LITMIR.BIZ

Скачать книгу

“D un E cīkstoņu izklaide” ar lepnumu iepazīstina ar viņa pretinieku, lielisko, eņģelisko, labo, skaisto, dievišķo un debešķīgo STĪVIJU EŅĢELI.

      Pūļa noskaņojums pārvērtās gavilēs, kad muskuļainais milzenis eņģeļa veidolā pacēla roku un sveica pūli, lai tad noņemtu spārnus un pasniegtu tos tam pašam palīgam uzglabāšanai.

      Šķīrējtiesnesis, Mazais Ēriks, izslējās, cik nu to pieļāva viņa metru un sešdesmit vienu centimetru garais augums, un uzlika rokas abiem milžiem uz pleciem.

      – Tā, puiši, es gribu kārtīgu, godīgu cīņu – un atceries, Eņģeli, tu trešajā kapitulē Bostonas Krabim. Lai jums veicas, puiši. Parādiet viņiem klasi, ka tevi divi deviņi.

      Stīvs pamāja un plati uzsmaidīja Gajam, pasniegdams roku. Gajs nošņācās un to atgrūda, liekot ikvienam uz to spējīgam pensionāram zālē piecelties kājās haotiskā meksikāņu vilnī, ko papildināja nikna aurošana un savilktas dzīslainas dūres.

      – Līdz tam Bostonas Krabim vēl ir daudz laika, tāpēc uzmanies, – Stīvs pačukstēja, sperdams soli uz priekšu.

      – Dari, cik slikti vien vari! – noteica Gajs, pasniegdamies uz priekšu un bez kāda brīdinājuma sagrābdams pretinieku aiz rīkles.

      Tā bija īsa, taču satraucoša cīņa. Kad pirmās palīdzības sniedzēji aiznesa projām savainoto Eņģeli, kurš, gulēdams uz nestuvēm, dramatiski gaudoja kaut ko par salauztu muguru, Gajs apstaigāja ringu ņirdzīgu izsaucienu pavadībā un tad metās cauri kaislīgi niknajam pūlim uz drošo ģērbtuvi. Stīvs nolēca no nestuvēm, tiklīdz nesēji bija nozuduši ap stūri, jo viņiem vajadzēja drīz vien atgriezties ringā, lai aizstieptu prom Tarzānu un Pērtiķcilvēku, pēc tam, kad viņus būs sakāvuši brāļi Pogmori.

      – Liels paldies! Tu šodien gandrīz salauzi man muguru, – Stīvs sacīja Gajam un pasniedzās, lai pamasētu savu sāpošo muguru. – Man labāk patīk, ja es esmu Melnais Eņģelis un tu esi Labais Gvido. Tu kļūsti neciešams, kad tev jātēlo nelietis – ļaunāks par Alberto Mazerati.

      Gajs pasmaidīja, izdzirdēdams ar savu brutalitāti bēdīgi slavenā vietējā cīkstoņa vārdu. – Kā mēs sakām manā profesijā – ja nevari izturēt karstumu, ej laukā no virtuves.

      – Tev asiņo auss, – sacīja Stīvs.

      – Ak jā, man jau likās, ka sūrst, – noteica Gajs, paberzēdams ausi un tad apskatīdams pirkstu. – Viena no večiņām man ieblieza, kad es metos prom. Varu apzvērēt, ka viņas vēl aizvien nēsā somiņās ķieģeļus.

      Pensionāri tika atvesti no visām malām katru reizi, kad kaut cik tuvā attālumā notika kāda cīņa, un uz pāris stundām viņi atkal pārvērtās cālēnos, lai pēc tam no jauna pārtaptu vecās vistās un gaiļos, kuri ar grūtībām sakāpa autobusos un devās atpakaļ uz saviem pansionātiem. Kā viņiem bija izdevies ne reizes neapturēt maču, lai iznestu kādu ārā ar sirdslēkmi, neviens nespēja saprast. Tomēr Stīvam viņi patika. Viņam patika tas, ka pa daļai tas bija viņa nopelns: atmodināt šajos vecajos cilvēkos agrāko kaislību, pat ja tā kvēloja tikai tik ilgi, lai izvārītu mīkstu olu. Vairums no viņiem atminējās britu cīkstoņu slavas laikus, un šie vakari ļāva viņiem atgriezties jaunības dienās.

      Katros Ziemassvētkos Gajs un Stīvs, brāļu Pogmoru komanda, Lielais Ļaunais Deivijs, Klondaikas Kevins un daži citi cīkstoņi veda konfektes un dažas alus un vīna pudeles uz “Narcišu māju” netālu no Penistounas un redzēja šos pašus neprātīgos skatītājus sēžam savos krēslos, blenžam televīzijas ekrānā un izplatījumā, it kā viņu gars būtu paglabāts naftalīna bumbiņās līdz nākamajam izbraucienam uz Simtgadu halles sacīkšu vakaru. Nē, kad viņš cīnījās kādā tēlā, Stīvam nerūpēja, vai viņi to mīl vai ienīst; svarīgi bija tikai tas, ka viņiem patika redzētais.

