LITMIR.BIZ

Скачать книгу

pietiekami tuvu pilsētai, lai taksometrs neizmaksātu veselu bagātību. Restorāna ēdienkarte bija pārsteidzoši populāra, taču tikai tāpēc, ka Gajs strādāja augām dienām un nopūlējās vaiga sviedros, lai no nekā izveidotu kaut ko. Gajs varēja darīt brīnumus ar draņķīgu gaļu un bieži vien prātoja, ko gan spētu panākt, ja viņam būtu labs virtuves aprīkojums, labas kvalitātes sastāvdaļas un kaut cik spējīgi darbinieki.

      Sensenos laikos “Burgerovā” bija strādājuši daudzmaz zinoši darbinieki, taču Kenija aizvien pieaugošā neiecietība bija viņus visus izdzenājusi, un Kenijs, kurš par restorānu interesējās aizvien mazāk un mazāk, nepūlējās tos aizstāt ar līdzvērtīgiem. Viņš nolīga darbiniekus, kuri nespēja atšķirt vienu lāpstiņu no otras un uzskatīja par cilvēktiesību pārkāpumu, ja viņiem netika piešķirta pīppauze ik pēc desmit minūtēm. Turklāt vēl apkopēja Glenisa bija sasirgusi ar cistītu, tāpēc viņiem visiem nācās pārņemt arī tīrīšanas pienākumus, jo Kenijs nebija parūpējies par aizstājēju.

      Gajs novēlēja visiem labu nakti un atstāja personālu tīrām un kārtojam restorānu, zinādams, ka, tiklīdz viņš būs ārā pa durvīm, viņi noliks savus darbarīkus un aizkūpinās cigaretes. Visi, izņemot apzinīgo Džinu. Taču šoreiz, tiklīdz bija iesēdies automašīnā, Gajs pārstāja raizēties par restorānu. Viņa domas bija aizņemtas ar ko citu.

      Laiks bija neparasti vēss augusta vakaram; varbūt gaļas piegādātājs bija uzlicis mici ar izgrieztajiem acu caurumiem siltuma, nevis maskēšanās nolūkā. Gajs ienīda šo gadalaiku, kad vasara atdeva savu vietu brūnam, drūmam rudenim, – brīdi, kad viss vīta, un viņu atkal pārpludināja atmiņas par skumjiem dzīves notikumiem. Patiesībā šajā laikā viņam labāk patika stulbi pārstrādāties. Ja dienas tika aizpildītas ar smagu darbu, tas viņam neļāva kavēties pagātnē. Tad nevēlamas domas ieplivinājās smadzenēs gluži kā vēja nestas sakaltušas lapas, taču nekavējās tur ilgi. Viņš nožēloja, ka nevar attīrīt galvu no visa.

      Gajs bija tā pārguris, ka neievēroja pārdošanas zīmi, kas bija novietota pie vecas kotedžas vārtiņiem uz Moltstonas ceļa, lai gan, patiesību sakot, vējš to pa pusei bija iepūtis pāraugušajos skuju kokos. Ja viņš to būtu ieraudzījis, tad varbūt tas ļautu padomāt par kaut ko daudz patīkamāku, jo Gajs Millers bija gaidījis Halovas kotedžas pārdošanu jau kopš bērnības. Un, kad viņš nolēma izmest līkumu un iegriezties pie māsas iedzert kafiju, tad bija aizmirsis arī to, ka māsai ir jauna dzīvokļa biedrene, un, kā parasti, atslēdza durvis pats ar savu atslēgu.

      Flosa nupat bija iznākusi no vannas istabas, kad ieraudzīja dzīvokļa durvis atsprāgstam vaļā. Viņa gaidīja, ka ieraudzīs Džuljetu, kura atgriezās no darba pasākuma, uz kuru bija devusies. Viņas vietā dzīvoklī ienāca vīrietis, milzīga auguma vīrietis ar melniem, viļņainiem matiem un tādām pašām pelēkām acīm kā Džuljetai un viņas tēvam, un tādām pašām pilnīgām lūpām kā Grainai Millerei. Viņas pirmā doma bija: oho, tas ir Džuljetas brālis. Otrā doma bija: ak tu tētīt, es neesmu uzkrāsojusies, esmu aptinusi slapjus matus ar dvieli un uzvilkusi savu plankumaino dalmācieša stila rītakleitu. It kā ar to vien nepietiktu, viņai acīs bija iekļuvis šampūns, un viņa tās bija tik stipri saberzējusi, ka tagad acis noteikti bija pietūkušas un apsārtušas.

      Ieraugot Flosu, Gajs iedomājās tikai par vienu. Leisija Robinsone. Viņš noelsās par sākotnējo līdzību, kas saistīja miniatūro sievieti viņa priekšā ar paša jaunības mīlestību, un tas vīrieti galīgi izsita no sliedēm.

      – Piedošanu, – viņš noteica. – Aizmirsu, ka tu te būsi. Flosa, vai ne?

