LITMIR.BIZ

Скачать книгу

dzimšanas dienas Pīrsu šķīra tikai daži mēneši, viņš vēl ne reizes nebija precējies – lai arī Džuljetai bija aizdomas, ka viņam ir maza, melna grāmatiņa, kas pierakstīta pilna ar tādu sieviešu vārdiem, kuras to vien gaida, lai viņš piezvanītu un izteiktu bildinājumu. Pīrss līda vai no ādas laukā, lai pierādītu savu lieliskumu un noskatītos, kā pār sieviešu mugurām noskrien erotiskas trīsas, kas atgādināja miljoniem šampanieša burbuļu. Pašlaik viņš to izmantoja uz pilnu klapi, jo pēc desmit gadiem, Džuljeta sprieda, viņam varētu būt tādi vaigi kā basetam un pliks pauris Marsa lielumā.

      Par spīti tam, ka visas trīs sievietes bija izslējušās gaidās ar aizturētu elpu, paejot garām atvērtajām durvīm, viņa skatiens nepakavējās ne pie vienas no tām. Acīmredzot vajadzēja gaidīt ilgi, līdz Džuljeta visā savā godībā varēs ietrausties viņu abu kopīgajā gultā ar baldahīnu.

      Dafne izelpoja. – Ak, ja es būtu tikai divdesmit gadus jaunāka…

      – Tu tik un tā būtu piecpadsmit gadus par vecu, lai atbilstu viņa gaumei, – iesmējās Džuljeta. – Pat Amanda ir par vecu, un viņai ir tikai divdesmit pieci gadi.

      – Nestāstiet man, – Amanda nosprauslojās. – Turklāt viņam patīk blondīnes ar kājām līdz pat griestiem un pupiem, kas atgādina futbolbumbas. – Ar savu metru piecdesmit mazo augumu, īsiem, melniem matiem un AA izmēra krūtīm Amanda apzinājās, ka Pīrss Vinstenlijs-Bleks drīzāk palūkosies uz gaišmataino Dafni nekā uz viņu.

      – Ja es sarullēšu pupus no ceļgaliem, tad varbūt viņš uz mani paskatīsies, – Dafne ieķiķinājās.

      – Dafne, nekļūsti rupja. Un man šķiet, ka ir tava kārta ieslēgt tējkannu, – tēloti pavēlnieciskā balsī ieteicās Džuljeta.

      – Jā, meičas, – pieceldamās noteica Dafne. – Tējas tase seksa vietā. Praktiski mans dzīves stāsts.

      – Un diemžēl arī manējais, – noteica Džuljeta, prātodama, kāda burvju atslēdziņa vajadzīga, lai Pīrss VinstenlijsBleks viņu uzlūkotu ar vīrieša acīm. Atslēdziņai vajadzēja būt – ar vīriešiem tāda vienmēr atradās.

      Trešā nodaļa

      Džuljetas vecāki pamanījās savaldīties līdz svētdienai, lai iegrieztos pie viņas ar smieklīgo aizbildinājumu, ka jāpaņem āmurs.

      – Tēt, tev ir vairāk āmuru nekā visiem kaimiņiem, kopā ņemtiem! – Džuljeta smējās, sarunādamās pa namruni.

      – Jā, taču es nekur nevaru atrast savu mazo āmurīti, – sacīja Perijs Millers. Viņa īstais vārds bija Persijs, taču pēdējais cilvēks, kas viņu tā sauca, bija briesmīgā vecā mūķene, Svētās ģimenes bērnu skolas direktore Korkas grāfistē.

      – Un, lai aizstieptu to līdz mājām, jums abiem ir jānāk šurp, ko? – Džuljeta turpināja, pamirkšķinādama Flosai.

      – Ak, laid taču viņus iekšā un beidz ķircināties, – sacīja Flosa, kuras acis iemirdzējās kā zaļi smaragdi, kad viņa pasmaidīja. – Viņi tikai grib pārliecināties, ka tu neesi ielaidusi savā mājā sērijveida slepkavu.

      – Nu tad nāciet iekšā, – nopūtas Džuljeta, piespiezdama ārdurvju pogu. – Uzlikšu vārīties ūdeni. Flosa saņēmās pirms gaidāmās nopētīšanas. Ilgie mājās nostrādātie gadi bija padarījuši viņu kautrīgu, satiekoties ar svešiniekiem. Viņai patiešām nebūtu vajadzējis raizēties, jo Perijs un Graina Milleri iesteidzās dzīvoklī, apskāva viņu kā pazudušo meitu, un drīz vien viņi visi sēdēja pie pusdienu galda, dzerdami tēju un piekozdami klāt Grainas – “sauc mani par Gronu” – atnestos dateļu un valriekstu plāceņus.

