Скачать книгу

Halija pavēstīja, ka viņai jāpārģērbjas, lai dotos uz pilsētu, bet Džeimijs ieteicās, ka par dvīņiem esot vēl kāds stāsts. Viņa to noklausījās, bet tad sacīja, ka nu jau gan viņai jādodas. Kad Džeimijs sāka stāstīt vēl kaut ko, Halija piepeši atskārta, ka viņš nevēlas, lai viņa aizbrauktu. “Cik glaimojoši!” viņa nodomāja, tomēr atvainojās un kāpa augšā uz savu istabu, lai pārģērbtos. Halija izvēlējās skaistu puķotu kleitu un tai pieskaņotu jaciņu, bet kājās uzāva sārtas sandales.

      Kad viņa atkal nokāpa lejā, Džeimijs jau gaidīja. – Oho! Tu nu gan izskaties skaista! Es iedomājos, ka mums vajadzētu vēl pameklēt tās istabas atslēgu. Mēs nepārbaudījām bēniņus. Vai varbūt mēs varētu pavadīt dienu dārzā un izdomāt, kā to padarīt krāšņāku.

      – Pameklēsim, kad es atgriezīšos, un parunāsim par dārza labiekārtošanu. Vai gribi, lai tev kaut ko atnesu no pilsētas? Un nav par vēlu pieteikties nākt kopā ar mani.

      – Nē, neko. – Džeimijs noteica un pakāpās nostāk no Halijas. – Brauc. Lai tev labi klājas. Es piezvanīšu brālim vai izdomāšu vēl kaut ko.

      Džeimijs izklausījās tik noskumis, ka Halijai jau gribējās atteikties no domas par braucienu uz pilsētu un palikt pie viņa.”Bet tas taču būtu gluži smieklīgi! Ja reiz Džeimijs ir cilvēks, kuram tik ļoti nepatīk vientulība, tad kālab aizbrauca no savas visai kuplās ģimenes?”

      Lai cik lūdzošs arī būtu Džeimija skatiens, Halija tam nepadevās un izgāja no mājas. Viņa aizsoļoja līdz ielas galam, tur pagriezās pa kreisi un nokļuva Nantaketas skaistajā centrā. Senatnīgas ēkas, brīnišķīgi mazi veikaliņi… Halijai tas viss likās ļoti fascinējoši.

      Halija turpināja pastaigu, gāja iekšā veikaliņos, apskatīja apkārtni un tomēr nepārstāja domāt par Džeimiju. Viņa iegāja Zero Main veikalā un aplūkoja preču klāstu. Tur piedāvātās drēbes bija skaistas, tomēr viņa ātri posās ārā. Jau sperot soļus pretī durvīm, Halija piepeši iedomājās, ka var atļauties kādu jaunu tērpu. Kopš tēva un pamātes nāves viņa strādāja, reizēm pat trijās darba vietās. Viņai bija jābalsta Šellija. Kad Šellija izlēma doties uz Kaliforniju, lai izmēģinātu veiksmi aktiermākslā, Halija uzsāka mācības.

      Mājā, ko viņa bija mantojusi no sava tēva, prasījās pēc daudziem uzlabojumiem; bija nepieciešams remonts.

      Skatīdamās uz piedāvājumu veikalā, Halija piepeši atskārta, ka tagad tas viss palicis pagātnē. Mācības viņa bija pabeigusi un varēja sākt pelnīt naudu.

      Halija pasmaidīja un sāka nesteidzīgi aplūkot skaistās drānas, ko varēja iegādāties šajā veikalā. Viņa nopirka glītu baltu adītu krekliņu, tumši zilu žaketi, melnas zīda bikses un garu kaklarotu, kuras galā bija violeta stikla lode.

      Pēc iziešanas no veikala Halija sprieda, ka labs izskats noteikti viņai nenāks par ļaunu, pat ja attiecības ar Džeimiju ir strikti profesionālas. “Saldajā iedvesmā” viņa nopirka Džeimijam konfektes, jo iedomājās, ka viņam tādas garšotu. Vaļu medību muzejā Halija nopirka četras grāmatas par Nantaketas vēsturi un savā telefona piezīmju grāmatiņā ierakstīja vēl astoņu citu grāmatu nosaukumus. Šis muzejs noteikti bija uzskatāms par katra vēsturnieka sapni. Pēc pusdienām “Arno kafejnīcā” viņa devās uz mājām. Iepirkumu somas viņa nolika virtuvē, tad izņēma konfekšu iepakojumu no maisiņa un devās uzmeklēt Džeimiju.

