Ludovīka paskaidroja.

      – Tiešām? – Sofija pielieca galvu, it kā šaubītos. – Viņai joprojām ir meitenīgs augums. Neizskatās, ka viņai ir astoņpadsmit.

      Pieklājīgi smaidīdama, Ludovīka paraustīja plecus.

      – Varu apliecināt, ka ir. Es biju klāt, kad viņa piedzima.

      – Un… kā tu sacīji? Cik gadu ir otrai?

      – Pēc dažiem mēnešiem Elizabetei būs sešpadsmit.

      – Ak! Joprojām bērns. – Pēc ilgas pauzes Sofija turpināja:

      – Tev ir vēl dažas meitas, vai ne?

      – Jā, – Ludovīka atbildēja. – Dēls Karls ir hercogistes mantinieks, un vēl mums ir trīs meitas un mazais dēliņš. Visi palika mājās pie tēva.

      – Meitenes ir jāizprecina. – Sofija

Скачать книгу