      Graina un Perijs bija ļoti garš pāris, un Džuljeta pēc izskata līdzinājās saviem vecākiem. Viņai piemita tēva nekaunīgās pelēkās acis un augstie vaigu kauli un mātes lielās, sulīgās lūpas un pievilcīgā spraudziņa starp priekšzobiem. Grainas mati tagad bija īsi un iesirmi, taču jaunībā tie bija gari un kraukļa melni, tikai cirtaini, atšķirībā no Džuljetas. Perijam bija biezi sniegbalti mati, un viņš atstāja ļoti mierīga un jauka cilvēka iespaidu.

      – Tad ar ko tu nodarbojies, Flosa? – apjautājās Perijs, palūkodamies uz piezīmju grāmatiņu kaudzi uz pusdienu galda, kuru viņa torīt bija izmantojusi par darba galdu.

      – Neesi nu tik ziņkārīgs, Perij, – Graina viņu norāja, un viņas vieglais īru akcents tagad bija tikpat izteikts kā tolaik, pirms četrdesmit pieciem gadiem, kad viņa bija pārcēlusies uz Bārnsliju.

      – Es neesmu ziņkārīgs, – atbildēja lēnīgais Perijs. – To sauc par sarunāšanos.

      – Man nav iebildumu atbildēt, – Flosa noteica un iesmējās. – Esmu apsveikuma kartīšu tekstu sacerētāja un strādāju uz līguma pamata. – Redzot neizpratnes pilnos skatienus, ar kādiem viņu apveltīja Milleru pāris, viņai nācās paskaidrot sīkāk. – Būtībā es sēžu pie sava datora un dienu pēc dienas saceru jokus un pantiņus. Apsveikuma kartīšu ražotāji tos pērk no manis.

      – Vai nav neticami? – Graina sacīja. – Nekad agrāk nebiju aizdomājusies par to, kas raksta visus tos tekstus, kas nodrukāti uz kartītēm.

      – Mamma savulaik būtu subsidējusi tavus ražotājus, – sacīja Džuljeta. – Viņa sūta kartītes katru reizi, kad kaut kas notiek. “Apsveicu ar atbrīvošanos no lielās pumpas”. “Ar nožēlu uzzināju, ka tu esi nokritis uz kāpnēm un pārsitis galvu”. “Cik jauki, ka tu izmeti pa durvīm savu draņķa vīru”. Graina pielēca kājās un piegāja pie somiņas, kuru bija atstājusi pie durvīm kopā ar mēteli.

      – Labi, ka atcerējos. – Viņa atgriezās ar sarkanu aploksni, kuru pasniedza Flosai.

      – Tā ir apsveikuma kartīte par godu jaunajai mājvietai, – viņa plati pasmaidīja.

      – Redzi? – Džuljeta iesaucās. – Ko arī vajadzēja pierādīt.

      – Pateicos, tas ir ļoti laipni no jūsu puses, – pasmaidīja Flosa, prātodama, vai vajadzētu atvērt aploksni visu klātbūtnē vai pietaupīt to vēlākam laikam. Viņa izlēma par labu pirmajam variantam, jo Graina ar platu smaidu sejā acīmredzami gaidīja, kad viņa to izdarīs. Aploksnē atradās kartīte ar lielu smalkmaizīti, kurā bija ierīkoti logi un durvis. Iekšā bija ierakstīts novēlējums: “Esi sveicināta jaunajā mājvietā, ar mīlestību Graina, Perijs un Gajs Milleri”.

      – Pateicos, tas ir ļoti mīļi no jums, – sacīja Flosa. – Vai Gajs ir kaķis? – Viņa zināja, ka Milleriem ir kaķis, jo Džuljetas virtuvē uz ziņojumu dēļa atradās fotogrāfija ar viņas tēvu, kurš turēja rokās kaķi. Tas bija vecs, melns runcis ar vienu aci un bez zobiem. Spriežot pēc teju histēriskās reakcijas, kādu izraisīja šī piezīme, acīmredzot Gajs tomēr nebija kaķis.

      – Viņš ir mans dvīņubrālis, – paskaidroja Džuljeta. – Viņš dzīvo kopā ar mammu un tēti.

      – Nu, vispār viņš dzīvo vecmāmiņas dzīvoklī, kas atrodas līdzās mūsu mājai, – piebilda Graina. – Neesmu droša, vai viņam gribētos, lai cilvēki domātu, ka viņš vēl aizvien dzīvo kopā ar vecākiem.

      Džuljeta ar visu krēslu pagriezās un parakņājās kumodes atvilktnē sev aiz muguras. – Paskaties, tas ir viņš, – un viņa pasniedza savu fotogrāfiju, kurā viņa stāvēja starp diviem milzīga auguma vīriešiem cīkstoņu tērpos – vienam bija plīvojoši gaiši mati un kažokādas veste, otram kraukļmelnas cirtas un Perija pelēkās acis biezu, tumšu skropstu ielokā. Flosa noelsās vien. Garais, muskuļainais Gajs Millers ar stūraino zodu bija izcils skaistulis. Viņa juta, kā

Скачать книгу