LITMIR.BIZ

Скачать книгу

– Džeimijs paskaidroja. – Tā blondā ir viņas pusmāsa. Visos sīkumos Džērids gan neizstāstīja, taču blondīne gribēja ar krāpšanas palīdzību nozagt šo māju.

      – Tas taču ir pretlikumīgi! – Tods striktā balsī noteica.

      – Jā, detektīv galvenais inspektor, tas patiešām ir pretlikumīgi. Kāpēc gan tu nevarētu aizbraukt uz Bostonu un visu kārtīgi noskaidrot?

      – Pašlaik es nevaru. Man jātiek galā ar vairākām bruņotām laupīšanām un lietu, kas galu galā var izrādīties par slepkavību. Es gribēju uzzināt, kā tev klājas.

      – Labi.

      – Tikai nevajag melst tos niekus! Kā tev klājas?

      – Labi. – Džeimijs ievilka elpu. – Man vēl aizvien nepatīk tas, kā tu mani šurp nogādāji, bet…

      – Ak… – Tods novilka.

      – Un ko tas tagad nozīmē?

      – Tas nozīmē, ka Džērids piezvanīja krustmātei Džilijai, kura savukārt piezvanīja mammai, bet mamma piezvanīja man. Izskatās, ka tu tās fizioterapeites acīs esi sevi padarījis par muļķi.

      Džeimijs izvalbīja acis. – Un es vēl domāju, ka esmu ticis projām no ģimenes, kas mūžam man neliek mieru… Jā, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, es ļāvos mirkļa vājumam. Viņa ir glīta, labi veidota un… Ak, es nezinu. Viņā ir kaut kas tāds, kas man patiešām patīk. Viņa ir gudra un… Izbeidz smieties!

      – Es jau nemaz nesmejos, – Tods atvairījās. – Nu labi, varbūt arī smejos, bet ne tā, kā tu domā. Es…

      Džeimijs pārtrauca brāli. – Viņa rīt vēlas sākt fizioterapijas kursu.

      Tods pieklusināja balsi. – Un cik daudz tu grasies viņai atklāt?

      – Tik maz, cik vien būs pietiekami. Viņa uzskata, ka es esmu bagāts pleibojs. Manuprāt, viņa ir iedomājusies, ka privātajā lidmašīnā es šaudos pa visu pasauli no vienas izklaides vietas uz nākamo.

      – Un tu grasies ļaut, lai viņa tā domā arī turpmāk, vai ne?

      – Es grasos viņu iedrošināt tā domāt, – Džeimijs teica. – Man būs liels atvieglojums, ja nenāksies paciest žēlastību. Un tagad man jābeidz pļāpāt. Ir jāpaguļ.

      – Iedzer tabletes, – Tods atgādināja.

      – Neaizmirsīšu. Vai vari izdarīt man kādu pakalpojumu? Piezvani mammai un palūdz, lai viņa dažas dienas nebrauc šurp. Pasaki, ka esmu jau pieaudzis un pats spēju parūpēties par man nepieciešamo ēdienu. Mani satrauc tas, ka viņa te grasās nogādāt groziem pārtikas.

      – Tad jau tu posies atstāt savu patvērumu, lai sagādātu ēdienu? – Toda balsī ieskanējās cerība.

      – Vēl ne, – Džeimijs attrauca. – Un liec mani mierā! Vai saprati?

      – Es dzirdēju, ko tu teici, – Tods klusi sacīja. – Tad nu tagad ej gultā, bet es tikšu galā ar mammu. Un, Džeimij…

      es, hmm…

      – Jā, es tāpat, – viņš atbildēja un nolika klausuli.

      Halija spēji pamodās. Mutē bija nepatīkama garša, un viņa juta, ka pirmīt aizmigusi ar visām drēbēm mugurā.

      Viņa ieslēdza naktslampiņu un ieskatījās rokaspulkstenī. Mazliet pāri diviem naktī. Viņa aizgāja uz vannas istabu un izskaloja muti. “Kad uzausīs diena, uzreiz jāsameklē ceļasomas un jāizsaiņo mantas,” viņa nolēma.

      Ejot atpakaļ uz gultu, viņa piepeši izdzirdēja kādu skaņu. Tā līdzinājās vaidam. – Nu patiešām, lieliski, – viņa nočukstēja. – Kārtējais pierādījums, ka esmu mantojusi spoku apsēstu māju. Varbūt man tomēr to vajadzētu atdot Šellijai. Gribētos gan redzēt, kā viņi tiktu galā ar to.

      Halija nožāvājās un sāka taisīt vaļā džinsus, lai atlikušo nakts daļu nevajadzētu gulēt drēbēs. Un atkal viņa saklausīja to pašu vaidēšanu, tikai šajā reizē jau skaļāku.