      Viņš sēdēja uz soliņa zem vecā ozola un izskatījās gandrīz nelaimīgs. Kad Džeimijs ieraudzīja Haliju, viņa seja kļuva gaišāka, un viņai likās gluži pacilājoši atskārst, ka par viņas atnākšanu kāds tik patiesi priecājas. Tā Haliju sagaidīja vecvecāki toreiz, kad viņa vēl bija maza. Bet Šellijas un viņas mātes sejā allaž parādījās izteiksme: “Ak, diemžēl tā atkal esi tu…”

      Halija aizgainīja šīs domas, pasmaidīja un, piegājusi pie Džeimija, apsēdās viņam līdzās un pastiepa viņam pretī kārbiņu, kurā bija dzērvenes šokolādē.

      – Pastāsti man visu, ko tu darīji, – viņš mudināja un paņēma konfekti pēc tam, kad arī Halija bija vienu paņēmusi. Viņi joprojām sēdēja uz soliņa, un Džeimijs savā telefonā grasījās parādīt Halijai mazo draiskuļu fotogrāfijas, kad dārzā iesteidzās kāda sieviete. Iesākumā neviens no viņiem svešo pat nepamanīja. Džeimija ģimene dzīvoja Kolorādo, un viņš tikko bija Halijai parādījis fotogrāfiju, kurā redzams, kā dvīņi ar skuteri brauc pa nama plašo halli. Nams izskatījās pēc īstas marmora pils. Halija lūdza, lai Džeimijs pastāsta ko vairāk par šo ēku.

      – To uzcēla mans sencis laupītājs, barons Keins Tegerts, – Džeimijs sacīja. – Mans tēvs tika nosaukts viņam par godu. Viņš ieviesa daudzas reformas ogļraktuvēs. Barons Keins Tegerts, ne jau mans tēvs. – Abus iztrūcināja troksnis. Bija aizcirtušies lielie vārti. Pa tiem ieskrēja sieviete, un Džeimijs pielēca kājās. Viņš paķēra kruķi un turēja to gluži kā aizstāvēšanās ieroci.

      Haliju pārsteidza Džeimija reakcija un tas, ka svešās sievietes sejā viņa saskatīja dusmas. Apaļīgā, nelielā auguma sieviete ar metāliski pelēkajiem matiem izskatījās gatava kādu kaut tūdaļ saplosīt gabalos.

      – Vai mana vīramāte ir šeit? – viņa strikti noprasīja.

      Kad Halija nostājās Džeimijam blakus, viņš ar pussoli pakāpās viņai priekšā, kā vēlēdamies pasargāt. – Un kas ir jūsu vīramāte?

      – Īdita! – sieviete atteica un ievilka elpu. – Atvainojiet! Es esmu Betija Pauela no “Drošās jūras ostas”. Tā ir viesnīca tepat kaimiņos. Un Īdita ir mana vīra Hovarda māte.

      Ja viņš kaut vai dažas minūtes nezina, kur māte atrodas, tad kļūst teju vai neprātīgs. Es viņam sacīju, ka, visticamāk, Īdita ir šeit, bet viņš man lika pārbaudīt. Viņa taču nav tur iekšā, vai ne? – Sieviete ar galvas mājienu norādīja uz māju.

      – Vēl tikai pirms dažām minūtēm tā bija pilnīgi tukša, – Halija sacīja.

      – Un tējas istaba? Vai tur viņa neslēpjas?

      – Ja jūs runājat par telpu mājas galā, tad tā ir aizslēgta, – Džeimijs teica. – Mēs nesekmīgi pūlējāmies sameklēt atslēgu.

      – Nekādas atslēgas nemaz nav! – Betija paziņoja. – Spriežot pēc tā, ko sacījusi mana jukusī vīramāte, tikai “viņas” varot tās durvis atdarīt. – Viņa palūkojās atpakaļ uz vārtiem. – Kāpēc gan tā sieviete nevarētu palikt, kur viņai piekodināts būt? – Viņa pagriezās pret Džeimiju un Haliju. – Ja Īdita parādās, sūtiet viņu uz mājām, labi? Pasakiet, ka Hovardam viņa ir vajadzīga. Manis dēļ jau viņa nenāks, tas ir skaidrs. Atvainojiet, ka jūs apgrūtinu! – Viņa steidzīgā solī devās uz vārtu pusi.

      Džeimijs un Halija no brīnumiem platām acīm skatījās viens uz otru un pēc tam uz aizejošo sievieti.

      – Pagaidiet! – Halija uzsauca.

      Izrādīdama nepacietību, Betsija pavērās atpakaļ. – Jā?

      – Kas ir tās “viņas”? – Džeimijs vaicāja. – Kas var atvērt tās durvis?

      Šķita, ka Betiju ir satriecis šāds jautājums. – Tikai nesakiet man, ka jūs nopirkāt šo māju un neviens jums neizstāstīja par viņām!

      – Halija šo māju saņēma mantojumā, – Džeimijs paskaidroja.

      – Ak tā. Skaidrs. Tas izklausās loģiski. Vecais Henrijs Bells vis negribētu, lai viņa dārgo dāmu tuvumā grozītos šādi tādi ļaudis. – Viņa ieskatījās rokaspulkstenī. – Man tagad ir jāatgriežas.

Скачать книгу