      – Nopietni, draugs, paldies, ka izpalīdzēji, – sacīja Stīvs. – Zinu, ka tev šobrīd nav daudz brīva laika.

      – Ak, neraizējies par to, – Gajs atgaiņājās no pateicības. – Tu taču šovakar nebūtu izticis bez partnera, vai ne?

      Mazais Dereks, kurš organizēja šos pasākumus, bija zaudējis vienu vīru, jo Fredam Cepelīnam bija lauzta rokas locītava. Fredam bija palaimējies, ka tā bija vienīgā trauma, jo viņš to bija ieguvis cīņā ar Alberto Mazerati, kurš nepievērsa uzmanību Mazā Ērika un Mazā Dereka norādījumiem un allaž centās pretinieku iznīcināt. Alberto kļuva par visīstāko sadistu, uznākot ringā. Patiesībā neviens, izņemot lielo Fredu, ar viņu necīnījās, jo viņš bija biedējošs. Un tomēr ārpus ringa Alberto bija ģimenes cilvēks ar patīkamām manierēm, kurš vadīja nelielu, taču jautru krodziņu un kura mīļākās nodarbes bija ēdiena gatavošana, viesu izklaidēšana un operu klausīšanās. Lai arī cīkstēšanās lielā mērā bija teātris, traumas nebija nekas neparasts. Daļa bija tēlotas, taču, kad teju divsimt kilogramu smagais Pērtiķcilvēks no visa spēka nometa savu pretinieku uz grīdas, nebija nekādu garantiju, ka tam netiks lauzta kāda riba.

      – Aliņu? – apjautājās Stīvs, pēc ledusaukstas dušas ar dvieli aši izbužinādams savus platīnblondos matus. Viņa mati izskatījās balināti, taču bija pilnīgi dabiski. Viņa vectēvs no tēva puses bija zviedrs – Stīvs gan nekad nebija viņu saticis – un pilnībā bija nodevis blondo matu gēnu savam vienīgajam mazdēlam. Mati uztvēra un noturēja tajos jebkādu gaismu, un bieži vien izskatījās, ka Stīvam ap galvu parādījies nimbs. Pēc kādas cīņas, kad viņš tēloja Toru Svensonu, vikingu karotāju, kāda iereibusi omīte viņam bija pateikusi: “Ooooo, tu izskaties pēc īsta eņģeļa.” Pēc tam viņa bija apvēmusi viņa simt divdesmit mārciņas vērtās pilnīgi jaunās sporta kurpes.

      Visu apsverot, Stīvs nosprieda, ka šis vārds viņam patīk, un kopš tā laika to izmantoja.

      – Tad tu man varēsi pastāstīt, kas notiek tavās cāļa smadzenēs, – Stīvs turpināja.

      Gajs uz brīdi pārtrauca melno matu ķemmēšanu pie spoguļa, kura priekšā viņam allaž nācās pieliekties, lai sevi redzētu. Viņš bija gribējis pastāstīt Stīvam par satikšanos ar Flosu, taču tad pārdomājis.

      – Manās smadzenēs nekas nenotiek.

      Stīvs nosprauslojās. – Kā tad, un es esmu Ronijs Korbets! – Gajs turpināja ķemmēties. – Tu esi kļuvis pavisam kluss un sapņains kā Hītklifs. Tas tā notiek katru reizi, kad tev kaut kas ir prātā.

      – Tu runā gluži kā Džuljeta, – atbildēja Gajs, jo māsa bija pirmā, kura ieminējās, ka viņas dvīņubrālis pārvēršas nejaukā un untumainā Hītklifā, kad viņa prātu kaut kas nodarbina.

      Stīvs zināja, ka droši vien izdabūs patiesību no Gaja pie alus kausa, tāpēc pagaidām mainīja tematu.

      – Un kāda tad ir Džuljetas jaunā dzīvokļa biedrene?

      Gajs novaidējās un papurināja galvu.

      – Vai ir tik ļauni? – Stīvs saviebās.

      – Ak tu tētīt, – noteica Gajs, iemezdams ķemmi sporta somā. Tā aizkrita garām. Viņš klusi nolamājās un pieliecās, lai to paceltu.

      – Pie joda, kas ar tevi notiek? – Stīvs neatlaidās.

      Viņu sarunu pārtrauca Mazais Dereks, kurš ienāca ģērbtuvē, vicinādams divas brūnas aploksnes.

      – Labi pastrādāts, Stīv! Piecdesmit mārciņas un vēl desmit papildu par taviem izdevumiem. Nākamā cīņa būs otrdien, trīsdesmit pirmajā. Es tev piezvanīšu un pastāstīšu sīkāk. Priecājos, ka atkal esi ar mums, Gaj. Vai gribi paņemt vēl kādu cīņu, puis?

      – Nē, – Gajs

Скачать книгу