      “Tas ir viņš,” Halija saprata un steidzās uz kāpnēm. Nonākusi līdz Džeimija istabai, viņa dzirdēja skaņas, kādas varētu izdvest cilvēks, kurš pūlas no kāda aizbēgt. Uz galda bija lampa, kādas parasti mēdz novietot bērnu istabās, bet lampai priekšā atradās zāļu pudelīte no oranžas plastmasas. Jau tikko iemācījusies lasīt, Halija bija palīdzējusi savam tēvam zāļu tirgošanā. Mācoties vidusskolā, Halija lasīja zālēm pievienotās brošūras un pārveidoja tekstu tā, lai tēvs to it viegli varētu izmantot savā darbā.

      Izlasījusi etiķeti, Halija uzreiz saprata, ka pudelītē ir ļoti stipras miegazāles. Ja Džeimijs ir iedzēris divas šādas tabletes, tad viņu nespētu uzmodināt pat traktora rūkoņa.

      Viņa paraudzījās uz guļošo Džeimiju. Viņš mētāja galvu no vienas puses uz otru, un viņa augums kustējās. Gulta likās šaura, bet viņš bija samērā liels. “Ja viņš spēcīgi sagrozīsies vēlreiz, tad noteikti izkritīs no gultas. Kaut gan viņa ceļgalu sargā šina, ar to varētu nepietikt, lai neiegūtu jaunu savainojumu.”

      Halija piegāja pie gultas un sāka masēt Džeimija deniņus. – Kuš. Klusu. Viss ir kārtībā, – viņa mierinoši sacīja. Džeimijs mazliet pierima, bet, tiklīdz viņa noņēma rokas, tā viņš atsāka svaidīšanos. – Nē, nē, – viņa sacīja, – tā nedari. – Halija mēģināja pieturēt viņu. Nostājusies stingri, viņa spēcīgi piespieda rokas viņa krūtīm. Tas palīdzēja, un viņš nenogāzās uz grīdas. Džeimijs pagriezās uz muguras un kādu brīdi gulēja tik mierīgi, ka Halija sāka virzīties uz durvju pusi.

      Un tad atkal atskanēja kliedziens. Viņa metās atpakaļ. Viss Džeimija augums drebēja kā lielās bailēs; viņš stiepa rokas pretī, it kā vēlētos kādu satvert.

      – Es esmu tepat, – Halija sacīja. – Tu esi drošībā. – Kad viņa pieliecās tuvāk, Džeimijs apvija viņai rokas un pievilka sev klāt, cieši piespiežot.

      Tā bija visai neērta poza, un Halijai likās, ka tūdaļ pārlūzīs uz pusēm. Viņa apzinājās, ka nav gana spēcīga, lai izrautos no viņa skavām, un ļoti šaubījās, ka spēs vīrieti pamodināt, lai liktu atslābināt tvērienu. Lai kādi būtu Džeimija murgi, viņam šajā brīdī bija nepieciešams mierinājums.

      Izstiepties viņam līdzās šaurajā gultā nebija viegli, taču, kad viņa to izdarīja, vīrietis pagriezās un piekļāva Haliju sev klāt. It kā viņas vieta būtu tieši tur, it kā viņa vienmēr tur būtu bijusi. Džeimijs nomierinājās.

      – Tā, un tagad es esmu tavs rotaļu lācītis, ja? – Halija noteica, gulēdama ar seju pret viņa krūtīm.

      Lai cik sarkastiski viņa to būtu domājusi, tomēr sajūta bija patīkama, pat par spīti tam, ka viņu apskāvušais vīrietis bija cieši aizmidzis.

      Halija juta, ka arī pati pamazām slīgst miegā, un piepeši visi dienas notikumi sāka riņķot prātā. Tas, ka Šellija parakstīja līgumu un bija viltojusi Halijas pases kopiju, sāpēja daudz vairāk, nekā viņai būtu gribējies atzīt. Vēl tikai pirms nedēļas Šellija bija lūgusi Halijai ieiet kancelejas preču veikalā un nopirkt viņai līmi un jaunas šķēres. – Griezumam jābūt nevainojamam, – Šellija bija paskaidrojusi. Kā likās, Halija pati bija palīdzējusi pusmāsai krāpšanā.

      Kad Džeimijs noskūpstīja viņas matus galvvidū, Halija sāka raudāt. Lai gan vīrietis bija cieši aizmidzis, šķita, ka viņš jūt – sievietei, kuru viņš tur savās skavās, ir nepieciešama palīdzība. Tagad Džeimija augums vairs neraustījās, viņš bija pavisam kluss un rāms. Radās sajūta,

Скачать книгу