      – Ē, jā, – sacīja Flosa, savilkdama rītakleitu ciešāk sev apkārt. – Tu laikam būsi…

      Taču Gajs jau bija atkāpies pie durvīm ar tādu ātrumu kā ar amfetamīniem sabarots sacīkšu kurts. Un, steigdamies prom no dzīvokļa, viņš atpakaļgaitā aizķērās aiz kājsoliņa, uzkrita virsū žurnālu galdiņam un nogāza visus uz tā esošos priekšmetus uz paklāja. Tad, gluži kā televīzijas komēdijas filmas varonis, viņš izslējās tik strauji, ka atsita galvu pret lampas abažūru.

      – Man jāiet, vēlreiz piedošanu, – viņš noteica, ar to pašu likdams Flosai manīt, ka viņa izskatās gluži kā Linda Blēra no filmas “Garu izdzinējs”, un aizcirzdams durvis.

      Flosa palika stāvam ar vaļēju muti. Ak kungs, vai es tiešām esmu tik briesmīga? Piepešais aizvainojums pārvērtās dusmu lēkmē. Cik sasodīta nekaunība! Viņai bija vienalga, cik skaists Džuljetas brālis izskatās ārēji, jo savā būtībā viņš nebija nekāds džentlmenis. Un vai viņa jau nebija sapratusi, ka katru reizi, iznākot no sava apvalka gaisā vēsmojošu mīlas solījumu iespaidā, vienīgais, kas viņu gaidīja, bija dūre, kas tā vien tīkoja trāpīt sejā un iedzīt viņu vēl dziļāk apvalkā?

      Romantiskām domām par Gaju Milleru turpmāk ieeja tika liegta.

      Piektā nodaļa

      Stīvs uzgrieza numuru un gaidīja, lai redzētu, vai viņa atsauksies. Viņa atsaucās, un viņš atviegloti uzelpoja par to, ka viņa nav nokritusi pa kāpnēm vai atgriezusi gāzi un tad aizmirsusi par to un nodedzinājusi māju.

      – Hallo, kas runā? – jautāja piesmakusi, šļupstoša balss.

      – Sveika, mammu, tas esmu es. Kā tu jūties?

      – Kas zvana?

      – Tas esmu es, Stīvs. Mammu, kā tu jūties?

      – Viss kārtībā, – sacīja balss. – Kāpēc lai tā nebūtu? – Viņa bija piedzērusies. Pulkstenis bija desmit no rīta, un viņa bija piesūkusies kā zeķe. Pēc tik daudziem gadiem tam nevajadzētu būt pārsteigumam, tomēr tas vēl aizvien pārsteidza.

      – Būšu klāt pēc stundas. Vai vajag kaut ko nopirkt?

      – Kā parasti.

      – Mammu, es nevaru. Tu zini, ka nevaru. – Stīvam dūša saskrēja papēžos.

      – Tad nepūlies braukt šurp, – un ar to pašu zvans pārtrūka.

      Stīvs ieradās mātes mājā pēc stundas, ienīzdams sevi par to, ka bija pievienojis iepirkumiem degvīna kortelīti. Tas bija mazākais izmērs, kādu viņš varēja atrast, un viņš zināja, ka pretējā gadījumā māte nepagodinās viņu ar savu uzmanību.

      Divģimeņu mājas otrā daļa nevarēja būt vēl atšķirīgāka. Sāras Barovsas mājai bija nevainojami tīri logi, glīti aizkari un kopts dārziņš, bez parastajām dīvānu un automašīnu atlūzām, kas kalpoja par dārza rotājumiem daudzās citās mājās šī Ketervudas dzīvojamo māju rajona trūcīgākajā galā. Un uz tīri noberztā lieveņa sēdēja mazs desmitgadīgs puika ar Bārnslijas komandas futbola kreklu mugurā.

      – Sveiks, Denij, – Stīvs pasmaidīja. – Gandrīz tevi nepazinu. Kur ir tavas brilles, mazais?

      – Tās saplīsa, – atbildēja mazais Denijs. Jo tuvāk Stīvs piegāja, jo skaidrāk varēja saskatīt arī vieglo nobrāzumu uz viņa vaiga.

      – Vai tu kāvies? – Stīvs apjautājās, juzdamies mazliet norūpējies, jo Denijs Barovss nepiederēja pie kaušļiem. Barovsi neiederējās šajā rajonā. Sāra Barovsa bija apkopēja, kura smagi nostrādājās, kārtīga meitene, un Denijs bija kluss puika, allaž ar grāmatu rokā.

      Denijs viņam neatbildēja, tikai nokāra galvu. Stīvs pārkāpa pāri norobežojumam un apsēdās līdzās zēnam uz lieveņa.

      – Vai tev nekas nekaiš, mazais? – viņš apjautājās.

      – Skaidrs, ka ne, – atbildēja Denijs, cenzdamies neuzkrītoši izslaucīt no acīm asaras.

      – Ak, sveiks, Stīv, – parādīdamās

Скачать книгу